Stāvēt kalna galā un dziedāt

2017. gada 7. septembris 07:00

184

Mūziķi, kultūras darbinieci Igetu Gaiķi līdzcilvēki pazīst kā ļoti enerģisku, uzņēmīgu sievieti, kura nebaidās izaicinājumu un nepārtraukti sevi pilnveido. Pašlaik viņa strādā par vokālo pedagoģi Agra Daņiļeviča deju skolā “Dzirnas”, vada muzikālo apvienību “Stiprās sievas”, bērnu un jauniešu vokālo studiju “Tev un man”, ir sertificēta psihodrāmas psihoterapeite, atkārtoti iestājusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, lai padziļinātu zināšanas etnomuzikoloģijā. Aktivitāšu uzskaitīšanu, šķiet, varētu turpināt un turpināt.

Kā tāds perpetuum mobile! Vai piekrīti šādam raksturojumam?
Esmu dzimusi uguns zīmē – Aunā, tam ir ielikta aktīvista un līdera programma. Taču nenākas viegli būt pa priekšu gājējam audzēkņiem un piepildīt vecāku gaidas. Tā ir atbildība, robežu uzlikšana, arī dzīves izglītība – prast savu enerģiju vadīt.
Piekrītu, ka piedzimstot katrs cilvēks tiek apveltīts ar atšķirīgu dzīves spēku, bet mani vecāki ir ļoti mierīgi. Mamma, piemēram, nav sabiedrisks cilvēks, neizpaužas publiskajā telpā.

Muzikālās dotības tika pamanītas jau agrā bērnībā?
Ome ir dziedājusi, spēlējusi mandolīnu un vijoli. Regulāri gājām uz “Pūt, vējiņiem”, kur notika brīvdabas teātra izrādes, operetes, koncerti.
Cik vien sevi atceros, braucu uz laukiem, stāvēju kalna galā un dziedāju. Vecāki to ievēroja un saprata, ka jāved uz bērnu mūzikas skolu. Man piedāvāja spēlēt vijoli, bet es ietiepīgi, kā jau Aunelis, teicu, ka spēlēšu klavieres. Savu panācu.
Liepājas mūzikas vidusskolā mācījos Teorijas nodaļā. Piecpadsmit gadu vecumā sāku dziedāt korī “Līva” pie Jēkaba Ozoliņa, daudzus gadus dziedāju sieviešu korī “Aija”. Šajos kolektīvos jūtos kā veterāne. Man ļoti palaimējies ar tādiem brīnišķīgiem skolotājiem kā Miervaldis Ziemelis un Agris Engelmanis. Bet visvairāk ir devusi praktiskā darbošanās, izzināšana: tolaik jau nebija ne “Vikipēdijas”, ne “Gūgles”.
Bez mūzikas savu dzīvi nevarēju iedomāties, Mūzikas akadēmijā studēju neklātienē, jo bija izveidojusies ģimene.

Vai atceries pirmo darbavietu?
Trīspadsmit gadu vecumā vasarā bērnudārzā piestrādāju par auklīti, bet astoņpadsmit gados Metalurgu kultūras pilī man jau bija pirmais bērnu vokālais ansamblis. Nu jau trīsdesmit gadu strādāju ar dažādiem kolektīviem. 1996. gadā nodibināju privāto vokālo studiju “Tev un man”.
Paralēli darbam Liepājā ilgstoši braukāju uz Rīgu, tagad tur dzīvoju, tomēr velk atpakaļ. Priecājos, ka man ir dzīvoklis Kapsēdē. Rīga ir ļoti laba darba vide, bet te man ir Kapsēdes dižakmens, jūrmala Saraiķos, kur regulāri braucu peldēt un pastaigāties. Ziemupē jau daudzus gadus vasarā organizēju kopā sanākšanas gan saviem dziedātājiem, gan seminārus jauniešiem psihodrāmā. Arī pati daudz ko esmu piedzīvojusi dziednieciskos un šamaniskos semināros.
Kāpās pie jūras ārste psihoterapeite Rovēna Zarakovska no kociņiem izveidoja arhaisko labirintu. Pamazām tas ieauga sūnās, izpuva. Lai labirints būtu stabils, ar mugursomu no jūrmalas sanesu vairāk nekā divtūkstoš akmeņu. Cilvēki tur staigā, altāris vienmēr pilns ar ziedojumiem. Labirints simbolizē pasauli, cilvēka atgriešanos pie savas būtības. Katra diena, satikšanās, situācija ir kā labirints – jāmāk ieiet un jāmāk iziet. Kāds pat vienceļa labirintā apjūk, cits skrien pāri robežām, vēl kāds baidās, kā nu tiks ārā. Bet labirints ir arī pārdzimšana – ieejot centrā, vari atstāt nevajadzīgo un paņemt sev kaut ko jaunu.

