No košļājamās gumijas tirgotāja līdz teātra direktoram

2017. gada 7. septembris 07:00

335

No košļājamās gumijas tirgotāja līdz teātra direktoram

Neilgi pirms Liepājas teātra 111. sezonas sākuma direktors Herberts Laukšteins sarunā ar “Kursas Laiku” pastāsta par to, kā nonācis un atgriezies Liepājā, tagad gatavojas audzināt jaunos aktierus Liepājas teātrim, un par cilvēku vienaldzību pret teātri un savstarpējās attiecībās.

Herberts Laukšteins dzimis piejūras ciematā Mērsragā un tur dzīvojis, līdz uzsācis skolas gaitas, bet lielāko savu dzīves daļu pavadījis Rīgā. “Es ātri pazaudēju savus vecākus. Viņi agrā jaunībā aizgāja bojā, un tad es nonācu bērnunamā, kuru sauc Cieceres internātskola. Pēc tam ar pauniņu pār plecu uzsāku savu patstāvīgo dzīvi,” pastāsta Liepājas teātra direktors. Vēlāk iestājies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kurā pabeidzis Dekoratoru nodaļu. Strādājis Jaunrades teātrī un pēc tam darbojies “Rīgas pantomīmā”. “Mēs bijām apolitisks kolektīvs un bijām nepareizie. Izsmējām mīmus, ka tur visi ir zilie un nepareizi vispār izprot komunistiskās partijas programmas.”
Liepājā režisors nonācis tikai pēc A. V. Lunačarska teātra mākslas institūta (GITIS) absolvēšanas Maskavā. Tur viena no izrādēm, kuru veidoja H. Laukšteins. tika pamanīta. “Mēs tikām uzaicināti uz Boloņas Universitātes 800 gadu jubilejas festivālu. Tur mūs ieraudzīja viens franču teātra cilvēks, un viņš veda izrādi pa Eiropu. Mēs bijām baigi slaveni un kruti. Vēlāk to iekļāva arī teātra repertuārā. Es varēju palikt arī Maskavā, bet nonācu Liepājā.” No 1989. līdz 1996. gadam H. Laukšteins bija Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs, bet pēc tam 12 gadus strādājis starptautiskā kompānijā. “Es tirgoju košļājamo gumiju,” uz jautājumu, ar ko nodarbojies, atbild Liepājas teātra direktors.

Alga sarūk uz pusi
1996. gada rudenī piedzima viņa un dzīvesbiedres, Liepājas teātra aktrises Ineses Kučinskas meita Katrīna. Tie bija tā saucamie Godmaņa krāsniņu laiki. “Vajadzēja kā puikam iet un parūpēties par to, lai būtu pienācīgi apstākļi, lai būtu silts ūdens un viss, kas nepieciešams bērnam. Es aizgāju no teātra prom un sāku pelnīt naudu. Kāpēc atgriezos? Tāpēc, ka man pilsētas vadība ilgi lūdza atgriezties, jo teātrim īsā laika periodā bija nomainījušies vairāki vadītāji. Trupa bija diezgan švaka, un pilsētas vadība mani pasauca,” atceras H. Laukšteins.
Viņš devis padomu, ka Liepājas teātris var atdzimt pēc četriem gadiem, ja tajā brīdī tiktu pieņemts lēmums un atrasti līdzekļi, lai uzņemtu teātra aktieru kursu un apmācītu kaut kur pasaulē, tikai ne Rīgā. Tajā laikā Klaipēdas Universitātē strādāja divi ļoti labi izglītoti cilvēki, kuri runāja latviešu valodā un bija ieguvuši izglītību teātra skolā Maskavā. Viņi piekrita priekšlikumam mācīt jaunos aktierus Liepājas teātrim. “Tajā laikā bija milzīga pretestība pret šādu ideju. Kā latviešu aktierus Lietuvā? Nesaukšu, kas tie bija par cilvēkiem, kas pretojās. Šodien tie cilvēki savādāk runā. O, foršais Klaipēdas kurss.”
Kompānija, kurā tajā laikā H. Laukšteins strādāja, piedāvāja viņam braukt uz Dubaiju. Viņš no tā atteicies un pēdējos divus gadus kompānijā strādājis Viļņā. Katru pirmdienas rītu 400 kilometru uz Viļņu un piektdienas vakarā atpakaļ. “Tad es aizgāju prom. Ar pilsētas vadību notika sarunas, pierunāšanas, kamēr atgriezos. Mana ģimene par to priecīga nebija, jo mainījās ienākumi uz pusi mazāk, ja ne vairāk. Inese negribēja, ka es atgriežos. Viņa acīmredzot gribēja mani pasaudzēt no tās dīvainās teātra vides. Teātra vide ir tāda dīvaina, diezgan nežēlīga, bet ne jau apzināti tas ir. Tas ir tāpēc, ka teātrī strādā cilvēki ar atkailinātiem nerviem, ļoti emocionāli un neaprēķināmi.”
Iegūtā pieredze biznesā Liepājas teātra direktoram palīdzējusi arī šajā nozarē. “Principā, atgriežoties teātrī, es visas zināšanas, kuras tur iemācījos, te arī pielietoju, plus mana teātra izglītība. Saliekot kopā, sanāca sastrukturizēt teātri skaidrā struktūrā, lai viss apjoms ir sadalīts pa atbildībām un es varu staigāt, svilpot un neko nedarīt,” pajoko direktors.

