Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ālande vai tomēr Mackaru ciems?

VENDIJA PIKŠE

2017. gada 28. septembris 07:00

5168
Ālande vai tomēr Mackaru ciems?

Padomju gados Ālande bija apdzīvota un aktīva vieta, kurā darbojās liela kolhoza saimniecība. Šodien tā kļuvusi par klusu apdzīvotu vietu netālu no Grobiņas, kur vietējo palicis pavisam maz. Tomēr Mackaru ģimene par to nebēdājas, jo viņiem šis klusums ir mīļš. Dzimtas māja šeit tiek apdzīvota jau septiņās paaudzēs. “Šeit vienmēr ir bijušas mūsu ģimenes mājas, un mēs smejamies, ka šis jau tāds Mackaru ciems vien ir,” par savu kuplo ģimeni un tās dzīvi Ālandē stāsta Rita Mackare.

Atrod kopīgo ar Kanādu
Ja ir kāds, kas var izstāstīt par Ālandes vēsturi, tad tā ir Rita Mackare no “Strautmaļu” mājām, to laikrakstam apstiprina vietējā pastniece Gunta, kura “Strautmaļos” piegādā pastu. Vēsturnieces izglītības Ritai nav, taču visu dzīvi nostrādājusi par bibliotekāri, un tas devis iespēju pētīt un apgūt savas dzimtās vietas vēstures līkločus.
“Kursas Laiks” mājas saimnieci sastop brīdī, kad viņa darbojas pie savas dzimtas pētījuma. Uz vairākus metrus gara papīra ruļļa kundze izveidojusi dzimtas koku, izpētot radinieku dzīves vairāku paaudžu garumā. “Tā es te tagad sēžu pie savām paaudzēm,” norādot uz apjomīgo pētniecības un rakstu darbu, saka R. Mackare. Uz dažādām lapiņām un kartona loksnītēm smalki aprakstīti vēstures fakti. Tur atzīmēti arī daudzie radinieki, kuri kopš kara laikiem dzīvi aizvada Kanādā. Vēl pirms pāris dienām tālumā dzīvojošie radinieki, Ritas māsīca ar ģimeni, apciemojuši Mackaru mājas Ālandē un priecājušies par šejienes dabu. “Kanādas daba ir tik līdzīga mūsējai. Laikam jau latvieti sevī nenoslēpsi un klusībā velk uz tādu vietu, kas līdzīga Latvijai,” par saviem aizbraukušajiem radiem stāsta R. Mackare.
Ālandniece lepojas, ka Mackaru radinieki prot latviešu valodu un ar savām saknēm lepojas. Arī Kanādas radinieki nodarbojas ar ģimenes pētīšanu un pat izdevuši grāmatu par savu dzimtu.
“Šobrīd šajā mājā dzīvo mana mirušā dvīņubrāļa ģimene – viņa dēls ar bērniem, sievu – un es,” stāsta Rita. Mazākajam Ālandes iedzīvotājam šobrīd ir četri mēneši, un tā ir Mackaru ģimenes jaunākā atvase – Kārlis.

No aktīva centra par guļamrajonu
“Tur, kur tagad ir gatera darbnīcas, mana mamma kādreiz ravēja bietes. Veikals bija piebūvēts pie klēts, bet aiz veikala bija milzīgs labības šķūnis,” kādreizējo Ālandes izskatu pārstāsta R. Mackare. Tā kā visa dzīve nodzīvota šeit, tad daudzas lietas viņa atceras, bet to, kas izkritis no atmiņas, ir iespēja uzzināt no savāktajiem materiāliem. Viņas īpašumā ir fotogrāfiju, pierakstu un dokumentu arhīvs, kas saglabāts no 1907. gada un šobrīd ļauj daudz precīzāk noteikt, kas tajā laikā ir noticis. Šādu vēstures liecību apjomu, iespējams, apskaustu pat kāds muzeja darbinieks. R. Mackare katru liecību rūpīgi glabā, lai tās neiznīcinātu laika zobs.
Kādreiz Ālandē bijuši daudz iedzīvotāju un apkārtnē notikuši arī dažādi kultūras pasākumi, koncerti un balles, bet tagad iedzīvotāju palicis pavisam maz. “Te jau vairs tikai guļ,” smejas Mackaru saimniece. Vairums šeit dzīvojošo strādā citās pilsētās, tāpēc dienas laikā šeit citus iedzīvotājus laikrakstam neizdodas satikt. Ālande izveidojusies kā guļamrajons, kur pa dienām valda miers un klusums.
Kolhoza laikos Ālandē bijušas lielas saimniecības ar daudz lopiem un lieliem laukiem, bet, laikam ejot, visas saimniecības un darbnīcu telpas izzagtas un ēkas palikušas tukšas. Metāla tīkotāji iznesuši arī visu vērtīgo no kaltes, klētīm un saimniecības telpām, reiz nozagts pat grils. Kad beidzies metāls, svešas mantas kārotāji sākuši vākt pat kokmateriālus. Rita zina, ka šodien apkārtnē palikusi tikai viena govs, jo lopu uzturēšana kļuvusi pārāk dārga un kaimiņi savus lopus likvidējuši.

Raļļo cauri sētai
Par Ālandes nākotni runājot, R. Mackare stāsta, ka pašai bērnu nav, bet viņa cer, ka Ālandē turpinās dzīvot brāļadēls ar savu ģimeni. Viņa dzīvesbiedre Ilona no Kalvenes uz šejieni atnākusi dzīvot pirms 12 gadiem un šobrīd šeit audzina divus bērnus – 12 gadus veco meitu un četrus mēnešus veco dēlu. Par Ālandi viņa saka tikai to labāko: šeit ir tīrs gaiss, skaista daba un viss apkārt kluss. Trakākie mēneši esot ziemā, kad gar māju dragā mašīnas, kas brauc slidināties uz Ālandes dīķi. “Tad reizēm ir tā, ka netiekam pāri ceļam, lai no šķūņa atnestu malku,” stāsta Ilona.
Grobiņas novada dome dzirdējusi vietējo iedzīvotāju bažas par to, ka mazākie iedzīvotāji nevar brīvi pastaigāties pa īpašumu, jo tam cauri iet ceļš, pa kuru lielā ātrumā brauc mašīnas, tāpēc abos ceļa galos uzstādīti “gulošie policisti”. Tas mazliet palīdz risināt ātruma problēmas. Bet kāpēc Mackaru ģimenes īpašumam cauri iet asfaltēts ceļš? Tas radies kolhoza laikā. Iepriekšējais ceļš gājis aiz mājas, taču kolhoza laikā atbildīgās personas nolēmušas, ka ātrāk un ērtāk būs, ja ceļš ies tieši cauri Mackaru īpašumam. Tā nu ceļš, kas toreiz uzbūvēts, vēl tagad kalpo par galveno ceļu visā Ālandē.