Kāpēc mūziķei vajadzēja apgūt psihodrāmas lauciņu?
Tas saistīts ar privāto dzīvi. Turklāt katrs vēlas saprast: kas es esmu. Manā dzīvē bija cilvēks ar atkarībām, gribēju glābt, atrisināt situāciju viņa vietā. Bet palīdzība bija vajadzīga pašai – līdzatkarīgajai. Pamazām sākās garais un interesantais izziņas process. Piedāvājums studēt psihodrāmu nāca no Rovēnas Zarakovskas. Šī izglītība ir sadalīta vairākos līmeņos, pirmais – pašterapija, arī pašizziņa, kas sniedz atbildes uz vairākiem jautājumiem. Tāda pieredze noderīga daudzām Latvijas sievietēm: līdzīgi stāsti kā musturs pāriet no paaudzes uz paaudzi. Var jau turpināt šo modeli, bet var arī pateikt “nē”.
Tad turpināju līdera izglītību. Laikam ejot, radās vēlme šīs lietas pētīt arvien dziļāk, pabeidzu arī nākamo izglītības līmeni – esmu sertificēts praktiķis. Piedzīvotas neskaitāmas konferences, semināri, pati esmu novadījusi četras starptautiskas darbnīcas.
Šo apvienoju ar pedagoģiju – ar savu talantu meklēju un atklāju citu talantus, un psiholoģija palīdz darbā ar vecākiem, audzēkņiem un kolēģiem. Visi kopā mācāmies tikt pāri traucējošām emocijām – aizspriedumiem, bailēm, šaubām, mazvērtības kompleksiem. Manuprāt, skolotāji ir plaši un veiksmīgi izglītoti, atliek vienīgi pārvarēt šaubas un būt pašpietiekamiem. Pedagogiem pietrūkst supervīzijas, kur drošā, atbalstošā vidē strādāt ar savām vajadzībām. Ar draudzenēm, skolas atbalsta komandu tas nav iespējams. Vajadzīgs neitrāls cilvēks.

Ko vokālais pedagogs dara deju skolā?
Jau daudzus gadus Agra Daņiļeviča deju skolā “Dzirnas” ir vokālie pedagogi, jo nāk bērni, kuri paralēli dejošanai grib arī dziedāt. Esmu tur kopš 2010. gada, un man ir vairāk nekā trīs simti audzēkņu.
Tas ir veiksmīgs modelis, kurā bērni izpaužas caur skaņu, ritmu, deju un mūziku. Nepiešķiru gradācijas “labi” vai “slikti”, bet piekrītu Agrim, ka mēs, latvieši, esam diezgan neritmiski, grūti dabūt ritma pulsāciju. Tomēr ķermenim ir ļoti laba atmiņa – gan dziedot, gan skaitot, gan citādos veidos kustība un skaņa notiek paralēli un ritma sajūta pamazām uzlabojas.
To piedzīvojām izrādē “Mauglis”, kas notika Burtniekos. Liela daļa no 170 dalībniekiem bija rūsganie suņi, bērni no Burtnieku novada. Mārtiņa Brauna mūzika ir ļoti ritmiska, pulsācija kā bērnu disenītēs. Bet tikai trīsdesmit procenti dejotāju izpilda deju ritmiski, pārējie – cilājas. Nedēļas laikā bija ļoti grūti iemācīt, tā ka tur ir, ko darīt.

