Rudes kartinga trasei – 30

2017. gada 21. septembris 07:00

2702

“Rudes kartinga trasē atklāšana un pirmā sacensība notika 1987. gada 26. septembrī. Papīrus katru dienu vaļā nešķir, un precīzu datumu reti kurš atceras, tāpēc sava lolojuma dzimšanas dienu jau paspējām atzīmēt,” skaidro viens no trases īpašniekiem Andris Bumbulis.

No idejas līdz realizācijai
Kuram un kāpēc ienāca prātā doma, ka Otaņķos vajadzīgs kas tamlīdzīgs? A. Bumbulis atminas, ka gribētāji braukt ar kartingu tolaik bijuši, bet vietas, kur trenēties, – ne. Riņķojuši ap stadionu.
“Liepājas rajona DOSAAFs sāka rīkot rajona čempionātus, un pirmās sacensības Priekules lidlaukā noorganizēja tehniskā sporta kluba priekšnieks Jānis Beļaks. Viņš ieteicās, vai nevaram kolhozā uzbūvēt kartinga trasi, mēs ar zēniem ideju paķērām un gājām pie kolhoza “Zelta zvaigzne” priekšsēdētāja Ivara Šalma. Tā kā viņam auga divi dēli, to izmantojām, lai ieinteresētu, un viss izdevās.”
Saņēmuši piekrišanu, 1978. gadā entuziasti devušies uz Ceļu projektēšanas institūtu Rīgā, lai aizvestu vēstuli no kopsaimniecības vadības. Tā paša gada vasarā projekts bijis gatavs. Taču reāli trase tikusi uzbūvēta tikai pēc deviņiem gadiem. Tolaik rajona partijas un rajona izpildu komitejā trūcis sporta atbalstītāju, līdz ar to kolhozs nav drīkstējis naudu ieguldīt.
“Te bija ļoti aktīvs meliorācijas priekšnieks Jānis Ameriks. Aizbraucām uz Ministru Padomi pie partijas bosa Rubeņa, viņš uz vēstules uzlika rezolūciju krievu valodā “odobrjaju horošeje načinaņije” (atbalstu labu ierosmi – red.). Ar to pietika. Paņēmām dokumentu un kopā ar rajona DOSAAF priekšnieku devāmies pie jaunā partijas CK pirmā sekretāra Alfrēda Čepāņa, viņš sasauca kopā atbildīgās institūcijas, un 1987. gada janvārī tika nolemts – jābūvē.”

Pievilina ar iespējām trenēties
1987. gada augustā Rudes kartinga trase, kura izmaksājusi 162 tūkstošus rubļu, pabeigta. Tā kā sacensību grafiks Latvijā jau bijis pilns, otaņķnieki ielikti saraksta beigās – 26. septembrī.
Kartingus sērijveidā ražoja no 1968. gada, bet Rudes skolā pirmo sāka būvēt 1963. gadā. Skolas fizikas un darbmācības skolotāja Leona Ditkes vadībā tapa pirmais gokarts. Ar bērnu ratiņu riepām, kolhoza darbnīcās sametinātu rāmi un mazās “Jawas” mopēda motoru. Jau pēc gada pirmajās sacensībās Rudes skolas komanda ieguva pirmo vietu. Rudenī skolotājs Ditke sāka atlasīt labākos braucējus. Tā kā braucamais bija tikai viens, pa stadionā ar karodziņiem nosprausto trasi katrs no desmit gribētājiem brauca uz laiku.
“Man un Jānim Spirģim bija labākais kontrollaiks,” kā sākusies jauno kartingistu aizraušanās, nav aizmirsis A. Bumbulis. “1965. gada pavasarī mēs, skolēni, uzbūvējām vēl vienu braucamo. Procesā piedalījās arī Latvijā slavenais kartingists, starptautiskās klases sporta meistars Raimonds Gudriķis. Viņam tolaik bija desmit, man – divpadsmit gadu.”
Azartiskā pedagoga vadībā jaunie kartingisti darbojušies gan Rudes, gan Nīcas skolās. A. Bumbulis atceras ziemu, kad vervēt audzēkņus Rudē ieradušies Kandavas sovhoztehnikuma mācību spēki. Uzzinot, ka tur varēs nodarboties ar gokartu, četri no sešiem puikām, ar ko Andris mācījies vienā klasē, piekrituši doties uz Kandavu: pārāk vilinoša bijusi iespēja tur trenēties ar jaunajiem igauņu sērijveida kartingiem. Andris piedalījies sacensībās trasē pie Liepājas Centrālajiem kapiem un jauniešu klasē ieguvis pirmo vietu. Kad viņš bijis ceturtajā kursā, mācības tehnikumā uzsācis divus gadus jaunākais novadnieks R. Gudriķis, viņš turpinājis braukt ar Andra kartingu, vēlāk Kandavā ieprecējies un tur arī palicis dzīvot. Tikmēr Andris pabeidzis mācību iestādi, iegūstot tehniķa mehāniķa specialitāti.

