Klusais un izzudušais nostūris

2017. gada 21. septembris 07:00

3546

Rucavas novada Ģeistauti apdzīvotas vietas statusu ir zaudējuši. Jau 2006. gadā Ģeistauti iekļauti kategorijā “daļēji izzudusi apdzīvota vieta”. Pirms 11 gadiem šeit dzīvojuši aptuveni 30 cilvēki. Vietējie domā – pašreiz noteikti ir mazāk, jo klāt neviens nav nācis.

Nesūdzas, bet nākotni neredz
Ģeistautu bijušajā centrā var ieraudzīt baltu ķieģeļu daudzdzīvokļu māju ar nosaukumu “Irbenāji”, kā arī sarkanu ķieģeļu divstāvu namu “Mazkatuži”. Tie, kuri šeit izlēmuši palikt uz dzīvi, parūpējušies, lai mājvietās būtu omulīgi un apkārtne nebūtu haosā.
Brigitu Barančikovu “Kursas Laiks” sastop rosāmies dārzā. Redzams, ka saimniecei labi padevušās gan rudens puķes, gan arī dilles, ko viņai palūdz iedot kāda paziņa. Dārza dobe kārtīgi noravēta.
Brigita kopā ar vīru Alekseju uz Ģeistautiem atnākusi 1988. gadā. “Gribējām prom no pilsētas, prasījās uz laukiem,” iemeslu, kādēļ pārcēlušies uz dzīvi pierobežas ciemā, min sieviete. “Kad atnācām, es dabūju pastnieces darbu. Vispirms bija no šejienes ar riteni jātiek līdz Rucavas centram. Man bija jāminas uz vistālāko pagasta galu – uz Nidu. Kad iznāca braukt lielo līkumu, tie bija 36 kilometri dienā.”
Ģimene dabūjusi dzīvokli lopkopjiem celtajā namā, kuram galā bijis veikals. “Tagad jau vairākus gadus ceturtdienās mūs pašvaldība ved uz Rucavas centru, lai varam iepirkties un atrisināt citus sadzīviskus jautājumus pie pašvaldības speciālistiem. Autoveikala nav. Agrāk te bija lopu fermas, darbs bija, labi gāja. Te bija bērnu un cilvēku pilns. Kā te vakaros gāja, kā skanēja! Tagad mūsu namā dzīvo vien divas ģimenes,” situāciju pirms teju 30 gadiem apraksta un ar mūsdienām salīdzina Brigita. Tagad abi ar vīru – bezdarbnieki, nedaudz nodarbojas ar lauksaimniecību – pašu vajadzībām.
Barančikovu meita dzīvo Anglijā, bet dēls mīt Liepājā. Par dzīvi šeit ģimene nesūdzas, taču uzskata, ka šai vietai nav perspektīvas nākotnē. “Ko vispār var gribēt izmirstošā nostūrī?!” izsaucas iedzīvotāja. Viņa dzirdējusi, ka lietuvieši šeit vēlas taisīt vistu fermu, bet neko vairāk nezinot. Ja būtu, varbūt darbu dabūtu, cerību pauž Brigita.

Žēl par fermām
Brigita atceras, ka kaimiņu mājās “Mazkatuži” bijusi zāle, kur kino rādīts. Tiešām – tāda telpa tur bijusi, apliecina mājas iedzīvotāji. Taču daudzi neesot uz to gājuši aizņemtības dēļ. Tagad tā mājas daļa stāv tukša, neapdzīvota, lai gan logos zied un zaļo puķes podos.
Vienā no dzīvokļiem jau 45 gadus, kopš pāris apprecējies, dzīvo Ziedonis un Anna Rolles. “Kursas Laiks” viņus sastop brīdī, kad gatavojas mierīgi pusdienot.
Anna bijusi lopkope-slaucēja, līdz pensijas vecuma sasniegšanai arodā nostrādājusi 30 gadus. Ziedonis bijis traktorists. Sapazinušies, dabūjuši dzīvokli Ģeistautos. “Te bija pilna māja cilvēkiem un bērnu bija tik daudz! Svinējām kopā svētkus – gan dzimšanas dienas lielam un mazam, kristības, Jāņus. Visi tā jauki sanācām kopā.” Tagad sadzīve citādi kārtojas. Augšējā stāvā no Rucavas nesen atnākuši dzīvot jauni kaimiņi, bet vēl tā kārtīgi nav iepazinušies. Taču varot nojaust, ka ne jau no labas dzīves atnākuši uz šejieni, nosaka Anna.
Roļļu bērni tepat vien apkārtnē dzīvo, nav uz ārzemēm aizbraukuši. Viens ir Rucavā, otrs – Ziemupē. Dēls esot tas, kurš vecākus apgādā ar visu nepieciešamo un aizved, kur vajag. Pašvaldības piedāvāto transportu reizi nedēļā neizmantojot. “Man ir grūti ar staigāšanu, nekur diži tālu iziet nevaru,” pastāsta sieviete. Ziedoņa kungs piebilst, ka otrdienās šeit iegriežas autoveikals no Talsiem, piedāvājot gaļas produktus. “Ja akurāti kaut kā pa nedēļu pietrūkst, nopērkam. Bet, godīgi sakot, katru reizi cenšamies kaut ko nopirkt – galu galā cilvēks ir gādājis un braucis speciāli pie mums. Viņam taču arī vajag kaut ko nopelnīt!”
Pārim esot žēl, ka viņu un daudzu citu vietējo darbalauks jeb fermas aizgājušas nebūtībā, daudz kas no agrākās Latvijas laika un padomju laika saimniecībām vienkārši aizgājis postā. “Nevienam jau nevajag, nav jau, kas saimniekotu!” skumji nosaka Anna.
Prieku ģimenei sagādājot darbošanās dārzā. “Puķu dobes pie mājas ir mans darbs un ieguldījums mūža garumā!” palepojas vecā, bet ņiprā kundze. Pārcelties tuvāk centram Anna un Ziedonis neesot plānojuši. “Tepat ir labi. Ja arī kur aiziesim, tad tikai pie svētā Pētera – nekur citur!” sirsnīgi smejoties, viens caur otru pārliecību pauž Rolles.