Pati uz skatuves esi kopā ar “Stiprajām sievām”. Kā radās šis projekts?
Nokļūt festivāla “Bildes” vasaras nometnē ir liels notikums, jo Tija Auziņa rūpīgi veic dalībnieku atlasi. Pirms pieciem gadiem tiku aicināta un jutos ļoti pagodināta, jo festivālā piedalos jau kopš 1989. gada. Esmu dziedājusi grupā, folkkoncertā, vairāk nekā desmit gadu kopā ar savas studijas “Tev un man” audzēkņiem.
Mūziķi glezno, atsaucīgie mākslinieki viņiem palīdz, un trešdienā, nometnes noslēgumā, parasti ir koncerts. Teicu: ja jūs man mācāt gleznot, tad es pamācīšu dziedāt. Bija atrunāšanās: nemāku, man nav balss, man ir bail, trīcēšu utt. Bet mana metode ir vienkārši ļaut cilvēkam dziedāt. Paņēmām dziesmu “Sajāja bramaņi”, un 2013. gadā vesela strīpa ar māksliniecēm bija gatavas to izpildīt. Varis Vētra, kurš vienmēr vada koncertus, pirms uznāciena jautāja, kā manas dziedātājas pieteikt. Padomāju mirkli: stiprās sievas! Priekšnesumu pavadīja ovācijas, pašas mākslinieces priecājās, un nākamajās nometnēs mēs turpinājām.
2015. gadā jau mēģinājām reizi nedēļā, piedalījāmies folkkoncertā un 2016. gadā, pirms “Bilžu” 30 gadu jubilejas, Tija teica, ka “Stiprajām sievām” jāpiedalās festivālā.
Skatītājam šķiet interesanti, ka uz skatuves darbojas personības. Tāpat kā “Atštaukas” – uz katru no viņām ir, ko skatīties.
Šis gan nav vokālais ansamblis, nevaru iedomāties “Stiprās sievas” kādā skatē, ļauju viņām nest savu pieredzi. Kad uz skatuves ir Ināra Garklāva, Miltiņu dzimtas māte, diez vai vajadzīgs žūrijas vērtējums. Izcila māksliniece Inese Mailīte, maizes cepēja, keramiķe, gleznotāja, biteniece, gudra dāma Inga Pērkone no Kadagas, floriste Līga Križevica, Juglas skolas direktore, bijusī liepājniece Aija Melle. Ir arī meitenes no dažādām valsts iestādēm, psihodrāmas kolēģe, Latvijas simtgades biroja vadītāja Linda Pavļuta, nāk dziedāt arī kultūras ministre Dace Melbārde.
Dažai balss vēl snauž, bet pats galvenais – nodarbojamies ar tautas un spēka dziesmu satura izpēti, atklāsmi. Pati jau divus gadus eju pie folkloristes Inese Krūmiņas. Viņas pamudināta, iestājos etnomuzikoloģijas studijās Mūzikas akadēmijā, kur iepriekš jau iegūta gan bakalaura, gan maģistra izglītība mūzikas pedagoģijā.
Būs interesanti – jaunākais dēls Krišjānis trešajā kursā mācās čellu, māte – pirmajā. Vecākais dēls Kristaps Karps ir sitamo instrumentu pārvaldnieks, strādā mūzikas skolā, vada Rīgas zvanu ansambli “Primus”.

Kas vēl bīdīja etno virzienā?
Šīs jomas skolotāja Rovēna Zarakovska mani ir vedusi uz ritiem, viņas lauku mājās piedzīvoti saulgrieži. Vasaras saulgrieži nav jautri svētki: saule pagriežas uz ziemas pusi un ir diezgan grūti visu nakti būt pie uguns, to sargāt līdz saullēktam. Tas prasa arī savu iekšējo mošķu apzināšanos. Ja pietiek dziesmu, ko dziedāt, ēdiena, ar ko dalīties, sarunu, ko uzturēt, ja ir, ko dabā ievērot, tad tā ir tā lielā mistērija. Radīšana. Neviens no malas neliek dziedāt, lēkt pāri ugunij, staigāt pa oglēm, caur šķietami “nekas tāds nenotiek” saskatīt svarīgo.
Katrai rakstu zīmei ir sava nozīme, es tās izvēlos intuitīvi. Nav man pārdabisku spēju, tomēr cilvēku un lietu vibrācijas sajūtu. Tas gan palīdz, gan apgrūtina. Pedagoģijā un psihoterapijā strādājošajiem ir tendence glābt, domāt par citiem drusku vairāk. Jāmācās sabalansēt šīs rūpes arī ģimenē. Tu vari mīlēt bērnu, iedot bāzes drošību, bet jādarās un jāmācās pašam. Viņš jau tev nepieder. To varu droši teikt, jo mani dēli ir izauguši par stabiliem, sirdsgudriem cilvēkiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Stāvēt kalna galā un dziedāt

Kategorijas