Deputāts, pētnieks, docents, vīrs un tētis

2017. gada 14. septembris 07:00

715

Deputāts, pētnieks, docents, vīrs un tētis

Pirms diviem gadiem atpakaļ uz savu dzimto Rucavu atnākušā Anda Bārduļa vārds “Kursas Laika” aptaujātajiem rucavniekiem izraisa patiesu un sirsnīgu atklātību. “Viņam tiešām rūp, kas pagastā notiek. Viņš ir gudrs, atsaucīgs, mērķtiecīgs un zinošs,” šādi laikrakstam vienu no jaunākajiem Rucavas novada domes deputātiem raksturo vietējie. Iepazīstoties ar viņa pašreizējo darba pieredzi, kā arī ikdienas gaitām, vēl viens rucavnieku raksturojošs vārds – “aizņemts”. Darbu un pienākumu viņam ir daudz – viņš ir zemnieku saimniecības vadītājs, institūta pētnieks, augstskolas docents, kā arī dēls, vīrs un tētis. Intervijai viņš piekrīt uzreiz, bet ar piebildi, ka vispirms paskatīsies plānotājā, lai varētu saskaņot laikus.

Jūs ilgākus gadus bijāt prom no Rucavas, bet pirms diviem gadiem atgriezāties savā dzimtajā pusē, lai šeit dzīvotu un strādātu. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu un ar ko šeit nodarbojaties?
Esmu rucavnieks ar visām saknēm – esmu no šejienes nācis un audzis. Kad pabeidzu pamatskolu, pirmais solis iziešanai no Rucavas, savas dzimtās vietas, bija tas, ka šeit nebija vidusskolas. Aizgāju skoloties uz Liepājas 1. vidusskolu, tagadējo ģimnāziju. Pēc tam iestājos toreizējā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, kur ieguvu bakalaura grādu vides pārvaldības specialitātē. Kad biju pēdējā kursā, tiku praksē Vides ministrijā. Laikam sevi toreiz pratu pierādīt, vairāk nekā gadu tur nostrādāju. Tad dabūju darbu Latvijas mežzinātnes institūtā “Silava”. Nodomāju pie bakalaura neapstāties, tādēļ iestājos maģistrantūrā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. Ieguvu maģistra grādu meža ekoloģijā un mežsaimniecībā. Darbā bija iespēja gan strādāt, gan arī vēl papildus izglītoties, tādēļ man bija tā iespēja studēt doktorantūrā tajā pašā specialitātē. 2013. gadā kļuvu par doktoru mežzinātnē.
Rīgas laikā satiku savu topošo sievu liepājnieci Artu. Arī viņa strādā “Silavā”, pašreiz viņa studē doktorantūrā Latvijas Universitātē ķīmiju. Piedzima arī dēls.
Līdz lēmumam atgriezties dzimtajā pusē dzīvojām Salaspilī, tuvāk darbavietai. 2014. gadā manā ģimenē notika tāda nelaimīga apstākļu sakritība. Bija kopīgi jāizlemj, ko darīt ar vecāku zemnieku saimniecību – vai nu to likvidē, vai arī tā tiek saglabāta. Ar ģimeni 2015. gadā nolēmām atgriezties Rucavā: es atgriezos aprīlī, sieva ar dēlu – novembrī. Dzīvojam tā saucamajā Bajāriņciemā.
Mums ir mājas “Eglieni”, bet saimniecību sauc “Andrupēni”. Tās galvenais darbības virziens ir piena lopkopība, bet ar domu, ka nākotnē varētu pārkvalificēties citā virzienā – jāmeklē risinājumi, jāseko līdzi tirgum un ekonomikai. Pašreiz zemnieku saimniecībā ir 80 liellopi.

