Gintars Rinkevičs bez jaunības maksimālisma, bet ar skaidrām vērtībām

2017. gada 21. septembris 07:00

Ar pilnībā izpārdotām biļetēm un ovācijām pēc koncerta atklāta Liepājas Simfoniskā orķestra 137. sezona. Sezona iesākta ar populāro Karla Orfa kantāti “Carmina Burana”. Par populāru un skatītājiem pazīstamu darbu atskaņošanu diriģents Gintars Rinkevičs saka: “Ar iemīļoto skaņdarbu ir tāpat kā ar mīļāko grāmatu – ik pa laikam to pārlasi un arvien atrodi jaunas atziņas.”

Lietuvietis ar atklāšanas koncertu pieteicis sevi kā Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.

Kādas attiecības veidojat ar orķestrantiem? Kāds ir Jūsu darba stils? Esat stingrs?
Savas karjeras sākumā kā daudzi jaunie biju apveltīts ar lielu jaunības maksimālismu un biju stingrāks. Tagad esmu daudz pārliecinātāks par sevi, par savu profesionalitāti un taisnību, tāpēc vairs neesmu stingrs diriģents. Tomēr ir jānodala komunikācija ar mūziķiem mēģinājumu laikā un sarunas pēc koncertiem. Pēc mēģinājumiem esmu ļoti demokrātisks, bet mēģinājumu laikā nevaru tāds būt, jo tādi ir noteikumi. Viss ir pakļauts vienam. Vai tas pirmais altists, obojists – nē, viss ir pakļauts diriģenta gribai.

Kad orķestris spēlē tieši tā, kā esat gribējis, kā jūtaties?
Es jūtos nedaudz labāk. Jā, tieši tā – nedaudz. Mūziķis nevar būt pārāk apmierināts ar sevi, savu darbu vai rezultātu, jo tās būtu progresa beigas.

Kad pieņemat lēmumu par piedalīšanos kādā projektā, kas ir svarīgākais – nauda, māksla vai attiecības?
Jābūt balansam. Es izvēlos programmu, kas tuva manai sirdij, darbus, kas mani interesē. Nelabprāt diriģēju to, kas nepatīk. Taču esmu novērojis, ka jaunie darbi, kuri nav mīļi, par tādiem kļūst. Tā notiek gan ar mani pašu, gan publiku. Jo labāk skatītāji skaņdarbu zina, jo patīkamāk un dziļāk to izprot. Varbūt esat pamanījuši, ka, atskanot pazīstamam skaņdarbam, publika atdzīvojas, kļūst priecīga. Pazīstamie klasiskās mūzikas skaņdarbi negarlaiko skatītāju. Ar iemīļoto skaņdarbu ir tāpat kā ar mīļāko grāmatu – ik pa laikam to pārlasi un arvien atrodi citas atziņas.

Mēdz teikt, ka māksla glābs pasauli. Kas glābs pasauli?
Dostojevskis ir teicis: “Skaistums glābs pasauli.” Domāju, ka atziņa ir pareiza, tā ietver visas šķautnes. Šī atziņa dod cerību. Tā ir par progresu domāšanā, par sapratni. Visu līdz galam nekad nevar saprast. Cilvēka dzīve tam ir par īsu, bet tiekties uz to vajag.

Vai var nodalīt mākslu no politikas?
Pavisam nodalīt, šķiet, nav iespējams. Visu laiku politika un māksla viena otrai šķērso ceļu. Literatūru grūtāk nodalīt no politiskās dzīves nekā mūziku, jo tā ir abstraktāka māksla. Taču ietekme ir visu laiku. Par nožēlu jāsaka – jo saspringtāka ir ģeopolitiskā situācija, jo saspringtāka ir kultūras dzīve. Dažkārt politiskās situācijas dēļ kādās valstīs netiek izpildīti kādi skaņdarbi.

Kā internets ietekmē klasisko mūziku?
Tas atstāj tieši tādu ietekmi kā uz visu pārējo dzīvi – gan pozitīvu, gan negatīvu. Internets aptver ļoti apjomīgu informāciju, un cilvēks tajā var atrast gan svarīgas lietas, gan kaitnieciskas. Tieši tāpat ir ar televīziju. Ja internets un televīzija dzenas pēc reitinga un popularizē popkultūru, tad ietekme nav laba. Es pats esmu sociālajos tīklos, man ir profils “Feisbukā”.

Kā ir izmainījusies Jūsu ikdiena pēc kļūšanas par Liepājas Simfoniskā orķestra diriģentu?
Ir, protams, izmainījusies. Tā vietā, lai brauktu uz Novosibirsku, braucu vai lidoju uz Liepāju. Tas ir tuvāk. Ja lidoju, tad tas notiek maršrutā Viļņa–Rīga–Palanga. Tas ir laikietilpīgi, bet, braucot ar auto, arī paiet daudz laika, jo ir ceļu remonti.

Vai zināt, ka visas biļetes uz sezonas atklāšanas koncertu ir izpārdotas?
Zinu, un tas liek man labi justies. Esmu taču mūziķis, un ir patīkami, ka skatītāji interesējas par klasisko mūziku.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Gintars Rinkevičs bez jaunības maksimālisma, bet ar skaidrām vērtībām

Kategorijas