Jauno pāri mičo pēc senču tradīcijām

2017. gada 28. septembris 07:00

674

Kurš gan nevēlas savu laulību dienu padarīt īpašu, neaizmirstamu! Pēdējā laikā arvien populārākas kļūst kāzu svinības ar etnogrāfijas un folkloras elementiem.
“Esam uz izķeršanu, augusts pilns, vēl septembra sākumā bijām,” par savu, māsas Inas Otaņķes un mammas Līvijas Otaņķes popularitāti nosmej Bārtas kultūras nama vadītāja Gunta Klievēna. Nu jau ceturto gadu trijotne tiek aicināta par mičotājām kāzās un ziņa par atraktīvajām senču tradīciju nesējām tiek nodota no mutes mutē.
“Pa naktīm braucam pašas ar savu mašīnu, esam iepazinušas daudzas interesantas vietas Liepājas rajonā, kur citādi nebūtu nokļuvušas. Žēl tikai, ka neesam saskaitījušas, cik kāzās aicināts.”

Esencīte no senā rituāla
Uzposušās košajos Bārtas tautastērpos, mičotāju trijotne, kam vēl nav nosaukuma, gādā par to, lai svinīgajam notikumam būtu tautisks piesitiens. Dažreiz kāzu viesi par viņu ierašanos zinot, citreiz tas esot pilnīgs pārsteigums. Šovasar Bernātos gredzenus mijuši latviete un anglis, un līgavas tuvinieki nolēmuši angļu radiem parādīt, kā tas notiek pie latviešiem.
Galvenā runāšana, dziedāšana un darīšana sievām ir pusnaktī, kad līgavai noņem plīvuru un viņa pārtop par sievu. Mičošanas programmas ilgums atkarīgs no pūra lieluma. Ja visiem izdalāmas saadītās zeķes, tas aizņem vismaz 40 minūtes. “Bārtā esam no galvas līdz papēžiem, zinām mičošanas rituālus. Pieturamies pie tradīcijām, ko Jēkabs Ķīburs saklausījies, paaudžu paaudzēm savācis un atstājis. Kodolā, protams, ir daudz dziesmu, kas senāk dziedātas Bārtā, bet sanāk improvizēt, atkarībā no situācijas – lai ir baudāms un skatāms. Un kurš gan var šodien pateikt, kā tur bija vai nebija? To esencīti no senā mičošanas rituāla varēsim nodot nākamajām bārtenieku paaudzēm,” tā G. Klievēna.

Augšpēdus sievasmātes rozēs
G. Klievēna pamanījusi, ka “Feisbukā” cilvēki meklē un apspriež ar kāzām saistītas lietas. Kāda sieviete ieteikusi ar “Musiqq” jauno dziesmu aizstāt apnikušās mičošanas dziesmas. “Ja mičo modernā stilā un šo dziesmu ieliek – cepuri nost! Protams, ikdienā nestaigājam vairs pastalās, bet kāzas ir vieta, kur tomēr pieturas pie tradīcijām, tās nevar apnikt. Kaut ko jau arī mēs pieliekam klāt, piemēram, kā čigāni svinējuši kāzas. Bija pusnakts, tumšs, bet mamma mums ir šerpa, gribēja kārtīgi pagriezties. Papēdis iegrima, un viņa augšpēdus sievasmātes rozēs.”
Bet, lūk, kā šī čigānu dziesma iekļuvusi bārtenieču scenārijā. Trijotne darbojusies, kā ierasts, mičošana jau gājusi uz beigām, un Gunta aicinājusi uzdziedāt Bārtas ziņģi par meitu, kurai pūrā nav baltu zeķu. “Atteicu, ka šoreiz nebūs par baltajām kājiņām, un rāvu vaļā par to, kā čigāni Mīlgrāvī svinēja kāzas. Kas notiek vedējtēvam ar vedējmāti, kas prātā līgavas brālim un brūtgāna māsai, beigās visi izkaujas, ka put villa. Cilvēki bija stāvā sajūsmā, un to dziesmiņu mums tagad beigās vienmēr prasa,” lustīga ir Līvija.
Pagājušā gada decembrī mičotājas aicinātas uz kāzām viesu mājā Pērkonē. Braucējas nomaldījušās, un mašīna apstājusies pie kapiem. “Izkāpjam ārā – tumsa un dubļi. Braucam atpakaļ, un viss kārtībā. Rituāls bija pusē, kad māsa Ina sāka smaidīt, pēc tam smieties. Skatos – viņai brunči pamatīgi notriepti ar dubļiem. Netīšām paliecu galvu uz leju: ak jēziņ, manējie nav par gramu labāki! No smiekliem nevarēju vairs padziedāt, un arī viesi sāka smaidīt,” atceras Gunta.

