Dobes iekopj “pa metram”

2017. gada 24. augusts 07:00

2364

Agita Bergmane savā dārzā izaugušās ziemcietes labprāt dāvina, interesentus uzrunājot gan laikrakstā, gan sociālajos tīklos.
“Ar puķēm ir tā – es atdodu parādu,” viņa pamato savu rīcību. Kad atnākusi uz Medzes pagasta “Žodziņiem”, te ziedējušas tikai pojenes. Tagad puķu un dekoratīvo augu šķirnes vairs nav saskaitāmas.

Taisnas līnijas nevelk
Strādājot pastā un braucot pa sētām, Agitas skats allaž vērsies uz puķu dobēm. Daži to uztvēruši un paši piedāvājuši stādus, citiem pastniece tos palūgusi vai netieši uzprasījusi: “Vai te nav par biezu saaudzis?” Tā pa bišķim vien savedusi puķes savā sētā. Trīs puķkopes, no kurām guvusi gan stādāmo materiālu, gan zināšanas, Agita piemin īpaši – medzenieces Veltu Šķēdnieci un Alvīni Vilsoni, un krotenieci Veltu Tomasi, kuras dārzu dēvējusi par “mazajiem Bulduriem”.
Sakopt sētu mudinājis arī fakts, ka tādas, pat valsts mērogā novērtētas, ir kaimiņiem. Kad ģimene brauc ciemos uz Nīcu, Agita piebremzē šoferi, lai varētu aplūkot sētas un varbūt nošpikotu kādu ideju. Arī no slikta dārza var gūt atziņu: es tā negribētu.
Savas dobes iekopusi pamazām – “pa metram”. Sākumā “kā grāmatvede” vilkusi taisnas līnijas, bet pēc ciemošanās Nīcas dārzos ļāvusies to brīvam plūdumam. Ainavu arhitekte Gundega Lināra mācījusi, ka dabā taisnu līniju nav un arī dobes jāveido kā, piemēram, upes līkloči. Gājusi uz speciālistes lekcijām, bet ar meitu nolēmušas, ka nevajag pazaudēt lauku sētas šarmu un ka neatteiksies no vecajām un vienkāršajām puķēm – pojenēm, kurpītēm, dienziedēm, flokšiem. “Gluži bez zināšanām nevar, daiļdārznieka padomi ir vērtīgi”, taču nodot visu tikai speciālista ziņā viņa negrib. Tie, kuri tā darījuši, nereti nožēlojot, ka dārzā pietrūkst personiskā akcenta. “Gribu gan iet līdzi laikam, gan saglabāt vecmāmiņu audzēto.”
Izrādījies, ka “Žodziņos” dārzs ir mitrā vietā, tāpēc iepriekšējie iemītnieki sarakuši grāvīšus. Mitrumu labi uzņem egles, un tagad saimnieki tās sastādījuši kā dzīvžogu.

Uzzied, ja piedraud
Sākumā Agita vairāk audzējusi vasaras puķes, bet nonākusi pie atziņas: tās ir krāšņākas, bet ar tām daudz vairāk darba. Tagad nolēmusi pāriet uz skujeņiem, kuru dārzā esot vismaz 50.
Meita Monta teic, ka dārzā nav ne ritma, ne kompozīcijas. “Bet es tā jūtu,” un Agita veido puķu un augu salikumus pēc sava prāta. Rītos otro kafijas tasi viņa dzer dārzā, vērojot savas puķes: “Te ir tā neko, bet tur ne pēc kā neizskatās, šis ir jāpārceļ uz citurieni. Es priecājos par katru tukšo laukumu, kas atbrīvojas, jo tad varu gan pati ko pārstādīt, gan ko jaunu ielikt.” Puķu dobes paplašināt viņa īpaši nevēlas.
Šogad bijusi drosmīga un vecos krūmus “atsēdinājusi uz celmiņa” – kārtīgi apgriezusi. Secinājusi: ja grib kādu izmest, tad tas jādara tūlīt, kamēr nepaliek žēl. Rezultāts parasti esot labs.
Puķes, kuras grib izspiest citas un “aug kā trakas”, dārzkope dēvē par “palaistuvēm” un smejas: ja grib kaimiņam ieriebt, tad jāiedod šī puķe. Viena no tādām – sudraba vībotne. Taču ir arī tādas, kas “gandrīz jālūdzas”, lai pavairojas un zied. Tām līdzot draudi: ja nākamgad neziedēsi, metīšu ārā. Un uzziedot!
Pojenes gan tā iesakņojušās, ka izrakt un sadalīt vairs nevar. Turklāt veci krūmi pēc sadalīšanas uzreiz neziedot.
Pašreizējo augu izvietojumu savā dārzā Agita sauc par kokteili, bet nākotnē iecerējusi aizmugurē likt skujeņus, tiem priekšā ziedošus krūmiņus, dažas ziemcietes un priekšpusē koši ziedošu maliņu kā Nīcas brunčiem, ko katru gadu var mainīt. Ir iecere “pa perimetru izsvaidīt” dažādu šķirņu un smaržu nianšu jasmīnus. Kā relaksējošu elementu iekārtot nelielu strūklaku.
Ierosmes Agita smeļas dažādos žurnālos, TV raidījumos, domubiedru grupā internetā. Agrāk Medzē darbojusies dārzkopības interesentu grupa “Zaļie īkšķīši”, kam padomus sniegusi daiļdārzniece Alma Kāle. Viņa uzklausījusi saimnieces vīziju, devusi padomus, un Agitai paticis dārznieces galavārds: “Tu pati te dzīvo, tev pašai jāveido.” Nīcā varot redzēt, ka vairākus daiļdārzus veidojusi viena speciāliste ar savu rokrakstu. Tas ir viņas, nevis mājas saimnieku stils, secina medzeniece.