Puikas līp klāt
Lai pēc dienesta padomju armijā Andris nešaubītos par atgriešanos dzimtajā vietā, kolhozs svētkos puisim sūtījis dāvanas, un pēc armijas brīvlaišanas prieku baudīšana mājās gājusi secen – jau otrajā nedēļā aicināts darbā par tehnikas ekspluatācijas inženieri.
“Skolotājs Ditke bija ierunājies kolhoza vadībai, ka vajag iegādāties sērijveida kartingus. Aizbraucām uz Rīgu un nopirkām divus. Kad sākām braukt, puikas lipa klāt, tā lieta aizgāja un drīz vien jau bijām kādi seši braucēji. Biju algots kartinga sekcijas vadītājs, par mehāniķi vairs nebija jāstrādā,” Andris uzsver, ka kartinga lietas kolhozs visādi atbalstījis, kluba vajadzībām atvēlētas telpas bijušajās stadiona ģērbtuvēs. Padomju laikā un līdz pat 1994. gadam kartinga trasē sacensības rīkotas katru gadu. Turklāt plaša mēroga – Baltijas čempionāti, “Zelta zvaigznes” kausu izcīņa.
Šogad augusta vidū vīri ar tehniku sirdī pulcējās pie jubilejas galda Tiesnešu mājā. Ko atcerēties un pārspriest bija arī Ilgvaram Pirtniekam, Armandam Ķenavam, Arturam un Vairim Šalmiem, Jānim Cibukam, Renāram Reinfeldam, Aināram Šteinbergam un Arnim Šeidleram.
A. Bumbulim prātā palicis kāds zīmīgs notikums 1981. gadā: “Korespondents Uldis Jēkabsons mani nofotografēja priekš avīzes, jo pirms nedēļas biju ieguvis Latvijas čempiona titulu, bet tuvojās partijas kongress un bildi neļāva likt. Esmu Sibīrijā dzimis, droši vien tas iespaidoja.”
Aktivitāšu pacēlumam sekoja pārtraukums līdz 2011. gadam, kad atsākās retro sacensības. “Hobby Kart” un “Pro Kart” piedalījās padomju laikā būvētie kartingi. Šie seriāli joprojām turpinās.