Jūs piedalījāties 2017. gada pašvaldību vēlēšanās un tikāt ievēlēts savas dzimtās vietas lēmējvarā. Pirmajā sēdē Jūs virzīja kā novada domes priekšsēdētāju, bet tūlīt atteicāties no savas kandidatūras.
Atgriežoties Rucavā, man sākotnēji nebija domu, ka kandidēšu 2017. gada pašvaldību vēlēšanās, ka varētu būt deputāts vai priekšsēdētājs. Nācu kā jaunais uzņēmējs ar savu biznesu, ko vēlos attīstīt šeit, savā dzimtajā vietā. Manis izvirzīšana par novada domes priekšsēdētāju un mana atteikšanās no amata ir skaidrojama ar to, ka mēs abi ar Daigu Ķēdži no izveidotās apvienības “Jauns atvēziens” esam jauni deputāti, mums vēl nav tādas pieredzes. Mums ir jāiepazīstas ar pašvaldības struktūru, niansēm, kā veidojas dažādi procesi, šejienes plusi un mīnusi, iespējas. Tāpat arī man ir dažādas lietas, kas jāsakārto tā, lai es un ģimene justos ērti. Taču, ja pēc četriem gadiem piedalīšos vēlēšanās, tikšu ievēlēts un mani virzīs šim pašam amatam, noteikti “nē” vairs neteikšu. Šajā brīdī tas bija pāragri man. Bet kāds es būtu? Ja mūs ieliktu svara kausos ar pašreizējo vadību, tad vai es būtu sliktāks vai labāks – nezinu, bet būtu citādāks noteikti.
Mūsu apvienība “Jauns atvēziens” izveidojās, jo laika gaitā iepazināmies un satikāmies vairākas vietējās jaunās ģimenes ar vienādām vai līdzīgām problēmām. Laikā, kad atnācu pirms diviem gadiem uz Rucavu, mēs bijām jaunā ģimene, domē nebija sajūtas, ka mūs šeit kāds gaidītu. Grūti gāja, jo atbalsts no pašvaldības bija mērāms ar mīnuszīmi. Sapratām, ka domē kaut kas klibo, ka kaut kas nav kārtībā. Ar satiktajiem domubiedriem sākām prātot, kādā veidā mēs varam nest pašvaldībai savu pienesumu, kā iesaistīties novada dzīves veidošanā. Mūsu apvienība joprojām strādā, tas nebija tikai uz vēlēšanām vien. Nav tā – še, redz, jūs abus ievēlēja, tieciet nu paši galā! Nē, mēs reizi vai divas reizes mēnesī sanākam kopā, satiekamies, izdiskutējam un izrunājam, lai mēs pēc tam ar kopīgu viedokli ietu uz domi. Tas dod stimulu, ka viss nav uz viena pleciem. Arī programmu vēlēšanām taisījām ilgu laiku, lai būtu pārdomāti. Savu artavu esam ielikuši, tagad jānāk atkal kopā un jāstrādā.

Jūs bez deputāta un zemnieku saimniecības vadīšanas pienākumiem vēl darāt citus darbus.
Pamatlieta man ir zemnieku saimniecība, un esmu pētnieks dažādos projektos mežzinātnes institūtā “Silava”. Ar institūtu vairs nesadarbojos kā pētnieks vien, bet arī kā zemnieku saimniecības īpašnieks. Pagaidām vēl esmu arī docents Liepājas Universitātē. Divus gadus studentiem lasīju pētījumu metodoloģiju. Taču diennaktī ir 24 stundas, no kaut kā ir jāatsakās. Gribētu kā deputāts vairāk veltīt laika pašvaldības un iedzīvotāju jautājumiem. Fiziski visam vairs nepietiek laika. Esmu vienam maģistrantūras studentam darba vadītājs, domāju, ka tas arī būs pēdējais darbs augstskolā. Negribu, lai būtu tā, ka līdz galam kaut kas nav padarīts.

