“Aizputes Samarietis” paļaujas uz Dievu

2017. gada 24. augusts 07:00

“Kad nenāku uz biedrību, tad man ir garlaicīgi un jocīgi ap sirdi! Sestdienās un svētdienās meita man bieži mēdz teikt, ka es apkārt staigājot kā slims. Tas tādēļ, ka nezinu, ko darīt, man mājās vien ir garlaicīgi,” saka biedrības “Aizputes Samarietis” izveidotājs Edvīns Skuja. Viņa pārraudzītajā biedrības ēkā laikraksts mēdz iegriezties gana bieži, jo šeit vienmēr valda sirsnīga atmosfēra un neizmērojama labsirdība.

Ar bagātu dzīves pieredzi
E. Skuja Aizputē pavadījis lielāko daļu sava mūža. Mazpilsētas iedzīvotājs viņš ir no 1952. gada, bet dzimis un audzis Kuldīgas apkaimes Vilgālē, kas ir apmēram 26 kilometrus no Aizputes. Kuldīgas vidusskolā skolojies, bet iesākto izglītību nav izdevies pabeigt. “Tur vidusskolu nedabūju pabeigt, jo tolaik bija jāpilda sporta normas. Tās bija jānoliek visiem. Visu vasaru nebiju peldējies, bet oktobrī pārbaudījumā bija jāpeld Ventā. Pēc tam saslimu ar plaušu karsoni un pēc tam dabūju smagu tuberkulozi ar visām asiņošanām un pārējām sekām. Mans gribasspēks laikam bija ļoti liels, lai atgūtu veselību. Te nu es esmu,” saka sirmais kungs.
“Pabeidzu Jelgavas mūzikas vidusskolu kā diriģents. Aizputē īsu brīdi pastrādāju par akordeona skolotāju, jo bija prasība kādu brīdi pastrādāt iegūtajā izglītībā. Pirmā nodarbošanās man bija beķeris – cepu maizi. Esmu strādājis patērētāju biedrībā, pastā, vismaz 10 gadus biju apdrošināšanas inspektors Aizputes pagastā – tajā laikā iepazinu katru māju. Deviņdesmitajos gados domē biju finanšu inspektors. Divus sasaukumus biju arī deputāts,” bagātīgo darba pieredzi izklāsta vīrietis.
E. Skuja ir jaunākais bērns astoņu bērnu ģimenē. “Bijām pieci brāļi un trīs māsas. Visus mūs radināja pie lauku darbiem. Katram no mūsu pašu ģimenēm ir turpinājums – bērni un mazbērni,” saka E. Skuja. Šogad Mūžībā devies pēdējais dzīvs palikušais brālis. Kopdzīvē ar sievu Guntu dzimuši trīs bērni – Inese, Uldis un Dace. “Sieva un bērnu mamma 1998. gadā nomira ar vēzi, piemeklēja tā nelaime. Jauna vēl bija, kad aizgāja,” pastāsta pensionārs. Toties katrs bērns parūpējies, lai E. Skuja būtu bagāts ar sešām mazmeitām, kuras turpinās dzimtu. E. Skuja atzīst, ka pavisam vienam būtu grūti. Meita Inese Šteinberga strādā policijā, dēls Uldis Skuja piegādā piena produktus, bet trešā atvase Dace Daubaha ir skolotāja. “Man ir prieks par bērniem un mazbērniem, ka viņi man ir, ka visi dzīvojam draudzīgi un izpalīdzīgi,” priecājas E. Skuja.