Iespēja dullumu izdzīt
Viens no tehnikā ieinteresētajiem jauniešiem bija Arnis Šeidlers. Nodarboties ar kartingiem viņš aizsāka 1988. gadā, bet no 1994. gada sportista karjerā bija 17 gadu pārtraukums līdz 2011. gadam. Arņa uzvaru kontā retro klasē ir 1. vieta kopvērtējumā 2012. un 2014. gadā, 2. vieta 2013. gadā. Pēdējos trīs gadus viņš lepojas ar 2. vietu “ČZ-125” klasē.
Kluba biedrs Guntis Silenieks “Pro Kart” sacensībās vinnēja 2015. gadā, bet 2016. gadā – jau viņa dēls Mārtiņš Silenieks.
“Dullumu izdzīt, bišķi iztrakoties, jo ar mašīnu tā nevar. Man patīk skrūvēt, remontēt tehniku un, protams, braukt,” iemeslu, kas liek lielajiem puišiem sēsties mazajos “ratiņos” un liekt līkumu pēc līkuma, smejot atklāj A. Šeidlers. Ātrums kartinga trasē, kuras garums ir kilometrs un deviņi metri, nav īpaši liels – vidēji 70 km/h. Taisnes galā – pāri 100. “Rudē esam palikuši trīs aktīvi braucēji: es un abi Silenieki. Taču Nīcas novadā ir ļoti daudz bērnu, arī liepājnieki droši vien neatteiktos. Svarīgi ir mazos ar šo lietu aizdedzināt, iemācīt braukt, jo tas uz ceļa lieti noder. Nesen atvērta “LMT” Autosporta akadēmija tieši kartingam, tur Dainars Dambergs darbojas un sacensībās iesaista Latvijas skolas, tehnikumus,” zina stāstīt Arnis.
Pēc 2012. gada sacensībām Rudes trasē kartingisti atteikušies turpmāk šeit startēt: sala izcilātais asfalts lauž kopā tehniku. 30 gadu laikā trases segums tikai pielāpīts, taču kārtīgu remontu nav piedzīvojis, te pagaidām var braukt tikai ar mašīnām. Un tās joņo nežēlodamas.

Īpašnieki nespēj vienoties
“Kartings ir tikai trīs centimetrus virs zemes, jūt katru akmentiņu. Lēnām var izbraukt kādu apli, lai paklausītos, kā motors rūc. Bet, lai patrenētos, aizbraucam kādu dienu agrāk uz gonku,” stāsta Arnis un piebilst, ka Latvijā pašlaik ir atjaunotas trīs trases. Eiropas līmeņa trase atrodas Kandavā. Rīgā ir sporta komplekss “333”, Madonā, Jelgavā, Daugavpilī un arī Smiltenē jauns asfalts.
Andris lēš, ka jauna asfalta uzliešanai Rudē vajadzētu līdz 150 tūkstošus eiro, un zina arī, kāpēc tas nav reāli: “Rudes trase pieder trīs privātpersonām – man, Mārcim Ķenavam un Ilgvaram Pirtniekam. Neesam tik turīgi, lai sagādātu līdzfinansējumu Eiropas līdzekļu piesaistei. Ja trase būtu pašvaldības, tai atrastos nauda. Smiltenē un Madonā trase pieder pašvaldībai.”
A. Bumbulis apgalvo, ka būtu ar mieru savu daļu dāvināt pašvaldībai – lai uzlej jaunu asfaltu. Pārējie divi īpašnieki pagaidām klusējot. Treknajos gados divi turīgi liepājnieki gribējuši iegādāties šo trasi, bet nav spējuši ar otaņķniekiem vienoties par cenu, “nu vilciens ir aizgājis”.
Tieši tāpat Brocēnos un Tukumā vecās kartinga trašu teritorijas ir atdotas privātīpašniekiem un droši vien netiks atjaunotas.
“Senlietu krātuvē un skolas muzejā ir daudz materiāla par kartingiem. Kartinga gars Rudē nav miris, bet mūsu sapnis šobrīd aizmidzis. Pirms trīs gadiem Otaņķu pagasta vadītāja Anda Veidele rosināja rakstīt Eiropas projektu, būtu, kas palīdz. Eiropas naudas tikai līdz 2020. gadam vien būs pieejamas. Ja nepaspēsim vienoties, viss tā arī paliks,” spriež kartinga entuziasti. Lai gan viņi joprojām sevi pozicionē kā trase “Rude Racing”, katrs sevi finansē pats.

+ 6

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rudes kartinga trasei – 30

Kategorijas