Agrāk ar šņabi, tagad ar telefonu
Šajā teātra sezonā sagaidāmas astoņas jaunas izrādes, viens koncerts, un to kopā veidos septiņi dažādi režisori. Liepājas teātra direktors atzīst, ka, plānojot sezonu, viņš nedaudz riskē, jo nav zināms, kas notiks pēc jaunā gada, kāda būs dotācija. Taču jau sarunāti režisori, darbi un nopirktas autortiesības. Kā jebkuru citu gadu nav zināms, kāds būs pašvaldības atbalsts, vai būs iespējas startēt Valsts kultūrkapitāla fonda konkursos.
Dažādi notiek teātra jaunās sezonas repertuāra sastādīšana. “Pārsvarā režisori nāk ar saviem priekšlikumiem un kāds no tiem der teātra repertuāram. Piemēram, sezonu sāksim ar Džilindžeru un Jasmīnas Rezā lugu “Bella Figura”, bet esam arī nopirkuši autortiesības otrai lugai, kuru Džilindžers visu laiku atlika.” Autortiesību jautājums mēdz aizkavēt izrāžu tapšanu teātrī, šādi gadījies ar Lauru Grozu-Ķiberi, kura piedāvājusi režisēt “Pastnieks zvana vienmēr divreiz”. “Mēs ilgi meklējām iespējas iegādāties autortiesības. Nevarējām, tādēļ ka autortiesības ir vienam Londonas teātrim, kurā galveno lomu spēlē Džūda Lovs. Nedabūjām autortiesības, tāpēc nonācām pie Hedas Gableres.”
Direktors atzīst, ka dažkārt domai ir jānobriest. “Trīs gadus es gaidīju, kad Valdis Lūriņš varēs atvēlēt laiku “Vāgūzim”, darbam, ko sarakstījis Andžils Remess ar Ēriku Hānbergu. “Vāgūzī” dažādas padomju laikā radošas personības runāja par mākslu alkohola klātbūtnē. Tagad Lūriņš ir sācis to darīt. Viņš vēl ir pielicis klāt Andra Bergmaņa memuārus. Kas no visa tā sanāks, to jau viņš zina. Teātrim idejiski ir vajadzīgs kaut kas lokāls, liepājniecisks.” Pēc Liepājas teātra direktora domām, Liepājā vairs bohēma nepastāv un tā pazudusi kopā ar padomju laikiem. Komunikācija notiek sociālos tīklos un telefonu īsziņās. Tajā laikā nebija ne mobilo telefonu, ne sociālo tīklu. “Tajā laikā nopirka polšu, sanāca kopā un tādā veidā komunicēja. Tagad komunicē katrs savā stūrī, stāsta par to, ko ēd brokastīs un kur ir aizbraucis. Komunikācijas veids ir mainījies. Pluss tagad ir vārda brīvība. Tad šādas sarunas notika šaurās kompānijā virtuvē. Sanāca vienādi domājoši cilvēki kopā un kratīja viens otram savas sirdis. Tagad viss ir brīvs, dari, kā gribi. Vari valdību lamāt, cik tīk, un nekas par to nebūs. Varbūt kaut kur kādā plauktiņā krājās tā informācija. Tad, kad gribēsi politikā iet, tad to izvilks ārā. Bet es politikā negribu iet. Varu runāt, kā gribu.”

