Saknes Ķīburos paliek

2017. gada 5. oktobris 07:00

1794

Tādu lēni elpojošu vietu kā Ķīburi Bārtas pagastā ir daudz. Šīs vietas nosaukums radies, jo te savulaik dzīvojuši daudzi ar uzvārdu Ķīburs.

Vairums no viņiem tagad atdusas Ķīburu kapos, toties nosaukumu “Ķīburi” saglabājusi septiņdesmitajos gados kokzāģētavas “Tilti” darbiniekiem būvētā ķieģeļu māja. Un autobusu pietura.

Jauno cilvēku un bērnu maz
Neaizņemti malkas šķūnīši, sen lietoti stallīši pie divstāvu ēkas, kā arī pamesta tehnika pagalmā rada pamestības iespaidu.
“Vienīgi trušus viena kaimiņiene vēl tur. No dzīvokļiem aizņemti ir seši, pārējie stāv tukši,” teic Valentīna, kura šeit dzīvo septiņus gadus. Savulaik viņa strādājusi kokzāģētavā “Tilti”, kas likvidēta, un dzīvokli šeit privatizējusi. Kundzes meita ar ģimeni dzīvo Liepājā, un īres nauda – 13 eiro par dzīvokli ar krāsns apkuri – esot summa, ko atraitne ar 200 eiro pensiju var atļauties. Mazdārziņa Valentīnai nav, to apkopt neatļauj veselības stāvoklis. Līdz tuvākajam veikalam Bārtā vai zvērsaimniecībā Valentīna nokļūst ar sabiedrisko transportu, kas kursējot apmierinoši. Darba vietu trūkums laukos ir lielākā bēda, tāpēc te dzīvo galvenokārt pensionāri, jauni cilvēki lielākoties ierodas brīvdienās, secina kundze.
Gvido Ķudis dzīvo netālajās mājās “Pļaviņas” un ieradies apciemot draugu Arturu Gansonu, kurš “Ķīburos” jau gadus desmit dzīvo pie tēva Jāņa.
“Mums kopā pieder trīs dzīvokļi un kravas busiņš,” teic Arturs. Viņš strādā par metinātāju uzņēmumā SIA “Buts”. Transporta izdevumi, lai nokļūtu uz darbu aptuveni 30 kilometru attālajā Liepājā, esot sīkums, salīdzinot ar izmaksām, kas būtu, ja īrētu vai pirktu dzīvokli pilsētā. Turklāt te ir iespēja brīvajā laikā kopā ar tēti “ķīlēt un krāsot mašīnas”.
“Ķīburos” dzīvojot trīs puiši, meitenes nevienas, bet bērnu stūrītī sētā spēlējas tikai kaimiņienes mazmeitiņa, kuru atved ciemos nedēļas nogalē.
“Te man kā nekā ir mājas, bet kā rīkošos, kad būs pašam sava ģimene, vēl nezinu, jo maz cilvēku, nav īsti, ko darīt,” atklāts ir Arturs.

Blakus – Dūkupciems un Plāciņciems
Ķīburu ciema viensētās darbdienas rītā nemana nevienu dzīvu dvēseli. Pie kādas zaļi krāsotas vienstāva koka ēkas ar rudenīgām puķudobēm ganās gotiņa, pagalmā izžauta veļa. Ja virtuves dvielīšus mazgā vecā mēnesī, sanāk daudz tīrāki, zina “Meldru” saimniece Līvija Otaņķe, dzimusi Dobele. Kundze te mīt kopš 1962. gada.
“1934. gadā celto māju pārņēma Meža departaments. Mežsargu mājas agrāk būvēja bieži, lai nebūtu tālu līdz mežam. Nepaspēju redzēt, bet zinu, ka uz šī zemesgabala manam vecvectēvam Ķīburam piederējis Ķīburu krogs. Sapelnījis naudu, viņš to pārdeva, kilometru uz priekšu nopirka vecu nameli, tur uzbūvēja savu māju, kam trīs reizes mainīts nosaukums,” stāsta Līvija.
Viens no populārākajiem vīriem ciemā bijis Līvijas krusttēvs Jēkabs Ķīburs, kurš strādājis policijā par rakstvedi, apmeklējis aktieru kursus, dziedājis Liepājas operas korī un 1929. gadā nodibinājis Bārtas etnogrāfisko ansambli. Ulmaņlaiku lauksaimniecības ministra Jāņa Birznieka sieva ir no šejienes, arī viņas uzvārds bija Ķībure. Apdzīvotas vietas nosaukums Ķīburi, Līvijasprāt, radies no tā, ka daudzās mājās dzīvojuši cilvēki ar uzvārdu Ķīburs. Bārtā viens no Ķīburu dzimtas ar šo uzvārdu mītot, bet te vairs tādu nav: vecie aizgājuši, bērni izprecējušies.
Līvija pati dzimusi trīs kilometrus attālajās mājās “Purnīši” vietā, ko sauc par Dobeļciemu, jo tur vairums cilvēku bijuši ar uzvārdu Dobelis. Blakus – Dūkupciems un Plāciņciems, kur atradusies padomju armijas raķešu bāze.
“Vienā ceļa pusē Bārtā bija viens kolhozs, otrā – cits. Mēs skaitījāmies pie kolhoza “Brīvais solis”. Strādāju lauku brigādē, ar pārtraukumiem mežniecībā. Beigās – kā grāmatvede kasiere.”
“Sieciņu pamatskolā mans tēvs četras klases beidza, Ķīburos dzīvoja mana 1872. gadā dzimusī omamma. Iespējams, no 17. gadsimta šeit ļaudis mituši, ar zemkopību nodarbojušies, bet tagad varbūt četrdesmit iedzīvotāju vairs būs,” spriež Līvija.