Var, kad “Atštaukas” nevar
Mičotāju trijotnes darbošanās aizsākusies, kad uz kāzām Rucavā aicinātās folkloras kopas “Atštaukas” sievas nav varējušas ierasties, jo viņām bijis jābrauc uz Itāliju. Ieteikušas, lai parunā ar bārteniecēm.
Pirms tam Gunta pakonsultējusies ar “atštauku” Ināru Kalnarāju, paskatījusies Bārtas tradīciju materiālus un tautasdziesmas. Par repertuāru nav bijis jāuztraucas, vajadzējis vien atcerēties Līvijas krusttēva Jēkaba Ķībura rīkotos uzvedumus no laikiem, kad vēl nebija magnetofonu un cilvēki daudz un labprāt paši dziedāja.
“Pat braucot ciemos pie manas mammas Katrīnas, krusttēvs vienmēr sariktēja kādu melodiju ar paša sacerētiem vārdiem. Reiz viņš ieradās uz Katrīnām, dziedot:
“Ceļaties jūs, Kačas, nākat izsamīst,
Taisāt kādas mačas, lai mēs varam svīst!
Ermoņika ņiku ņaku, Kačas gāja briku braku.
Ak tu, tētīt, ak tu, traks! Kur man
lindraks, kur mans fraks?”
Kolhoza laikā apaļās jubilejās Jēkabs Ķīburs saorganizēja dziedošu brigādi, bet mēs ar mammu cepām raušus, un es iesaistījos Jēkaba dibinātajā ansamblī. Nākamgad būs pilni sešdesmit gadi, kopš piedalos, un trīsdesmit pieci, kamēr esmu priekšdziedātāja. Pirms manis bija Guntas vīramāte – Milda Klievēna. Kad viņa apslima, jaunais vadītājs Zigurds Rukuts teica, ka dziesmas uzsākšana jāuzņemas man,” teic Līvija.
Uzveduma “Sendienu dziesmas” pirmajā cēlienā bārtenieces atainojušas vakarēšanu – kad visi saiet kopā, strādā, dzied un runā. Otrajā cēlienā rādīta gatavošanās kāzām, bet trešajā – kāzas. Dziesmas paaudžu paaudzēs galvā paturētas, jo agrāk jau nav bijis, kam tās pierakstīt.
Toties tagad doktora grāda iegūšanai visu rūpīgi dokumentē Mūzikas akadēmiju beigusī Ieva Pāne. Vasarās ekspedīcijās pie vecākajiem iedzīvotājiem gājuši Liepājas Universitātes studenti un mācību spēki, un šoruden tiks izdota grāmata “Bārtas dzīpari”, kurā būs arī I. Pānes raksts par etnogrāfisko ansambli, dziedāšanas tradīcijām un manierēm Bārtā.
Nākamajās kāzās, kad precējušies Līvijas radinieki, tie lūguši, lai ierodas ne viss lielais Bārtas etnogrāfiskais ansamblis, bet trīs dziedātājas. “Tā pamazām cilvēki par mums uzzināja. Kāziniekiem ļoti patīk, ka pēc mičošanas kaut ko izgudrojam. Piemēram, adītā zeķītē ieliekam naudiņu un jaunajam pārim liekam uzminēt, cik tur ir. Kurš tuvāk īstenībai, būs naudas turētājs ģimenē. Citkārt abām mammām sagādājam dzijas kamolus, vienā ietinam knupīti, otrā – maizīti un sāli. Kad attin, redz, kura vāks mazbērnus, kura palīdzēs materiāli.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jauno pāri mičo pēc senču tradīcijām

Kategorijas