Aprit 50 gadu kopš niknākās vētras

2017. gada 14. septembris 07:00

205

Nedēļas nogalē atkal sola vētru. Patiesībā – tādu stiprāku vēju virs 20 metriem sekundē. Vētru laiks ir sācies, un kas zina, kā būs oktobrī. Kopš 1967. gada orkāna aprit 50 gadu, liecina izgāzti koki iepretī Liepājas kinoteātrim “Dzintars” uz laikraksta “Ļeņina Ceļš” 1967. gada 19. oktobra numura vāka.

Izgāzti tūkstošiem koku
1967. gada 18. oktobra orkāns Latvijā bijis līdz šim postošākā rudens vētra, kas Liepājas pusē plosījās īpaši nikni. Vēja ātrums piekrastē sasniedza pat 48 m/s. Liepājas apkaimes mežos tika sagāzti 2,3 miljoni kubikmetru koksnes, bet kopumā Latvijā vētra nogāza 12 miljonus kubikmetru.
“Šī viesuļvētra, kuras spēks pārsniedza 12 balles, sākās negaidīti, brīdī, kad liepājnieki atpūtās pēc darba dienas. [..] Tik spēcīga viesuļvētra te nebija novērota. Zvejnieku arteļa “Boļševiks” teritorijā [..] jūras viļņi triecās pret būvēm, tās sagraujot kā kāršu namiņus. Zvejas rīku noliktavas ķieģeļu siena sagruva, un zvejas rīki peldēja viļņos, kuri aizsniedza “Dinamo” stadionu,” 1967. gada 19. oktobra “Ļeņina Ceļā” raksta E. Bergs. Viņš rakstā piemin pamatīgus postījumus pilsētas uzņēmumos un dzīvojamajā fondā, kā arī Jūrmalas parkā, kur izgāzti daudzi retu sugu koki. 1967. gada laikraksta vāku rotā izgāzti koki. Šodien fotogrāfijā redzamajā vietā aug pusizgāzta melnā priede – šķība un līka. Iespējams, ka šī priede ir 1967. gada vētras lieciniece, taču “Kursas Laiks” neatrada cilvēku, kurš to apliecinātu.

Pēc pusgadsimta labi aug sēnes
Liepājas apkaimes mežos 1967. gada vētrā smagi postījumi bijuši Nīcas novada Reiņos. Tur “Kursas Laiks” sastapa Mārīti Brunči pēc sēņošanas apkaimes mežos. Sēņu grozā daudz, tādēļ atmiņas raisās. Lielo vētru un tās sekas M. Brunče atceras labi. “Tajā mežā, kur lasīju sēnes, visi koki bija nogāzti. Lielas egles, arī lapu koki bija gar zemi. Mans opis te dzīvoja. Tas mežs bija tīrs, un opis tur veda ganīt govis. Tagad jau izgāztais ataudzis,” atceras M. Brunče.
Turpat “Pērkones zvejniekos” dzīvojošā Inta Jekste nāk no Bernātu “Skābaržu” mājām, kas nepilna kilometra attālumā no jūras. “Pašu vētru neatceros, bet atceros, ka pie tēva, kurš bija elektriķis, atnāca “Veckrūmu” saimniece. Tās ir tās mājas, kurām tagad bluķi aplikti. Tad abi ar tēti viņi sprieda, vai vajadzētu “Veckrūmos” atslēgt elektrību un vai viļņi pāri kāpām var atnākt arī līdz mums. Vēlāk no sagāztajiem kokiem visiem tika un varēja šo to uzbūvēt. Es jau toreiz biju maza meitene, pat desmit gadu vēl nebija, tiešām pašu vētras gaudošanu neatceros,” “Kursas Laikam” pastāstīja I. Jekste. Viņa vēlāk kopā ar skolasbiedrenēm sūtīta stādīt kokus izgāztajā mežā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Aprit 50 gadu kopš niknākās vētras

Kategorijas