Ušakovam nodokli nemaksās
Kāds teicis, ka visi režisori ir vienpatņi. H. Laukšteins uzskata, ka viņa amats vai darbs padara viņu par vientuļnieku. Tomēr vismaz tuvākos gadus viņš saista ar teātri.
Šogad Liepājas Universitātē tiks uzņemts jaunais aktieru kurss, un H. Laukšteins ir šīs programmas direktors. Viņš atzīst, ka tas nenāca viegli, vajadzēja pārvarēt dažādas pretestības, taču jūtas atbildīgs par šo procesu. Pozitīvs rezultāts ir panākts, un programma ir licencēta. “Es pārdevu savu Rīgas dzīvokli un deklarēšos Liepājā. Manu ienākumu nodoklis paliks Liepājā, man jau te žurnālisti pārmet, ka strādāju un dzīvoju Liepājā, bet ienākuma nodoklis aiziet uz Rīgu. Kaut kur jau izteicos, ja atkal ievēlēs Ušakovu, tad es točna aizeju, tad es vairs Rīgā nemaksāšu viņam,” pajoko Liepājas teātra direktors.
Viņaprāt, Liepājā ir pietiekami kvalitatīva dzīve – jūra, veloceliņi, svaigs gaiss, skaists teātris, viņa ģimene, bērni, sieva. “Es savulaik gribēju aizbraukt prom no Liepājas uz Rīgu, bet sieva neparko. Viņa ir tāda baigā liepājniece.” Pērn uz teātra skatuves kāpis arī pats Liepājas teātra direktors. Viņš gan atzīst, ka tas nebija viņa lēmums, bet gan viņu uzaicināja. Režisore Gaļina Poliščuka iedevusi H. Laukšteinam izlasīt lugu “Cilvēks, kas vairās no lifta”. “Man tas darbs ļoti patika, es viņai teicu – Gaļina, ļoti labs materiāls, tikai man teātrī nav tādu aktieru. Viņa teica – ir gan. Es teicu – nav. Viņa teica – ir. Kas? Tu! Labrīt! Atkal apstākļu sakritība. Viņa atnesa labu materiālu, kas man patīk, un pierunāja. Viegli tas nenāca, mēs viens otram pietiekami pabojājām nervus mēģinājumu procesā. Es jau patiesībā tur esmu tāds noziedznieks Latvijas likumdošanas gaismā. Kā teātra direktors un valdes loceklis nedrīkstu savā teātrī ne iestudēt, ne spēlēt teātri. Tas ir interešu konflikts, jo par labu sev lemju kaut ko. Man jau tāpat sieva arī ir noziegums. Es nedrīkstu parakstīt tad, kad izrāde brauc viesizrādēs. Mums te ir visādas muļķības jāstrādā. Es nedrīkstu viņu sūtīt komandējumā, tad es esmu konfliktā ar Latvijas likumiem. Muļķības, pilnīgs idiotisms, bet tādi ir likumi. Diemžēl Latvijā nav teātra likuma. Viens likums saka: man ir tiesības kā valdes loceklim uz radošo darbu tāpat kā zinātniekiem, ārstiem un citiem. Cits likums – ka tas ir interešu konflikts. Nav, kas šīs divu likumu pretrunas kaut kādā veidā neitralizētu. Igauņiem, lietuviešiem ir teātra likums jau ceturtā redakcija. Latvijā nav. Es esmu vairākkārt ieminējies Kultūras ministrijā par to, ka mums derētu Latvijā tāds likums. Pagaidām bez atsaucības. Latvijas likumdošana man ir aizliegusi nodarboties savā teātrī ar savu profesiju.”
Vaicāts, vai vēl kādu reizi teātra direktors būtu gatavs kāpt uz skatuves, viņš atbild: “Pēc četriem gadiem varbūt, ja neaiziešu pensijā. Ne visi mani mīl, ne visiem es esmu ērts.”