Jūs ilgstošā un regulārā prombūtnē no Rucavas novada bijāt gandrīz 15 gadus. Kādi bija iespaidi, kad atgriezāties mājās, savā dzīvesvietā?
Lai arī biju prom, Rucava galu galā bija mans dzimtais pagasts, es sekoju līdzi norisēm – vienmēr to esmu darījis. Nevar jau teikt, ka esmu bijis kaut kur baigi tālu prom. Man vienmēr ir bijusi interese par savu dzimto pagastu.
Taču, kad atgriezos, pirmais iespaids man bija tāds, ka šeit ir daudz lielāks bardaks – neviens ne par ko neatbild. Tas ļoti kaitināja. Tā ir mana personīgā pieredze. Tāpat par šiem astoņiem gadiem nevarētu teikt, ka Rucavas novads ir attīstījies. Varbūt es vienīgi tad īsti nesaprotu, kas īsti tā attīstība tāda ir. Iespaids ne vietējiem, ne iebraucējiem, ka viņi tiešām ir Rucavā, nerodas. Tās pašas socpadomju ēkas, kas toreiz bija bēdīgā stāvoklī, ir kļuvušas vēl drūmākas. Visi savās programmās rakstīja, ka vēlas attīstīt centrus. Tie tiešām ir tumši, pelēki. Taču tas nav tikvien kā pašvaldības atbildība – tur ir arī privātīpašumi. Manuprāt, visu var atrisināt, ja notiek komunikācija. Man liekas, ka līdz šim novada, pagastu, ciemu iedzīvotāji nav tikuši ņemti vērā. Ar iedzīvotājiem ir jārunā, jo viņi vislabāk var pateikt savu sāpi. Ir jāmeklē risinājumi, lai varam kaut ko izmainīt. Komunikācijas pašreiz pašvaldībai ar novada iedzīvotājiem praktiski nav.
Rucavas novadā paliek arvien sliktāks ceļu stāvoklis. Mums ir nesaprotami, kā tiek izmantots ceļu fonds. Esam vērsušies pēc skaidrojuma, lai iedod grafikus, lai zinām, kas un kur ir izdarīts.
Nekas nav mainījies arī tādā ziņā, ka Rucavas centrā joprojām ir viens basketbola grozs. Jaunieši, Rucavas futbola komanda, pirms vairāk nekā gada gāja uz domi ar lūgumu izskatīt iespēju iekārtot futbola laukumu. Līdz šim gadam nekāds pavērsiens nenotika, tādēļ jaunieši uzmeklēja “Jauno atvēzienu”. Tas noslēdzās ar iešanu uz domi un nākšanu klajā ar iniciatīvu, ka esam gatavi visi kopā taisīt talku, iesaistīt vietējos uzņēmējus, lai līdz nākamajai vasarai mums laukums būtu. Man liekas, ka tas nav normāli, ja komanda nes Rucavas vārdu, bet viņiem nav pat vietas, kur treniņus rīkot. Viņi paši par saviem līdzekļiem īrē laukumus, nemaz nerunājot par to, kur noorganizēt kādu mājas spēli. Nevajag jau uzreiz milzīgas tribīnes celt, pietiks, ja būs vieta, kur sanākt kopā. Cilvēku, iedzīvotāju interesē tās mazās lietiņas, kas viņam atvieglo ikdienu. Viņiem nevajag uzreiz tos lielos projektus, viņiem rūp prioritātes. Tās ir jāsakārto, jāizvērtē, vai tiešām to vajag? Ir tā mums pieņemts – ka tikai projekts, jāraksta tik, lai dabūtu naudu. Bet tā nevar!

Jūs esat viens no piemēriem, ka jauna ģimene ar bērnu var atgriezties no pilsētas uz laukiem.
Ir jāatbalsta jaunās ģimenes, kas vēlas nākt atpakaļ. Nevar būt tāda vienaldzība. Ir grūti ko tādu izdarīt, lai atsauktu cilvēkus atpakaļ, jo Latvija nav tik konkurētspējīga atalgojuma ziņā kā citas valstis, kur tas ir trīs reizes lielāks. Jādara ir viss iespējamais, lai lēmuma gadījumā izvēle būtu “atgriezties”, lai šeit būtu ērti apstākļi palikšanai. Piemērs varētu būt Rucavas bērnudārzs, kurā daudz tiek investēts, lai noturētu nepieciešamo bērnu skaitu. Bet kopumā, runājot par demogrāfisko situāciju, tas ir valsts līmeņa jautājums.

