Kapusvētki nav lēts “plāksteris” dvēselei

2017. gada 24. augusts 07:00

504

Kapusvētki nav lēts “plāksteris” dvēselei

Vasaras vidus un otrā puse saistās ne tikai ar dārza darbiem un atvaļinājumu laiku vien. Ļoti daudzi vidējā un vecākā gadagājuma ļaudis šo laiku nespēj iedomāties bez tradicionālo kapusvētku atzīmēšanas, kas notiek lielākajā daļā mūsu valsts kapsētu. Pavisam nesen laikraksts “Kursas Laiks” vēstīja, kā kapusvētki šogad tika svētīti Nīcas pagasta Silenieku kapos.
Lai kaut nedaudz iedziļinātos šīs kristīgās tradīcijas būtībā, mēģinātu izprast, kādēļ mums kapusvētki ir nepieciešami un kādēļ tie Latvijā vēl aizvien ir populāri, uz nelielu sarunu “Kursas Laiks” aicināja Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Mārtiņu Urdzi. Viņam ir vērā ņemama pieredze ne tikai saistībā ar šo godu atzīmēšanu Latvijā, bet arī par to, kā un vai vispār tie tiek svētīti ārpus mūsu valsts robežām.

Sākot sarunu, pirmais jautājums būs par kapusvētku tradīciju. Cik tā ir sena?
Kapusvētku tradīcija Latvijā ir samērā jauna. Cik man zināms, 19. gadsimtā to sāka kopt brāļu draudzes Vidzemē. Tur kapi bija strukturēti citādi nekā Kurzemē. Tā sauktajos zviedru laikos kapus sāka veidot centralizēti – kā kapsētu, bet pirms tam mirušos apglabāja pie mājām. No Vidzemes kapusvētku tradīcija ar laiku ieviesās arī Kurzemē.

Kapusvētku tradīcija pastāv tikai Latvijā?
Es teiktu – tā pastāv tur, kur ir latvieši un igauņi. No savas bērnības atceros, ka kapusvētkus svētīja Vācijā. Mēs tolaik dzīvojām Oldenburgā, Ziemeļvācijā, un ik gadu Omštedes kapos sanācām kopā uz kapusvētkiem. Daudzi vietējie bija pārsteigti, uzzinot, ka latviešiem ir šāda tradīcija. Jā, kapusvētkus atzīmē arī emigrācijas tautieši, piemēram, Anglijā.

Vai Jūs pats šogad piedalījāties kapusvētkos?
Jā, es vadīju kapusvētku dievkalpojumu Roņu kapos, Saraiķos, un Annas kapos, kas atrodas starp Saraiķiem un Šķēdi.

Kāpēc kapusvētku tradīcija ir tik dziļi iesakņojusies un tik dzīvot spējīga mūsdienās?
Pēc Annas kapu apmeklējuma šogad es drīzāk apgalvotu, ka šī tradīcija ir apdraudēta, jo tur uz svētbrīdi bija ieradušies vien kādi pieci cilvēki. Bet kas cits bija gaidāms: mājas stāv tukšas un arī kapi ar laiku iegrimst aizmirstībā. Ja salīdzina mūsdienas ar laiku pirms kādiem desmit gadiem, aktivitātes ir samazinājušās. Agrāk Saraiķu Roņu kapos uz kapusvētkiem bija pat pūtēju ansamblis!
Attiecībā uz šo tradīciju kopumā, jāsaka tā – ja vēlies uzrunāt latvieti, ir jārunā par kapiem. Tas tādēļ, ka mūsu tauta iekšēji izjūt stipru saikni ar mirušajiem. Kādreiz tas ir labi, bet kādreiz arī slikti. Kapusvētki ir kristīga tradīcija; tie ir svētki, kas cilvēkos vieš cerību, ka nāve ir uzvarēta un tai nepieder pēdējais vārds. Tie dod iespēju pārdomāt, kā ir ar manu miršanu, kas Latvijā ikdienā ir gandrīz vai tabu temats. Kapusvētki jau nav paredzēti tikai kristiešiem vien. Ikviens cilvēks ir aicināts padomāt, kāda būs viņa pēcnāves dzīve un kā viņa ticība ietekmē viņa zemes dzīvi. Neviens jau nezina galīgo atbildi. Ja cilvēks uzskata, ka pēc nāves nekā vairs nav, viņam visu laiku jādzīvo baiļu ēnā. Miesas augšāmcelšanās, ko sludina kristietība, savā ziņā ir traka cerība, ko tik viegli iespējams izkropļot un attēlot nepareizi. Nav jau tā, ka miroņi celsies augšā no kapiem kā zombiji! Kristus ar savu augšāmcelšanos dāvina prieku un cerību ikvienam, kurš viņam uzticas. Kā un kad notiks mūsu augšāmcelšanās, tas ir Dieva ziņā. Kristus iedrošina, ka ir vērts mīlēt un pilnvērtīgi dzīvot jau šajā dzīvē. No otras puses, šī ticība un arī kapusvētku tradīcija nav lēts “plāksteris”! Nāves realitāte ir briesmīga, tāpēc jau cilvēki no tās vairās. Sāpes, ciešanas, iegrimšana tumsā nav nekas patīkams.

Jūs pieminējāt ciešanas. Šad tad izskan apgalvojums, ka ciešanas norūda cilvēku. Jūs tam piekrītat?
Savā ziņā ciešanu jautājums ir ļoti baiss. Ar to kaut kad nākas saskarties katram cilvēkam. Mūsdienu medicīna ir tik tālu attīstīta, ka spēj atņemt sāpes, bet daudziem tā nav pieejama, un ciešanas tāpat paliek. Piedzīvojot ciešanas, miesas un dvēseles sāpes, gribas jautāt, kāpēc Dievs to visu pieļauj? Man pašam ir palīdzējis Jēzus Kristus piemērs, kurš pats ir piedzīvojis nenormālas ciešanas, un caur ko es varēju saskatīt Dieva klātbūtni vislielākajā tumsā. Par to, vai ciešanas norūda dvēseli vai raksturu, neņemos apgalvot.

Un pēdējais jautājums būs atkal par kapusvētkiem. Vai nav savādi kapos ko svinēt? Vai Jums saliktenis “kapusvētki” nešķiet mazliet pretrunīgs?
Svarīgi ir izdzīvot savas sēras. Galvenais, lai cilvēks, saskaroties ar nāves realitāti, nepaliktu pusceļā stāvot, bet gan turpinātu dzīvot ar cerību. Svarīgi ir, ka pēc sastapšanās ar nāvi, cilvēks spēj atgūt savu brīvību, un ka nav tā, ka mirušie viņu “tur”. Tam ir jāiziet cauri, un ticība var palīdzēt. Kapusvētki sniedz iespēju par šīm lietām padomāt. Svētkus es varu svinēt, skatoties no Lieldienas vēsts, ka Kristus ir augšāmcēlies un ka Dieva mīlestība ir stiprāka par nāvi.
Turklāt ļoti svarīgs moments ir sadraudzība kapusvētku laikā. Tieši tad cilvēki, kontaktējoties ar citiem, sajūt, ka nav palikuši vieni un pamesti.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kapusvētki nav lēts “plāksteris” dvēselei

Kategorijas