Nepieļaus aktieru aizplūšanu
Vērtējot Liepājas teātra darbu, direktors uzskata, ka ir sasniegti pietiekami labi rezultāti, skatītāju skaits, nacionālās prēmijas, nominācijas un, ja mēs atskatītos uz pēdējiem 20 gadiem, tad līkne iet uz augšu. Tomēr viņš nedomā, ka teātris ir sasniedzis savu panākumu virsotni. “Teātrī pats svarīgākais ir teātra trupa, un Liepājas teātra trupa nav sabalansēta. Tam ir dažādi iemesli, jo šobrīd tā saucamajam Klaipēdas kursam ir 30 gadi. Nākamajiem aktieriem ir 45 un tuvu pie 50 gadiem, starp tiem 30 un 45 nav aktieru. Kāpēc? Tāpēc, ka kurss priekš Liepājas teātra tika mācīts Rīgā un šeit viņu nav. Viņi ir visur Rīgas teātros.”
Arī tad, kad pēc četriem gadiem Liepājas teātrī ienāks jaunais aktieru kurss, trupa aizvien nebūs sabalansēta. Pēc teātra direktora domām, varbūt pēc 10–12 gadiem tas varētu izlīdzināties. Ja tiks atkal uzņemts nākamais teātra kurss Liepājas teātra vajadzībām, tad varēs teikt, ka trupa ir vecuma grupās sabalansēta. “Šobrīd ļoti labi ir piecpadsmit Klaipēdas Universitātes aktieri. Viņi ir ļoti nopietns teātra pamats. Viņi pilnīgi kā teātris atnāca uz Liepājas teātri. Mani skolotāji arī ir mācījuši, ka teātris piedzimst apmācību laikā. Liepājas teātris piedzima tur Klaipēdā kopā ar jauniešiem četru gadu garumā. Būs tagad nākamie 12 vai nedaudz vairāk. Tā ir mūsu atbildība piedzemdēt teātri, kas ienāks ar savu enerģiju.”
Liepājas teātra direktors sola jaunos aktierus noturēt un nodarbināt Liepājā. Viņa uzdevums un atbildība būs dot viņiem darbu, neļaut garlaikoties un nepieļaut aizplūšanu uz Rīgu.