Sliežu vietā – meža stiga
Jēkaba Ķībura mājās “Novadnieki” tagad saimnieko Kaspars Žvagulis ar ģimeni. Nams rūpīgi atjaunots, rotaļlietas pagalmā liecina par jaunās paaudzes klātbūtni. Pļavā ganās aitu bariņš. Kad suns noziņojis par svešinieku ierašanos, novērtēt situāciju atsteidzas Igors Burlakovs no blakus mājām “Gandras”, kas arī savulaik būvētas mežsargam. “Protams, ka Ķīburi joprojām funkcionē, citādi jau mēs te nebūtu. Lielākā daļa iedzīvotāju gan ir gados vecāki cilvēki, viens otrs kaut ko audzē. Reizi nedēļā ciemā iebrauc autoveikals. “Novadnieku” saimnieks un viņa sieva strādā Liepājā. Man ir dzīvoklis Bārtā, bet biju saskādējis roku, tāpēc šobrīd palieku pie mammas, pievaktēju kaimiņa māju, kaut ko paremontēju. Pirms tam strādāju Bārtā pie dāņa. Aktuālākā problēma laukos, arī šeit, ir darba vietu trūkums, īpaši pēc mežniecības nolikvidēšanas,” tā Igors.
Dodoties uz Bārtu, nevar nepamanīt ceļa kvalitāti, to uzturot mežsaimniecība. Pavīdot māju nosaukumam “Pļaviņas”, mūsu pavadone Līvija atceras, ka tajās dzīvojusi omes māsa, bet aiz ciema pēdējās mājas “Brīvzemnieki” apstājamies pie aizauguša sānceliņa. Tas ved pie objekta, kas “Kursas Laikam” esot noteikti jāredz. Šaursliežu dzelzceļa līnijas Rucava–Liepāja (1916–1960) stacija “Bārta”. Ēka gan ir uz sagrūšanas robežas, un sliežu līnijas vietā plešas meža stiga.
Vilciens sākumā kursējis līdz Slamstiem un Latvijas brīvvalsts laikā pagarināts līdz Rucavai. Lai nokļūtu Liepājā, ķīburnieki, Līviju ieskaitot, uz staciju un atpakaļ devušies regulāri. “Bērnībā man ar plaušām nebija labi, bieži vajadzēja pie dakteriem uz caurskatēm tikt. No rīta braucām prom, pēcpusdienā atpakaļ. Vilciens ar trīs vagoniem čunčināja lēni, tumšs jau bija, kad atgriezāmies, bet cita transporta taču nebija. Daži no Bārtas ar pajūgiem līdz stacijai atbrauca, ja vajadzēja kaut ko tirgū pārdot. Ķīburos saglabājusies neliela stacija – “Otanka”. Kad atnāca dzīvot viens norvēģis, viņa sieva izdomāja, ka stacijas ēku vajag atjaunot iepriekšējā izskatā,” zina stāstīt L. Otaņķe.
Dzīvošanai lielceļa malā neesot ne vainas, arī par drošību nav bijis pamata uztraukties. Pat durvis ne vienmēr tiek slēgtas ciet. Tomēr viens savāds notikums Līvijas atmiņu kambaros aizķēries: “Vakars, tumsa, es guļamistabā klāju gultu, vīrs tobrīd vannā. Kaut kas pēkšņi piebungā pie loga. Šausmīgi pārbīstos un mūku ārā no istabas, nezinu, kur palikt, un skrienu uz virtuvi. Abas ar meitu palīdām zem galda. Izrādās, pazīstams cilvēks ieraudzījis istabā gaismu un, neko ļaunu nedomādams, pirms ienākšanas pieklauvējis.”

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saknes Ķīburos paliek

Kategorijas