Lietuvas latvieši saimnieko skolā
Ģeistautos agrāk bijusi arī skola, tā darbojusies 1930. gadā, varbūt pat vēl agrāk. Anna un Ziedonis arī ir Ģeistautu skolas bijušie audzēkņi. Viņi atceras, ka tajā laikā mājas izmēra skolā bērnu bijis daudz. “Bija četras klases, kas bija izvietotas divās telpās. Vienā telpā bija 1. un 2. klase, bet otrā – 3. un 4. klašu grupa. Bija divas skolotājas, kas mūs mācīja visos priekšmetos un uzmanīja,” atmiņās dalās Ziedonis. Pēc arhīvu dokumentos atrodamās informācijas, pēdējais gads, kad skolā varētu būt notikušas mācības, ir 1968. gads. Rolles neatceras, līdz kuram laikam skola darbojusies, jo versijas atšķiras. Arī Zaiga Sprūda, kura 1966. gadā atnākusi dzīvot uz “Pīlādžu” mājām, neatceras, ka netālu no viņu nama esošā skola būtu darbojusies. “Man liekas, tad jau sen te nebija vairs skolas,” viņa saka.
Kas tagad notiek Ģeistautu skolā – vai tai liktenis tāds pats kā citām lauku skolām un tā stāv pamesta, nevienam nevajadzīga un māja aiziet postā? “Cik zināms, tad to nopirka Būtiņģes iedzīvotāji, Lietuvas latvieši,” atbild kungs.
Varena māja ar koka apdari, sakopta apkārtne, interesantas detaļas pagalmā un dārzā – ar akmeņiem apdarināta aka un pat “Volgas” markas automobilis. Nojaušams, ka vairs nav braucams, bet uzmanības piesaistīšanai un mājas videi ļoti piestāv. Sētā uz iebraucamā celiņa stāv automašīna, taču mājās nevienu “Kursas Laiks” nesastop, uz klauvējieniem un saucieniem neviens nereaģē. Taču vienā no telpām caur logu ieraugām stāvam laikrakstu “Kursas Laiks”. Tātad tik tālā vietā cilvēkus interesē, kas notiek apkārtējos novados.

Novērtē uzlabojumus ainavā
Z. Sprūda Ģeistautos ir ienācēja, taču kā lauku cilvēks arī aktīvi seko līdzi norisēm novados, lasot “Kursas Laiku”. “Esmu vidzemniece no Taurupes. Kopā ar vīru, kurš ir purmsātnieks, atnācām no Rīgas. Viņš tur bija kā partijas sekretārs, taču apnika, atnācām šeit. Mani radi un draugi palika tur, Vidzemes pusē. Šad un tad iznāk aizbraukt, tagad gan sen neesmu bijusi,” pastāsta sirmā sieviete.
Zaiga strādājusi vietējā cūkkopības fermā par zootehniķi-brigadieri. Viņa atceras, ka tolaik te viss bijis krūmiem aizaudzis, pēdējos gados un arī tagad ainava noteikti ir labāka. “Šķeldotāji izcirtuši krūmus, tāpēc tā. Bet es, vienalga, pastāvu pie sava – ar manu dzimto Vidzemi, kur arī mājas lielākas un varenākas, nevar salīdzināt,” viņa uzsver un salīdzina: “Jau tad, kad atnācām te, Ģeistauti bija nostūris un cilvēki izvēlējās labprātāk doties prom. Tagad ir rezultāts – daudz māju ir tukšas.”
Zaiga dzīvo namiņā, kas visapkārt ieskauts ar lieliem kokiem. Namu atpirkuši no iepriekšējiem īpašniekiem. “Pēdējos gadus sniegota un puteņaina ziema nav bijusi, ceļš garām mājai bija izbraucams,” viņa saka. Kopš dzīvesbiedra vairs nav, dzīvo viena, ir kaķis, bet meita, kura mīt Rucavā, tur par mammu rūpi. “Meita mani rāj, ka neeju pie viņas dzīvot. Pa ziemām mītu pie viņas Rucavā – tā ir drošāk. Bet man vajag skaistā laikā būt šeit. Te ir tik ļoti pierasts!” saka Zaigas kundze.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Klusais un izzudušais nostūris

Kategorijas