Jānodarbojas ar prostitūciju
Liepājas teātra direktors uzskata, ka ir jārēķinās ar realitāti. “Diemžēl teātris tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu, un nodokļu maksātāji saka – mēs uzturam teātri, izklaidējiet mūs! Tā patiesībā nevajadzētu būt, bet diemžēl tā ir – izdabāšana skatītājam. Ideāli būtu, ka atnāk režisors ar savu sāpi, saindē ar to aktierus un rezultātā piedzimst izrāde, kura ir ļoti personiska un izsāpēta. Tad vai nu skatītājs ņem, vai neņem. Nevajadzētu taisīt kases gabalus, jo tā tāda prostitūcija un maucība bišķīt. Kaut kā iztika ir jāpelna, bet patiesībā māksliniekam nevajadzētu par to domāt. Māksliniekam vajadzētu būt iespējai ar saviem atkailinātajiem nerviem nedomāt par naudas pelnīšanu. Valsts, sabiedrība vienkārši šo personību ar atkailinātajiem nerviem uztur pilnībā, simtprocentīgi. Tā vajadzētu būt, bet tā ir utopija.”
H. Laukšteins uzskata, ka dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Viņaprāt, ne visi cilvēki lasa grāmatas, ne visi ir līdzjūtīgi. “Nesen, pirms pāris nedēļām, vienu vecu vīru piecēlu no trotuāra. Viņam bija 88 gadi. Es viņu piecēlu, aizvedu un iesēdināju tramvajā. Viņš teica, ka ļoti daudz cilvēku bija pagājuši garām. Viņš pats nevarēja piecelties. Es viņu aizvedu līdz tramvajam, un viņš man gribēja dot naudu. Par ko? Palīdzēji man. Es saku – tas jau nav darīts par naudu.”
Teātra direktoram sāpīgi noraudzīties, kā vasarā salasās cilvēku grupa, uztaisa teātra pasākumu produktu, ar kuru braukā pa Latviju un izklaidē tautu ar tingeltangeļiem. “Tā ir realitāte, un tur neko nevar darīt. Cilvēkiem ir jābaro bērni, ģimenes. Tā ir vienīgā iespēja kaut kā piepelnīties. Ļoti stulbiem seriāliem ir ļoti liels reitings. Mēs neesam visi daudz lasījuši, klausījušies labu mūziku. Ēdam subproduktus. Jaunieši atnāk un nezina nevienu tautasdziesmu. Ja jānodzied dziesma, sāk dziedāt kaut kādu popsi. “Pūt, vējiņiem” nezina vārdus. Nezina, kas ir Šekspīrs. Par Romeo un Džuljetu ir kaut kas dzirdēts, bet kas? Par ko ir stāsts? Nezina. Skolā neko tādu nemāca. Lasa “Tviteri”, nevis grāmatu un līdzīgu produktu grib redzēt arī uz skatuves. Man kā teātra vadītājam tas, protams, ir sāpīgi.”

Smaids vidējā pirksta vietā
Režisors un teātra direktors katru izrādi gaida kā tādu, kas izsitīs skatītāju no komforta zonas. Vai nu atklātības, vai tēmas ziņā. Bet režisori arī ir cilvēki no šīs pašas sabiedrības. “Režisors Bogomolovs ir kardināls un radikāls. Arī Laura Groza-Ķibere ļoti godīgi cenšas runāt ar skatītāju. Tāpat arī Valdis Lūriņš – par Liepājas bohēmu. Džilindžers ir viens no retajiem režisoriem, kurš var uztaisīt kases gabalu un prot pietiekami gaumīgi to izdarīt. Džilindžers ir unikāls.”
Teātra direktors cer, ka izrāde par Liepājas bohēmu varētu būt lokālpatriotisks gabals un liepājnieki par sevi kaut ko tur ieraudzīs. “Man ir jādomā kopā ar režisoriem, kā radīt kases gabalu. Tā ir laipošana, lai skatītājs būtu zālē, un vienlaikus jāpretendē nozarē uz kaut ko jēdzīgu. Pagaidām man ir izdevies gan pabarot skatītāju, gan konkurēt ar citiem teātriem profesionālā ziņā.”
H. Laukšteins ir saņēmis arī personīgas atzinības, piemēram, gan Gada liepājnieka titulu, gan Triju Zvaigžņu ordeni un citas. Liepājas teātra direktoram tas dod apziņu, ka viņa darbs ir vajadzīgs. “Tas ir ļoti cilvēciski, ja kāds pasaka – tu to dari labi. Tad es esmu noderīgs. Ļoti bieži ir tāda neapmierinātība ar to, ko tu dari, negulētas naktis, domātas drūmas domas. Mēs pārāk maz sakām labus vārdus viens otram. Man patīk Amerikā, tur cilvēki visu laiku saka labus vārdus viens otram. Tā komunikācija ir profesionāli pozitīva. Tas uztur pozitīvismu. Nevis īgniem ģīmjiem viens uz otru skatās un rāda vidējo pirkstu.”
“Visiem daudz laimes, panākumu, mīlestības un censties nebūt vientuļiem, būt laipniem savstarpēji,” novēl Liepājas teātra direktors H. Laukšteins.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No košļājamās gumijas tirgotāja līdz teātra direktoram

Kategorijas