Ar unikālu piedāvājumu piesaista klientus citos kontinentos

2017. gada 5. oktobris 07:00

Liepājniekam Ansim Alksnim ģitāru izgatavošana pirms vairākiem gadiem aizsākās kā hobijs, bet nu jau kļuvusi par biznesu ar diezgan plašu vērienu. Viņa gatavotās ģitāras aizceļo pāri jūrām uz dažādām valstīm un tur tiek atzinīgi novērtētas. Nesen meistars pievērsies vēl kādam koka apstrādes veidam – sācis izgatavot piekariņus un suvenīrus ar individuālu dizainu, pielāgojot katra klienta vēlmēm un vajadzībām.

Pilnvērtīgi izmanto materiālus
“Dzintars, sudrabs, cēlkoki, akmens masas, misiņš, kapars, bronza, zelts,” par materiāliem, kas tiek izmantoti suvenīru izveidē, stāsta liepājnieks. Skaidrojums tam, kādēļ pievērsies to veidošanai, ir pavisam vienkāršs un meklējams jau skolas laikā: “Suvenīriņu izgatavošana nāk no tā, ka es savā laikā mācījos Liepājas mākslas vidusskolā, pabeidzu Metāla materiāla dizaina nodaļu, kurā viena no mācību procesa sadaļām bija rotu veidošana. Pēc izglītības esmu gravieris, juvelieris, metālapstrādātājs. Esmu bijis praksē vairākās valstīs, pie izciliem amata meistariem mācījies. Tie sīkumiņi man ir tāds papildu darbs.”
Meistars nenoliedz – Latvijas tirgus ir tik liels, cik tas ir, tādēļ jādomā radoši un jāpiesaista arī tie klienti, kuriem ģitārspēle nav ikdiena vai kuru maciņš neatļauj tās iegādi. “Taisot ģitāras, ir jārēķinās, ka kaut kas no materiāliem paliek pāri. Citreiz jau zinu, ka, piemēram, konkrētais koka gabals ir labs, bet priekš ģitāras izgatavošanas īsti neder. Tad es to nolieku speciālā kaudzītē un zinu, ka pēc tam varu uztaisīt no tā kaut ko tādu, kas der visiem – ja cilvēks nevar nopirkt ģitāru, viņš var nopirkt suvenīru,” skaidro jaunais uzņēmējs un atklāj, ka vislielākais prieks ir tad, kad savu roku darbu redz lietojam, kā tas ir, piemēram, ar individuāli veidotajiem piekariņiem, ko var nēsāt kā rotaslietu. “Tu aizej uz koncertu, un stāv mūziķis uz skatuves, es paskatos – viņam kaklā ir mans roku darbs. Piemēram, Ivo Fominam piekariņā ir iegravēts “Ivo” vai Jurim Kaukulim no “Dzelzs vilka” ir “J.K.” un tamlīdzīgi.”
Liepājnieks rēķina, ka Latvijā viņa veidoti suvenīri un piekariņi ir nonākuši pie aptuveni 2000 cilvēku: “Priekš Latvijas tas skaitlis nav liels, bet jārēķina, ka ikviens no tiem darbiem ir mans roku darbs – katru pats esmu izdomājis, izurbis, izveidojis, pieslīpējis un tamlīdzīgi. Tad tas tomēr liekas daudz. Vēl lielāks prieks ir par to, ka pasaulē vēl vismaz tikpat liels cipars skaits suvenīru ir aizgājuši. Nu es varu teikt droši – kaut kas no manis darinātā ir visos kontinentos.”

