Suņu laukumā bez kārumiem un bāršanās

2017. gada 24. augusts 07:00

1699

Izdzirdot skanīgo vārdu “adžiliti” rodas asociācijas ar Itāliju, taču patiesībā tas saistīts ar zirgu sportu – lēkšanu pāri barjerām. No tā arī atvasināts šis suņu apmācības veids un veiklības sacensības, skaidro Linda Alksne, kura šo suņu sportu attīsta speciāli iekārtotā laukumā pie mājām “Pīlādzīši” Pērkonē. Sunim kopā ar savu saimnieku noteiktā kārtībā jāpārvar dažādi šķēršļi. Iemācīta un vērtēta tiek veiklība un ātrums, kā arī precizitāte. Baltijas valstīs, arī Latvijā, adžiliti nav jaunums, bet Liepājā un tās apkārtnē – gan.

Gūst arvien lielāku popularitāti
Pēc pārcelšanās uz Liepāju L. Alksne nav atradusi šeit savam sunītim Snifam ierastās adžiliti nodarbības, tāpēc kopš jūnija tās organizē pati. Adžiliti ir ļoti aizraujošs, interesants, azartisks un ikvienam domāts sporta veids, un nav jābrīnās, ka ar to jau aizrāvušies vienpadsmit cilvēki un viņu četrkājainie draugi. Daži saimnieki pat ierodas ar vairākiem suņiem.
Iepazīstinot ar savu mīluli Snifu, Linda smej, ka pirkusi viņu kā čivavu, kas ir mazākā suņu šķirne pasaulē, bet, suņukam paaugoties, izrādījies, ka viņš tāds nav. “Snifam ir deviņi gadi, un viņš jau ir adžiliti profesionālis. Ar Snifu startēts sacensībās gan Čehijā, gan Polijā. Šobrīd esmu apmācību praktikante pie adžiliti instruktores, FCI pārstāves Solvitas Možeikas. Ļoti daudz ko iemācījos arī no savas treneres Svetlanas Krēsliņas.”
Lai dzīvnieks ātrāk visu apgūtu, attīstītu spējas un neaizmirstu iemācīto, treniņus vēlams apmeklēt divas reizes nedēļā. Protams, katrs var darīt atbilstoši savām iespējām, jo dažiem vēl ir atsevišķi paklausības treniņi,” norāda adžiliti entuziaste.
Sacensībās nedrīkst izmantot kārumus un rotaļlietas. Suns skrien bez pavadas un kaklasiksnas, saimnieks nedrīkst pieskarties ne sunim, ne šķēršļiem. Suns šo sporta veidu uztver kā jautru, patīkamu spēli un ar lielu patiku cenšas pildīt uzdevumus, ja par labi paveiktu darbiņu tiek pacienāts ar kārumu, uzslavēts, ja saimnieks ar viņu parotaļājas. Nedrīkst ķepaini bārt – apmācībai jānotiek pozitīvā gaisotnē.
Vispirms gan ir jāapgūst pamata komandas, piemēram, “gaidīt” – kamēr saimnieks iziet uz trases, tāpat arī katram šķērslim atbilstošās komandas. Ir zonu šķēršļi – tunelis, barjeras, slaloms, bums vai dēlis, kam ir nokrāsoti gali, jo suns nedrīkst tiem pārlēkt pāri: sacensībās to var ieskaitīt kā kļūdu. No saimnieka šis suņu sporta veids prasa pacietību un vēlreiz pacietību, bez tās rezultāta nebūs.

Lielisks treniņš arī cilvēkam
L. Alksne teic, ka vissportiskākie suņi skaitās borderkolliji, šeltiji, Džeka Rasela terjeri, taču tikpat labi audzēkņi ir bezšķirnes suņi. Varbūt mazāk piemēroti šiem uzdevumiem var izrādīties ļoti smagie un lielie suņi, jo ir jālec, un tā ir liela slodze kājām.
Veselīgu dzīvesveidu veicinošais sporta veids turklāt ir demokrātisks, pieejams visiem. Suni var sākt apmācīt jau no trīs mēnešu vecuma, savukārt saimnieka pases datiem nav nozīmes, bērnam ieteicams sākt nodarbības no 10 gadiem. Galvenā ir vēlme izkustēties svaigā gaisā un uzturēt sportisko formu, savukārt vērtīgākais ieguvums – cilvēka un viņa mīluļa savstarpējo attiecību uzlabošana, vienam otra iepazīšana.
Suns, protams, neprot viens pats noteiktā secībā pārvarēt sporta laukuma šķēršļus. Dzīvnieka saimnieks vispirms ar trasi iepazīstas pats un vēlāk skrien sunim pa priekšu. Lai “Kursas Laiks” saprastu, kā tas notiek praktiski, apgūtās prasmes gatavas demonstrēt divas suņu saimnieces ar saviem četrkājainajiem partneriem.

Mērķis – grupas izveidošana
“Esmu Elīna Pļaviņa, un šī ir Bigija,” iepazīstina meitene no Priekules, uzsverot, ka abas priecājas par šādu treniņu pieejamību ne tikai Rīgā. Laukums gan ierīkots arī Priekulē, bet tur neesot trenera, tāpēc divas reizes nedēļā tiek mērots ceļš uz Pērkoni. “Bigiju paņēmu no dzīvnieku patversmes, viņa ir ļoti enerģiska, grūti nogurdināma, bet šis ir interesants veids, kā man uzlabot kontaktu ar suni un dabūt no viņa paklausību – lai nesāk mājās aiz garlaicības kaut ko grauzt un nemūk prom no sētas.”
“Jūle ir vecangļu Ziemassvētku nosaukums,” savas mīlules, akitas šķirnes kucītes vārdu izskaidro grobiņniece Baiba Arāja. “Par adžiliti treniņiem uzzinājām “feisbukā” un nolēmām piedalīties, lai nekļūtu garlaicīgi, dzīvojot viensētā Ālandē.”
L. Alksne ir pārliecināta, ka suņu sporta laukumu varēs izmantot arī ziemā. Suņus taču vienalga ved pastaigās, un, ja vēl intensīvāk paskrien, nosalšana nevienam nedraud. Tikmēr jāiekārto elektriskais apgaismojums, jo treniņi parasti notiek vakaros.
Lindas galvenais mērķis ir izveidot Liepājas adžiliti grupu – klubu, kas pārstāvētu pilsētu un rajonu sacensībās Latvijā un Baltijas valstīs.
Enerģiskās divu bērnu māmiņas sapņu sarakstā ir šim sporta veidam paredzēto šūpoļu, kalniņa un citu šķēršļu iegāde, kā arī jau esošā tuneļa pagarināšana.

+ 7

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Suņu laukumā bez kārumiem un bāršanās

Kategorijas