Saimnieko ar iedzimtu mīlestību pret dārzkopību

2017. gada 17. augusts 07:00

3147

Saimnieko ar iedzimtu mīlestību pret dārzkopību

“Ja otrreiz būtu jāizvēlas mācīties, es noteikti būtu dārzniece vai daiļdārzniece. Man dikti patīk!” saka Irēna Pērkona, kura ir Nīcas un Rucavas novadu pagastos pazīstama veterinārārste. Pēdējos piecus gadus kopā ar dzīvesbiedru Jāni Pērkonu iekopuši piemājas saimniecību vīra mammas mājās “Rumbas” pie Kalnišķiem Nīcas novadā. Tur viņi nodarbojas ar gaļas liellopu un dārzeņu audzēšanu, bet vīrs Jānis cep arī saldskābmaizi.

Vakaros – uz dzīvokli
I. Pērkona stāsta, ka mīlestība pret lauksaimniecību un dārzkopību viņai iedzimta no tēta Prana, kurš pašmācības ceļā bija apguvis gudrības šajās nozarēs. “Viņš sēja, stādīja, potēja gan rozes, gan augļu kociņus. Visu pats bija iemācījies. Tā bija viņa sirdslieta, to esmu mantojusi. Kopš to atklāju, savas dienas vadu siltumnīcās un uz lauka,” stāsta saimniece, vedinot uz vienu no siltumnīcām. Ceļā līdz tām viņa paspēj vēl pastāstīt, ka patiesībā “Rumbu” mājās Kalnišķos viņa ir tikai pa dienām, bet vakaros, vienalga, cik vēls būtu, viņa ar mašīnu dodas uz Otaņķiem, kur viņai ir dzīvoklis. Tajā mitinās divi britu īsspalvainie kaķi, kuriem nesen bijis ģimenes pieaugums ar trim mazuļiem. “12 kilometri vienā virzienā sanāk braukt, bet ne mums tas ir grūti, ne neiespējami. Septiņos no rīta braucu uz šejieni, apdaru visus darbus, bet katru vakaru braucu pie saviem kaķīšiem. Te mani gaida vācu aitu sugas suņi Piligrims un Bella. Tie ir mūsu mīlulīši, kuri nevar bez mums un mēs nevaram bez viņiem,” ikdienas ritmu pastāsta saimniece.
Liels palīgs un spēka atspaids saimniecībā ir vīrs Jānis, kurš pašreiz ar tehniku apkopj laukus. Tikko kā beidzis kartupeļu lakstu nopļaušanu. Tagad jāgaida, kad bumbuļi nobriedīs. Agrāk vīrs strādājis zivju pārstrādes uzņēmumā, taču tagad visu laiku velta darbiem saimniecībā. Braukā uz tirdziņiem novados un Liepājā, kur ir lielākais izaudzētās dārzeņu produkcijas noiets.
I. Pērkona, strādājot par veterinārārsti, novērojusi, ka cilvēki arvien mazāk tur laukos lopus – palielinās lielo saimniecību skaits un samazinās lauksaimniecības dzīvnieku skaits piemājas saimniecībās.
“Tādēļ ir dienas, kad izsaukumu nav nemaz, bet ir periodi, kad izsaukumu ir daudz. Kad ilgāku laiku ir ravēts un kopts lauks un pēkšņi man ir izsaukums pie lopiņiem, varu atgūties. Tas neļauj ieslīgt rutīnā,” saka I. Pērkona.
Tikmēr vīrs Jānis no lauku darbiem atvelk elpu, cepot maizi. Šo vēlmi un prasmi pārmantojuši arī bērni.