Par savu biznesu krīt un ceļas
Taujāts, kā cilvēki, piemēram, no Amerikas vai Austrālijas uzzina par Liepājas puisi, kurš nodarbojas ar unikālu ģitāru un individuālu suvenīru izgatavošanu, uzņēmējs atbild: “Tās situācijas sanākušas ļoti, ļoti interesantas. Viens ir, ka tie suvenīri ir aizgājuši sociāli, kad kāds uzzina un iegādājas. Citi ierauga sociālajos tīklos un pasūta. Eiropā tas ir ļoti vienkārši – pazīstami cilvēki ir malu malās, latvieši ir visur. Citi, braucot šurp, sazinās ar mani, paņem kaudzīti, ko aizvest no Latvijas kā piemiņu saviem draugiem – ļoti daudz suvenīru kalpo kā dāvanas. Daļa ir aizgājusi caur izstādēm. Ļoti daudz mūziķu, kuri ir nopirkuši suvenīrus, paņem vēl kādu kā dāvanu, ko nodot tālāk. Un vēl viens tāds niķītis, kā es to esmu panācis – ja nopērk no manis ģitāru, piemēram, Kalifornijā, uzreiz varu pateikt, ka kaudzīte ar suvenīriem aiziet uz Kaliforniju, proti, ja cilvēks ir nopircis ģitāru, es dodu līdzi kā bonusu.” Tāpat kā tas ir ar ģitārām, arī savus suvenīrus liepājnieks veido individuālus, ar konkrētā cilvēka vai mūziķa iniciāļiem vai ar īpaši viņam pielāgotu dizainu.
Uzņēmējs atzīst: visu, kas saistīts ar viņa biznesu, viņš dara pats. Pats meklē materiālus, pats gatavo no vissīkākās detaļas līdz gala rezultātam, arī sociālajos tīklos par sevi un savu darbu pārsvarā stāsta pats, jo šobrīd jūt, ka tā ir labāk. Ar ko viņa gatavotās ģitāras atšķiras no citu meistaru darinājumiem un iekarojušas cilvēku atzinību? Liepājnieks zina, ka tas ir roku darbs, kas katru ģitāru padara unikālu, neatkārtojamu. Vai citus meistarus viņš uzskata par saviem konkurentiem? “Visu laiku savā jomā cenšos nevis meklēt konkurentus, bet veidot sadarbību. Latvijā mēs esam vismaz četri pieci, bet neesam konkurenti. Jo taisām ģitāras pilnīgi dažādi. Mums katram savā darbā būs cita kvalitāte, cits stils, cita tehnika. Mēs neesam konkurenti, mēs esam amata brāļi. Ļoti daudzi ir sākuši līdzīgi kā es – sākuši taisīt vienu ģitāru, darbu uztverot kā hobiju. Šajā jomā ir kaut kāda neviltota enerģija un burvība, ko nevar izskaidrot, kas tevi ievelk tajā,” par savu nodarbi saka meistars.

Sapni par darbnīcu cer izsapņot
“Ir jāzina, kas pasaulē ir pieprasīts, kas ir modē, ko cilvēki grib, kā katrs materiāls, lietas, formas, detaļas ietekmē stilu, žanru, ergonomiku, sajūtas, siltumu, aukstumu – pilnīgi viss,” skaidro A. Alksnis. Taču viņam tas neliekas nekas neparasts, jo pats uzaudzis ģimenē, kurā ir visdažādāko jomu un profesiju pārstāvji – tieši tas liek arī pamēģināt daudz ko un skatīties, kas no tā iznāks. “Cilvēki brīnās – kā es varu kaut ko nestandarta salikt kopā?” smej meistars un pieļauj iespēju, ka tas viņam ir mantojumā tieši no daudzpusīgās ģimenes. “Mans mērķis – jābūt kvalitātei, kas, jāatzīst, pie roku darba var kādā brīdī nobrukt, jo tas tomēr nav darbs ar datoru. Ergonomika, skaņa, dizains, unikalitāte, atpazīstamība – tās ir tās lietas, kam vienkārši ir jābūt,” par sev un biznesam nospraustajiem mērķiem teic ģitāru meistars.
Jaunajam uzņēmējam prieks, ka viņa ģitāras par labām uzskata ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu mūziķi un ģitārspēles entuziasti. “Lielākā daļa atzīst: ir ērti, skanīgi. Ir atzinības, ir novērtējumi. Ja jau pasaulē atzīst, tas ir daudz, un prieks par to ir. Tas, ka katrā kontinentā ir vismaz pa ģitārai, jau ir kaut kas interesants. Cilvēki interesējas, meklē. Problēma vēl mazdrusciņ ir pie mārketinga. Kāpēc? Es esmu viens. Kamēr dari viens, tu nevari visu paspēt. Vienam ir grūti,” atzīst liepājnieks.
Jau iepriekš A. Alksnis minējis, ka vēlētos Liepājā izveidot savu veikalu-darbnīcu, kur ikviens varētu iegriezties un aplūkot Anša veikumu, kā arī salabot savu mūzikas instrumentu. Taujāts, vai šī ideja šobrīd nolikta malā vai tomēr pamazām viss top, liepājnieks atklāj: “Tas ir vajadzīgs, bet lieta ir tāda: lai kā es censtos, cīnītos, tomēr pietrūkst atbalsta. Es gribētu, lai man būtu kāds sponsors, kas piesaista, palīdz. Šobrīd esmu atbalsta un sponsoru meklējumos, jo es esmu te gājis, klupis, kritis, aplauzies.” Viņš ir pārliecināts, ka mūzikas instrumentu remonts un apkope ir lokālais tirgus, uz ko vajadzētu strādāt, taču līdz tam vēl jānonāk. “Es priecājos par katru mikro atbalstiņu,” saka Ansis un piebilst: “Mans plāns, ka nākotnē būs neliela ražotne, taču līdz tam ir vēl jāpaaug, jo tur vajag investīcijas, sponsorus, cilvēkus, kuri, tāpat kā es, redz mērķi un vīziju.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar unikālu piedāvājumu piesaista klientus citos kontinentos

Kategorijas