Priekulē svētku vadmotīvs – prieks

2017. gada 17. augusts 07:00

3870

“Sveiciens pilsētas svētkos!” sestdien viens otru uzrunāja priekulnieki. Ikara svētki par sevi lika manīt jau no agra rīta, kad pilsētā visus modināja no braucošā motocikla skanošā mūzika, bet it īpaši – konkrētiem iedzīvotājiem veltītie komplimenti un uzmundrinājumi. “Mani tik jauki šorīt modināja! Pat vārdu piesauca. Tas bija kolosāli!” izjūtas neslēpj Iveta Juškevica. “Sveiciens Agitai un viņas visskaistākajam balkonam Priekulē!” par šādu aiz loga skanošo atzinību ir priecīga Agita Rukute. Citi gan gaidījuši, ka modinās pūtēju orķestris – kā agrāk.

Direktore sien matos bantes
Novada kultūras darba organizators Gundars Venens atgādina A. Rukutei, ka viņai kā “Goda novadniecei” kopā ar pārējiem pašvaldības augstāko atzinību ieguvušajiem būs jāsēžas ratos, un viņu uz svētku atklāšanas pasākumu aizvizinās stalti zirgi. Iepriekš A. Rukute gan devusies gājienā ar skolas kolektīvu, gan vērojusi no malas un fotografējusi.
“Es kā vienmēr – labi,” saka senioru aktīviste Rita Kuļikova, vaicāta par sajūtām šajā dienā. “Vienmēr katri svētki ir feini, tas nav apspriežams,” piekrīt A. Rukute. Ikara vārds viņai nešķiet pārāk ekspluatēts. “Cilvēki mainās, bet leģendas paliek. Pieaudzē tām kaut ko klāt, un tas ir tikai normāli. Katrai vietai ir kaut kas savs, tikai jāsameklē, jāatrod un jāceļ gaismā. Priekulē ir daudz kā jauka. Svētki ir tādi, kādus mēs paši sarīkojam,” pauž pieredzējusī pedagoģe.
Satraukta kņada valda, pulcējoties gājienam. “Ir gan mums tērpi!” saka sievas no Virgas pagasta. Tie sarūpēti vienotā stilā. Tiek pārspriests, vai nevajag paspilgtināt plakāta krāsas, lai pieskaņotos apģērba toņiem.
Daudziem dalībniekiem jāizšķiras, zem kura karoga gājienā doties – sava pagasta, biedrības vai pašdarbības kolektīva.
Priekules vidusskolas direktore Irina Tiesnese iejutusies skolnieces lomā un, tāpat kā viņas audzēknes, iesējusi matos lentas. Vidusskolas pārstāvju bariņš gājienā nav liels, jo daudzi audzēkņi tajā dodas kopā ar dažādiem kolektīviem. “Svētki nevar apnikt, bet ir atkarīgi no tā, kā cilvēks jūtas. Ja optimistiski, ar pozitīvu domu, tad viss ir kārtībā,” zina direktore.

Ciemojas Latvijas vasarā
Priekules maizes ceptuve savu sveicienu iedzīvotājiem pauž plakātā pāri visai ielai. Par to, ka šie ir 14. Ikara svētki, atgādina no ziediem veidotais uzraksts tornīša pakājē.
Jau pirms gājiena sākuma pilsētnieki un viesi steidz ieņemt vietas ielas malās. Tie, kuri sargās no karstās saules stariem, laikus padomā par nostāšanos koku un ēku ēnā.
Jauna ģimene – Artūrs un Sabīne – stāsta, ka pilsētas svētkus apmeklē katru gadu, jo šeit dzimuši un auguši. Artūrs atklāj, ka viņam labāk paticis iepriekš, kad sporta spēlēs varējuši piedalīties visi. Tagad – tikai iepriekš sastādītas komandas. Tāpēc nu uz svētkiem viņi nāk tikai skatītāju lomā, taču tie noteikti esot vajadzīgi. Ar programmu gan vēl neesot iepazinušies.
Purmsātniecei Anitrai Šneiderei arī svētku sajūta un prieks par organizatoru izdomu. Viņa noteikti došoties uz koncertu vakarā.
Bijušais gramzdenieks Edvards Ķinēns Priekulē ieradies ciemos no Austrālijas. Esot šeit trešo reizi, no Austrālijas ziemas ieradies Latvijas vasarā. Kungs pēc gājiena noskatīšanās kopā ar radiem pošas uz kapusvētkiem.

Vizina velo muzikantus
“Vai jūs zināt, kas mājo Priekulē?” jautā kultūras nama mākslinieciskā vadītāja Liena Braže. Un sagaida skaļu gaidīto atbildi: “Prieks!” “Un vai jums pašiem ir prieks?” “Ir!” Ne velti svētku gājiena devīze skan – “Par prieku sev, par prieku tev!”
“Lai top prieks!” saviem iedzīvotājiem novēl arī novada domes priekšsēdētāja Vija Jablonska. Svētku gājiens negaidīti pārbauda viņas sportisko rūdījumu, jo nākas vadīt velosipēdu, uz kura izvietojušies muzikanti. Priekšsēdētāja ar to tiek veiksmīgi galā, taču sārtums no vaigiem nenozūd vēl ilgu laiku.
Katrs gājienā ejošais kolektīvs padomājis par savu “odziņu”, un viņus ar sveicieniem neskopojas sveikt ielu malās stāvošie.
“Izrādās, ka Priekulē ne tikai priecājas, bet arī sporto,” konstatē kultūras nama vadītāja Rigonda Džeriņa un dod vārdu sporta dzīves vadītājam Mārtiņam Mikālam. Viņš atgādina, ka šo svētku pirmsākumi meklējami sportā un apbalvo novada pagastus par sasniegumiem 2. spartakiādē. Tajā ar vienu punktu Priekules pilsēta apsteigusi Bunkas pagastu, tālākajās vietās atstājot Kalētus, Gramzdu un Virgu.

