“Esmu Žanis Klāsons “Līčupēs”!”

2017. gada 31. augusts 07:00

759

Braucot pa autoceļu Nīca – Grobiņa, uzmanību piesaista mājas blakus autobusa pieturai ar nosaukumu “Otaņķu pasts”. Ceļa galā ir vairākas pastkastītes un pat atsevišķs ziņojumu dēlis. Blakus cita pie citas ir senatnīga izskata dzīvojamās mājas, un vienā no tām sirms kungs ar sevi iepazīstina: “Esmu Žanis Klāsons “Līčupēs”!”. 92 gadus vecais Otaņķu pagasta iedzīvotājs “Kursas Laikam” atklāj savu veselības, žirgtuma un mundruma noslēpumu: “Ja gribi labi justies – kusties!”

Par kalēju kļūst no skatīšanās vien
Piemājas vizuālais izskats, apkārtne un detaļas, un metālā izveidotais žogs no ratu riteņiem, kā arī dzelzī kaltais mājas nosaukums liecina par saimnieka māksliniecisko ietekmi. Visa apkārtne – ar augļu kokiem un ogu krūmiem apstādīta.
“Es biju kalējs. Iemaņas apguvu pats, iemācījos, tikai skatoties vien,” paskaidro Ž. Klāsons. “Kaimiņos man bija viens vecs kalējs. Kādreiz viņš mani paaicināja palīdzēt plēšas papūst – skatījos, kā viņš to dara. Tajos laikos bija daudz zirgu, kas bija jāapkaļ. Garām mājām gāja ceļš uz Liepāju. Ja zirgiem bija nokritis kāds pakavs, tad iebrauca un palūdza apkalt, lai tiek līdz mājām. Reiz mans meistars bija tā pavairāk iedzēris un tā iemesla dēļ vairs nevarēja padarīt darbu. Teica, lai es ņemot rīkus rokā un apkaļu zirgus pats,” viņš pastāsta. “Savas dzīves laikā pats esmu veselu inventāru sagādājis,” saka Ž. Klāsons. “Katra metāla un dzelzs lieta saimniecībā ir paša rokām darināta. Kolhoza laikā kā kalējs taisīju lauksaimniecības rīkus, arklus, ecēšas, tāpat zirgiem pakavus vajadzēja, darbarīkus, arī rati bija jāmeistaro,” arodā padarīto uzskaita metāla apstrādes meistars. “Nu dikti man arī patika darboties pa to mākslas līniju. Savā darba mūžā esmu izgatavojis vairākus kapu vārtus, bet noteikti vispamanāmākie ir Nīcas baznīcas vārti. Kad manis vairs nebūs, atmiņas par mani paliks,” noteic sirmais kungs. Pašreiz ar metāla “savaldīšanu” vairs nenodarbojas. “Bet man patīk paskatīties, ko esmu uztaisījis – kas paliks pēc manis,” atklāj Ž. Klāsons.
Kalēja arodā, pēc viņa teiktā, nostrādājis kādus 30 gadus. “Nekāda vaina – nopelnīt varēja!” noteic aroda pratējs.
Brīvajos brīžos viņš atlasa senas lietas, ko atdot muzejam, lai neaiziet zudībā. Laikrakstam viņš parāda dažādus senos lauksaimniecības rīkus – arklu un kartupeļu vagojamo, ko savulaik vilkuši zirgi. Vēl viņš parāda īpašus rīkus, ar kuriem kādreiz saimnieki slēguši zirgiem kājas, lai pasargātu no nozagšanas. Tās viņš saņēmis mantojumā no saviem senčiem.

Prieku sagādā dzimtas
turpinājums
“Ir patīkami pavadīt savas vecumdienas savās mājās. Tā tam ir jābūt, citādi nevar!” priecīgi saka Ž. Klāsons. Dzīvojamais nams “Līčupēs” ir Ž. Klāsona rokām celts. Paša dzimtās mājas bijušas citur, te par saimnieku kļuvis pirms kādiem gadiem 50, kad no īpašnieka atpircis māju. “Te kādreiz bija pasts un krājkase. Tā bija tāda koka mājiņa. Kādā brīdī radās noteikumi, ka tādā mājā nedrīkst šādas iestādes atrasties – tās ir bīstamas naudas glabāšanai. 1995. gadā nams nodega īssavienojuma dēļ. Kopā ar draugu māju no pašiem pamatiem no jauna uzcēlām pašu spēkiem un rokām,” uzsver mājas saimnieks. Mājā nu jau vairākus gadus sirmais kungs dzīvo viens. Kompāniju sastāda suns. “Pretējā mājā man ir kaimiņš, gluži viens šeit neesmu,” viņš nosaka.
Mājas iekšienē vīrietis vienā istabā tur sev mīļas piemiņas lietas – pirmos mākslas darbus, īpašas dāvanas – no bērniem un mazbērniem. “Pie manis bērni, mazbērni un mazmazbērni brauc – ļoti gaidu ciemos, gana bieži apciemo mani. Man ir trīs meitas – Inta, Ināra un Velta. Inta dzīvo Liepājā, Ināra un Velta tepat netālu no manis. Man ir tāda neliela čupiņa mazbērniem un mazmazbērniem. Turpinājums man būs no visiem bērniem,” gandarīts ir kungs. No bērniem un mazbērniem daži izvēlējušies dzīvi saistīt ar mākslu. Viņi savam radiniekam sagādājot un atvedot arī visu nepieciešamo no veikala.
Ž. Klāsonam ir arī savas nodarbes, kā īsināt laiku. Pirmkārt, viņam ir siltumnīca, otrkārt, viņš apkopj puķu dobes, lasa ogas un augļus, treškārt, viņš joprojām tur septiņas bišu saimes. “Bites man ir sen. Te ir kādas septiņas saimes. Medus jau visiem patīk, bet tās ir tikai tādēļ, lai saldums būtu gan paša vajadzībām, gan arī pacienātu kaimiņus. Tikai žēl, ka nebūs, kas pārņem un turpina seno amatu,” nopūšas vīrietis. Saldais bišu produkts un rosīšanās palīdzot turēties pie stipras veselības.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Esmu Žanis Klāsons “Līčupēs”!”

Kategorijas