Pirmā raža – pavasarī
Pērkoniem ir četras govis ar teliņiem, sētā būros tiek turēti truši. Jāaprūpē arī plašās siltumnīcas, kurās nogatavojas tomāti un paprika un atkārtotu ražu šajā sezonā gaida gurķi.
“Jaunā rudens raža būs augusta beigās. Gurķi nespēj augt tādā ātrumā, cik liels mums ir pieprasījums. Pirmie gurķi šogad bija 1. aprīlī. Sēšanas darbus uzsāku 23. janvārī. Kurinājām siltumnīcas. Tagad tieši tas pats būs – paliks vēsākas naktis, nedaudz iekurināsim, lai var ilgāk ražot,” skaidro lauksaimniece. “Mani ļoti sajūsmina, ka man izdodas. Ieeju siltumnīcā ražas laikā, kad ir jau augļi un vēl paralēli gurķi zied, bet paši stādi atsieti un ir gandrīz manā augumā – līdz degunam,” priecājas I. Pērkona.
“Kopumā gurķiem raža šogad vērtējama kā ļoti laba, bet tiesa gan – slikti sēklas dīga. Tas visticamāk bija aukstuma dēļ. Kad sākām mēslot un sagādājām labu kūdru, viss notika,” pieredzē dalās saimniece. Siltumnīcā pieejamas četras gurķu šķirnes. Savukārt pirmie tomāti ievākti jūnija sākumā. “Vispār ar to tomātu audzēšanu ir diezgan interesanti, jo man tomāti nezināmu iemeslu dēļ tā īsti negaršo. Bet audzēju desmit šķirnes, jo man sanāk! Tirgoju arī stādus,” tomātu audzēšanas stāstu iesāk I. Pērkona. To, vai viņai tāpat kā vairumam latviešu vislabākā tomātu šķirne ir miltainās un maigi saldās “vēršsirdis”, saimniece noliedz. “Vislabakās ir `Berberāna`, `Belfāsts`, `Bolzāno`. Pēdējie ir dzeltenā krāsā – superīgi tomāti, garšīgi – es, pat būdama tomātu neēdājs, novērtēju. Vēl jo īpaši man patīk `Beorange`, kas ir slavenie Getliņu tomāti. Sēklas gan bija padārgas – viena maksāja apmēram eiro, nopirku 20 gabalas,” ar otras siltumnīcas saturu iepazīstina audzētāja. “Pa riktīgam šis ir pirmais man tāds kārtīgs tomātu audzēšanas gads,” saimniece palepojas par izdevušos ražu.

Lielā mīlestība – rozes
I. Pērkonai ļoti tīk un interesē ainavu ierīkošana, saimniekus pašreiz priecē dažādas rudens puķes – gladiolas un asteres, kuras šogad paspējušas uzziedēt ātrāk nekā paredzēts. “Puķes un krāšņumaugus gādāju pēc principa – kas man patīk!” teic saimniece. Atceros no bērnības, ka tētim bija divas raksturojošās lietas – zirgi un rozes. Zirgu man nav, bet rozes gan,” smaida Irēna, rādīdama savu lepnumu un vedināma uz dobi aiz mājas. Bieži dzirdētās atsauksmes, ka veikalos pirkt rožu stādus ir lieka naudas šķiešana. I. Pērkona noliedz. “Tieši otrādi – tās ir pašas labākās, izturīgākās. Var salīdzināt, cik ļoti ilgs laiks nepieciešams, lai saņemtos vietējo audzētāju potētās un lolotās rozes un cik – populārākajos lielveikalos gādātās. Vietējo audzētāju rozes nīkuļo, neaug, negrib saņemties uz augšanu, citas pat iznīkst. Iestāda, un pāri paliek vārgs sačokurojies zariņš, un tad nevar zināt, kas būs tālāk. Toties veikalā pirktie stādi neliek šaubīties,” vērtē I. Pērkona. Ar dzīvesbiedru izdevies eksperiments – no veikalā pirktās rozes, kad tā noziedējusi, ievākuši sēklas. Iebakstījuši zemē, un par brīnumu izaudzis krāšņs pildītu rozā ziedu krūms, kas atgādina klājenisko rozi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saimnieko ar iedzimtu mīlestību pret dārzkopību

Kategorijas