Interese nāk pēc 30
“Vai tiešām dāviniet?” pircēji pārjautā. Agita teic, ka nelielu biznesu varbūt piekoptu, ja nestrādātu algotu darbu Liepājā, skolas ēdnīcā. Bet tad, viņasprāt, būtu jāpiedāvā izkoptas šķirnes. “Man ir tautas dārzs. Atminos, kā es pati gribēju puķes, un domāju, ka citi arī grib. Ja man iedeva, tad es dodu tālāk.” Sākumā piedāvājusi ar tekstu: “Palīdziet izrakt un iekraut jūsu mašīnā!” Taču meitas nolēmušas, ka cilvēkiem varētu šķist, ka tiek piedāvāts kas nederīgs, no kā grib tikt vaļā.
Tos, kuri ierodas pēc stādiem, varot iedalīt vairākās grupās. Vieni dēvējami par “iesācēju komplektu”, otra grupa – tie, kuriem jau pašiem kaut kas ir.
Par stādiem interesējoties gados arvien jaunāki cilvēki. Šogad bijušas piecas jaunas ģimenes, kas atsaukušās pēc paziņojuma “Feisbukā”, to skaitā divas no pilsētas, kas paņēmušas mazdārziņu. Agita pati pieredzējusi, kā mainās attieksme, kad no dzīvokļa pārcēlusies uz privātmāju. Novērojusi, ka arī citiem “klikšķis” nāk pēc 30 gadu vecuma.
Kazbārdis, veronika, sūrene, eņģeļtaure, dekoratīvais kale kāposts, heihāra, bergēnija, pahisandra, ehinācija, ložņu cekuliņš, vasaras agerātiņi, rudbekija, hortenzija, neīstā kaķpēdiņa. Kad Agita izrāda dobes un nosauc puķes, tad skatītājam vajagot pareizi reaģēt: šī man nav, šo man vajag. Piemēram, heihāras viens stāds tirgū maksājot 2,50 eiro. Ja cilvēks grib uzreiz 20, sanāktu ieguldīt 50 eiro.
Pati stādus pirkusi ļoti maz, lielākoties dabūjusi vai iemainījusi. Žurnālos iekrītot acīs arī kas eksotiskāks. Piemēram, gribētos tikt pie veigelas, parūkkoka. “Depo” un “Maximā” pirkt esot riskanti, izdevīgāk samaksāt par labu stādu, piemēram, “Īvē”.
Kā ciemakukulis saimniecei atvesta dekoratīvā Japānas kerija, lavanda. Kādu puķi, kas zied ap Miķeļiem un kurai neviens nezinot nosaukumu, Agita iesaukusi par Miķelīša brāli. Citu, kurai koši oranžs zieds, nodēvējusi par guntiņu, un izrādījies – tas tiešām ir īstais vārds.
Agrāk bijis aizspriedums, ka leduspuķes ir domātas kapiem, bet Agita pārliecinājusies, ka tās labi iederas dobē.

Visu grib līdzsvarā
“Citi nūjo, bet man nūju vietā nejauši grābeklītis rokām pieķēries,” saimniece smejas par dārza uzturēšanu kārtībā. Pamatīgāka ravēšana nepieciešama pavasarī. Nokaltušo stublāju apgriešanu gan labāk veikt rudenī, jo pavasarī tie ļoti skrāpē un apgrūtina.
Taču Agita nevēlas dzīvesveidu, kad nevar aiziet uz koncertu tādēļ, ka jāravē dobes. “Gribu, lai viss ir līdzsvarā. Ja dzīvotu centrā, ietu dziedāt. Kaut kur jau enerģija jāliek.”
Pirms ziemciešu stādīšanas zeme pamatīgi jāsastrādā, citādi starp tām iemājo gārsa, ciesa un citas nezāles.
Dzīvesbiedrs Aivars nodarbojas ar lopkopību, un Agita neskopojas ar mēslojumu savām puķēm. Atrok nedaudz zemi, uzliek kūtsmēslus un atkal apber ar zemi. Taču satrūdējuši kūtsmēsli tīk arī dārza kaitniekiem – maijvabolēm un zemesvēžiem.
Taciņas nober ar zāģu skaidām, lai nebūtu jāravē. “Slinkums virza pasauli,” smejas saimniece. “Negribu būt ravējamā mašīna”, tāpēc krūmmellenes viņa audzēs uz ģeotekstila.
Agita dārzu kopj šodienai un neuzskata, ka tas noteikti būtu jāpārņem meitām. “Nevajag tā: mamma ir iekopusi, un nu mums šim dārzam jākalpo. Tādu pienākumu nedrīkst uzlikt.” Lielākajiem darbiem tiek rīkotas talkas.

+ 10

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dobes iekopj “pa metram”

Kategorijas