Biedrībā jau sešos no rīta
Nozīmīgu lomu E. Skujas dzīvē ieņem viņa veidotā biedrība “Aizputes Samarietis”. “Biedrība faktiski ir no 1992. gada, bet reģistrēta 1993. gadā. Tajos laikos sākās ārzemnieku bums, kuri visādos veidos vēlējās palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem. Radās doma, ka mēs sadarbībā ar ārvalstniekiem varētu ierīkot ēdnīcu par naudu, ko ietirgotu par humānās palīdzības apģērbiem. Aizputē bijām pirmie, kuri izveidoja tā saucamo humpalu veikalu,” biedrības sākotnējo ideju apraksta E. Skuja. Veikals jau labu laiku aizvērts. “Nebija vairs jēgas ieguldīties. Ārzemnieku labdarības laiks ir pagājis, laiki ir mainījušies. Agrāk gan, kad tikko atvērām, te stāvēja rinda,” viņš atceras.
Biedrība ierīkota vienā no vecākajām mājām Aizputē. “Bet neizskatās, ka māja būtu celta 1786. gadā. Īpašnieki vērtīgajam namam ir daudz mainījušies. Viens īpašnieks ēku pat kārtīs nospēlējis. Pēdējā iestāde, kas šeit darbojās pirms kara, bija ambulance. Īpašnieks bija ārsts Čakārnis. 1944. gadā viņš aizbrauca uz ārzemēm. Viens no viņa dēliem, kurš dzīvo Floridā, atbrauc regulāri reizi gadā uz šejieni paskatīties, kā mums iet. Viņi novērtē mūsu darbu sabiedrības labā. Mājas mantinieks teica, ja te būtu restorāns un krogs, tad tā nedarītu, bet mums māju dod bezatlīdzības lietošanā. Pašiem tik telpas jāuztur kārtībā,” pastāsta biedrības vadītājs.
Bez biedrības Aizputē pensionārs savu dzīvi nespēj iedomāties.
Biedrībai un pašam E. Skujam vēl daudz plānu un domu, ko varētu darīt, bet viss apstājas pie finansējuma. “Biedrība pārsvarā pārtiek no projektiem. Idejas nāk daudz, birst no visām pusēm, bet līdzekļu trūkst. Daudz projektu ideju noraida. Biedrības mājai vajadzētu remontu, saimniecēm un darbiniekiem vajadzētu pienācīgāku atalgojumu. Vismaz esam saveduši kārtībā apkures sistēmu – nākamziem visas telpas būs siltas, kas būs apsildītas ar jaunā granulu katla sniegtajām priekšrocībām,” palepojas biedrības vadītājs.
“Nemāku pateikt, kas man vēl patīk, bet katrā ziņā divas brīvdienas nedēļā man ir par garlaicīgu,” stāstāmo par biedrības lomu dzīvē noslēdz E. Skuja.

Pabaro izsalkušos
Gadu gaitā biedrībā izdevies izveidot bezmaksas zupas virtuvi, grūtībās nonākušajiem reizi dienā sniedzot siltu ēdienu. Biedrība piedāvā arī bērnu rotaļu pieskatīšanas jeb aukļu pakalpojumus, bēbīšu skolu, izveidots atbalsta centrs “Roku rokā” ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Rotaļu pieskatīšanas grupu pirmsskolas vecuma bērniem finansiāli atbalsta Aizputes novada pašvaldība, tāpat arī zupas virtuvi. “Ar domi nav problēmu. Saprotam, ka esam vajadzīgi, un tas, ko darām, ir novērtēts. Kādreiz ēdināšanu atbalstīja arī Teterevu fonds. No pulksten 10.30 līdz 13.30 pie mums nāk cilvēki uz zupas virtuvi. Viena daļa cilvēku pie mums nāk pēc ēdiena, sūtīti no domes, jo citādi, izmaksājot naudu pabalstos, tā ātri pazustu citām vajadzībām. Tas ir lietderīgāk. Vismaz kāds labums – cilvēks būs paēdis. Mūs atbalsta arī brīvprātīgi ar produktiem, piemēram, jāņogas vien mums šogad dod piecas saimniecības – pašiem tik jānolasa. Es arī piedalos – sēdēju jāņogu krūmā un lasīju. Skābenes dod, kabačus – pašiem paliek pāri, lai nav jāmet ārā. Kartupeļus, kas ir ēdienu pamatā, pāris tonnas nopērkam no saimniecības Kuldīgas novadā,” saka E. Skuja. “Es jau esmu tāds padulls drusciņ. Priekš kam man vajadzētu lasīt, ja ir tādi, kuri neprot to novērtēt? Kāpēc viņi paši nevarētu nākt palīdzēt un lasīt ogas – tas jau pašiem vien tik būs! Ir mums bijusi situācija, kad piedāvājām cilvēkam paskaldīt malku biedrībai. Noteicām – divas stundas pastrādāsi, un nodrošināsim tevi ar gardu ēdienu. Pāris pagales paskaldīja un sēdēja,” pieredzēto atstāsta E. Skuja. “Pie mums nāk vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem nav tik daudz līdzekļu, kā arī tādi, kuri visu savu naudu nodzer. Diemžēl. Kādreiz nāca daudz skolas bērnu ēst, jo skolās nebija brīvpusdienu,” situācijas apraksta biedrības vadītājs. “Ja otram varu dot, mani tas iepriecina. Bet ir tādi, kuri pieprasa, lai viņiem dod,” viņš piemetina.