Kā ir būt jaunam uzņēmējam, turklāt lauksaimniecības jomā?
Neviens nevienam neko tāpat vien nedod. Pašam ir jācenšas, jāstrādā, jādomā, kā attīstīties, kā piesaistīt naudu attīstībai. Runājot par piena lopkopību, varētu teikt, ka šī nozare pašreiz ir uz zaļa zara. Pirms pusotra gada bija liela krīze. Taču tagad tirgus ir salīdzinoši tukšs, jo tajā laikā daudzas, turklāt dažāda lieluma, saimniecības likvidēja, saimnieki nespēja pavilkt lielās parādu nastas.
Viss iet pa spirāli – vienu brīdi esam augšā, citā jau atkal apakšā. Pašreiz piena iepirkuma cena ir laba. Taču laikus ir jādomā, kā vienai nozarei nodrošināt kādu citu paralēlu nozari, lai dažādotu sevi. Ir grūti laukos uzsākt darbību, ja jāsāk no pilnīgas nulles. Ja ir viena pilnīgi plika māja, tad dzīvot un strādāt laukos ir grūti. Ja ir pamati, kā tas bija manā gadījumā, tad var un tas ir jāturpina.
Novada un pagasta pārvaldīšana tādā izpratnē ir tas pats, kas zemnieku saimniecības vadīšana, tikai citādākā ampluā. Esam runājuši un domājuši par nekustamā īpašuma nodokļu atlaidēm un citiem palīdzības veidiem, ko un kā varam palīdzēt zemniekiem, jo cilvēki pašvaldībai ir vajadzīgi. Vienmēr ir jādomā saimnieciski. Joprojām Rucavas novadā neatrisināts jautājums ir Papes un lietuviešu jautājums. Viņi mēdz apiet mūsu nodokļu politiku, bet, ja reiz atpūties, tad kādā brīdī citā valstī ir jāmaksā. Viņi grib atpūsties tāpat vien. Lietuvieši gan biedē, ka mēs varētu daudz ko zaudēt, ja viņus sāktu ierobežot. Taču tā ir iebiedēšana. Viņiem būtu jāsaprot, ka pamatā ir novada iedzīvotājs, viņiem ir jābūt pretimnākošiem mums.

Vai tik aizņemtam cilvēkam atliek arī brīvais laiks?
Brīvā laika man nav, jo līdz šim pēdējais gads ir bijis ļoti traks. Man patīk doties medībās, bet pēdējo gadu nav sanācis. Vēl man patīk sporta aktivitātes, agrāk ar to vairāk nodarbojos, piemēram, volejbolu. Patīk ar ģimeni doties uz teātri, satikties ar draugiem. Viņi dod stimulu, viņiem, strādājot dažādās darba vietās, varu piezvanīt un pakonsultēties.

Kādi vēl ir plāni attiecībā uz savu darbību Rucavā?
Mums kā deputātiem ir plāns veikt iekšējo auditu. Gribam saprast, kādi ir finanšu, lietvedības un darbinieku resursi. Ir lietas, ko gribam redzēt, kas mūs neapmierina. No valsts puses ir vadlīnijas, ka pašvaldību administrācijās paredzēts samazināt darbinieku skaitu un celt kapacitāti. Pašvaldībā vajag attīstību, lai tas, ko solījām, tiktu tiešām darīts un izdarīts. Lai nav tā, ka klāt ir kārtējā gada beigas, iedzīvotāju sapulce un deputāti sēž ar nodurtām, noliektām galvām, jo atkal nekas no sacītā nav noticis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Deputāts, pētnieks, docents, vīrs un tētis

Kategorijas