Svētku naktīs komponē
Par koncertu vakarā atbildību uzņēmies Priekulē dzimušais komponists Ēriks Ešenvalds. Vai priekulniekus grūti pārsteigt ar ko jaunu? “Tas ir grūti,” atzīst Ē. Ešenvalds. Pirmajā reizē viņš uz Priekuli atvedis Valsts akadēmisko kori “Latvija” un diriģentu Māri Sirmo, otrajā – Renāru Kauperu. Šoreiz viesojas dziedātājs Daumants Kalniņš, un nu būšot jādomā, ko aicināt pēc diviem gadiem. “Gribētos jau Raimondu Paulu, bet maestro ir tik ļoti aizņemts.” Komponists atminas, ka R. Kaupers koncerta dienā atlidojis no ārzemēm, pa tiešo no lidostas ieradies Priekulē un pirms koncerta 20 minūtes nosnaudies.
Koncertā skanēšot arī Ē. Ešenvalda mūzika, bet galvenokārt viņš ļaušot izpausties māksliniekam viņa ampluā. Katru gadu šādu koncertu organizēt gan būtu par daudz, bet reizi divos trīs gados varot.
Ar Priekuli komponistam saistās skolas gadi, pirmās labās atzīmes un arī palaidnības. “Te mēs esam veidojušies kā personības.” Jauno paaudzi gan vairs neatpazīstot, bet ar saviem skolotājiem gājiena laikā apmainījies uzsaucieniem. Ē. Ešenvalds teic, ka pašam ir svētku sajūta, lai gan naktī strādājis, lai pabeigtu skaņdarbu. To gan nav izdevies veikt, tāpēc būšot jāturpina arī nākamajā naktī – pēc koncerta. Pasūtinātajam skaņdarbam esot pienācis nodošanas termiņš.

Vēro, ka pilsēta atplaukst
Pilsētas svētku atmosfērā iekļaujas Latvijas Baptistu draudžu savienības koru festivāla dalībnieki, un viņu muzicēšana skan gan koncertos, gan pilsētas ielās. “Esmu šeit dzimusi, un ar Priekuli man saistās atmiņas no četru piecu gadu vecuma,” stāsta Ruta Krugale. Zinības savulaik apgūtas vairākās pilsētas ēkās.
Tagad kundze un viņas māsa Dagnija Krugale dzīvo Rīgā un uz Priekuli atbraukušas kā Rīgas Mateja draudzes kora dziedātājas, bet parasti dzimtajā pusē ciemojoties pāris reižu gadā.
D. Krugale spriež, ka bērnībā, protams, “saule bija spožāka un zāle zaļāka”. Tāpēc esot grūti to laiku objektīvi salīdzināt ar tagadējo. Bērnībā, kad Priekule bijusi rajona centrs, tā šķitusi uzplaukusi. Tad bijis brīdis, kad licies, ka pilsēta nīkst, un par to bijis skumji. Bet pēdējos gados esot redzams, ka cilvēki atgūstas – sakopj, dārzus, sētas, mājas. “Tas nozīmē, ka cilvēki ir tikuši no bedres ārā un ir optimistiskāks skats uz dzīvi.”
“Es šaubos, vai tie, kuri skaļi teic, ka viņiem vienalga, kur dzīvot, visu mūžu ar šādu devīzi nodzīvos. Savu dzimto pusi mēs katrs vairāk vai mazāk atceramies,” piekrīt māsu Krugaļu vienaudzis, Priekules sakoptākās daudzdzīvokļu mājas vecākais Visvaldis Ivanovs. “Esmu lepns, ka esmu dzimis Priekulē un šeit dzīvoju.”

Stārķis liek punktu uz “i”
Iveta Juškevica atklāj, ka šogad pirmo reizi viņai Ikara svētku laikā nav jāstrādā kā dzimtsarakstu nodaļas vadītājai. Iepriekšējos gados tieši šajā dienā bijis jāvada vairākas laulību ceremonijas. Tas gan nenozīmējot, ka priekulnieki precas mazāk.
Gājienā vērojama ne viena vien māmiņa ar bērnu ratiņiem un mazuļiem. Bet intrigu izspēlē Priekules slimnīcas galvenā ārste Tatjana Ešenvalde, kura gājienā dodas, stumjot dvīņu ratus. Viņai līdzās slimnīcas darbiniece ar vēl vieniem ratiņiem. Noslēgumā daktere paziņo, ka Priekulē piedzimuši trīnīši, daudzus atstājot izbrīnas pilnā neziņā. Un tad kā izteiksmīgs simbols stadionā sapulcējušamies cēli pārlido stārķis. “Tas jau kaut ko nozīmē,” L. Bražes skaļi pateiktajam domās droši vien pievienojas ne viens vien klātesošais.

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Priekulē svētku vadmotīvs – prieks

Kategorijas