Aizpute – tukšāka, bet skaistāka
Kopš E. Skuja dzīvo Aizputē, iepazinis vairākas šejienes iedzīvotāju paaudzes. Aizputē viņam ir pašam sava māja, ko pats uzcēlis. “Pats ķelli rokās nebiju turējis, bet iedomājos – un tas bija jāizdara!” par savu apņēmību saka aizputnieks. Viņš pastāsta, ka Kuldīgas apkaimē ir viņa lauku mājas. “Nevaru uz tām aizbraukt tik bieži, kā gribētos. Māju, kā pats saku, aizlaidu pensijā. Redzēs, ko darīs bērni un mazbērni. Bērni un visas mazmeitas man ļoti mīļas, jo tā ir mūsu nākotne. Tādēļ pret jauno paaudzi jāizturas ar cieņu – nedrīkst viņus apcelt,” lepni saka tētis un vectēvs.
“Tikai pēc vērojumiem varu pateikt, ka Aizpute gadu gaitā ir palikusi tukšāka, bet toties – skaistāka. Ir ļoti nepatīkami, ja redzi, ka mājai aizsisti ciet logi, jo cilvēki aizbraukuši prom. Atklāti runājot, cilvēkiem finansiālie apstākļi ir ļoti bēdīgi – lai nopelnītu, viņi brauc prom, atstājot savas mājas. Cerēsim, ka atgriezīsies. Kad savulaik pie manis atbrauca draugi no Rīgas, viņi, apskatot Aizputi, atzinās, ka viņiem iespaids ir tāds, ka šeit ir daudz žogu, bet visi apkrituši. Bija jau ar! Pilsētu raksturoja tāda tendence. Tagad ir daudz skaistāk – Aizpute ir tīra, sakopta, nopļauta zāle un īpašumi sakopti. Tas liecina, ka ir labi saimnieki. Aizpute ir augoša un plaukstoša. Būtu naudas, varētu vēl daudz ko vairāk izdarīt – pašiem daudz jāstrādā līdzi,” viņš spriež.

Patiesi lūdzot, Dievs palīdzēs
“Gribu ikvienam šeit un Latvijā novēlēt, lai mēs būtu labestīgāki cits pret citu,” sirsnīgi saka “Kursas Laika” sarunas biedrs.
“Es vispār esmu ļoti dievticīgs cilvēks – esmu tāds mācīts no saviem vecākiem. Viņi savulaik mums, bērniem, sacīja : ja kas ir vajadzīgs, lai lūdz Dievu. Bija grūti laiki. Tobrīd tiešām nebija nemaz naudas. Es jautāju Dievam – ko darīt? Vajag tik daudz ko, bet nav, kā. Sacīju Dieviņam – Tu esi bagāts, lūdzu, palīdzi man! Tajā vakarā, nezinu kādā saistībā, pie manis atnāk viens cilvēks ar 30 latiem aploksnē. Tam laikam tā bija liela nauda. Viņš deva man naudu un sacīja – man bija tāda izjūta, ka jums vajag. Tādēļ dzīvoju ar tādu pārliecību, ka Dievs vienmēr palīdzēs, un, ja viņu patiesi lūgs – viss atrisināsies!” pārliecināts E. Skuja.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Aizputes Samarietis” paļaujas uz Dievu

Kategorijas