Atdzimst vieta, kur ārstēt dvēseli

2017. gada 5. oktobris 07:00

3934

Gramzdas evaņģēliski luteriskā draudze 28. septembrī svinēja 450 gadus kopš lēmuma šajā vietā būvēt baznīcu. Īpašu šo notikumu darīja fakts, ka svinības notika gandrīz pilnībā gatavā ēkā, kas aptuveni desmit gados tapusi uz kara laikā nopostītās baznīcas drupām. Apbrīnu un sajūsmu par pārvērtībām pauda vai ikviens no aptuveni 300 pasākuma dalībniekiem – gan vietējiem, gan ciemiņiem.

Dāvina lukturi
“Uz šādu jubileju ir jābrauc – ko citu darīsi. Man pilna mašīna ar dāmām,” stāsta pie dievnama satiktais Ansis Kārkliņš. “Šī ir vajadzīga lieta, labi, ka ir cilvēki, kas to dara. Daudz strādājuši un naudu ziedojuši,” viņš vērtē draudzes paveikto. Esot jūtams, ka tas notiek ar pārliecību.
Kopā ierodas Aizputes un Apriķu draudzes pārstāvji. Mācītājs Erlands Lazdāns stāsta, ka jau iepriekš te bijuši un novērtējuši paveikto. “Tas, kas izdarīts, ir svētīgi.” Parasti tiekot celtas jaunas baznīcas, atjaunošana no drupām esot retums. Prāvā sainī slēpjas abu draudžu dāvana gramzdeniekiem – liels lukturis, kas simbolizē gan fizisko, gan garīgo gaismu un ir atgādinājums būt vienmēr modriem.
Baznīcas moderno arhitektonisko risinājumu novērtē Inese un Maruta. Viņām pārsteigums, ka daļai ēkas jumta nebūs – tā, veco, iekonservēto mūru ieskauta, būs dievkalpojumu un pasākumu vieta vasarās zem klajas debess. “Braucot garām uz Lietuvu, vienmēr nopriecājos par šīs baznīcas atdzimšanas procesu,” iespaidos dalās Maruta.
Edīte un Edgars Spirģi ieradušies no Virgas. Braukuši skatīties, cik tālu gramzdenieki tikuši. “Uztaisīt ko tādu no drupām var tikai šai vietā, kur ir līdzekļi, kur ir grants, ko pārdot. Aizvīķos ir tāda ideāla māja, bet stāv plika, bez jumta, žēl skatīties,” salīdzina E. Spirģis.
Visiem uzrunātajiem atmiņā skats, kā šeit izskatījās gados kopš kara līdz pat šā gadsimta sākumam – ar kokiem un krūmiem aizaugušas drupas. “Man elpa aizrāvās, ieraugot šīs pārvērtības. Tas ir kaut kas fantastisks!” izjūtas neslēpj emeritētais bīskaps Pāvels Brūvers.

Iet grūtāko ceļu
Prāvests Ainars Jaunskalže atgādina faktu, ka pēc kara slēgtas draudzes, kurām vairs nebija savas baznīcas. Gramzdā tā nenotika. “Acīmredzot te bija ļaudis ar dziļu ticību.” Toreiz draudze savu darbību pārcēlusi uz Aizvīķiem un ilgu laiku sadarbojusies ar turienes baptistiem.
Pašreizējais Liepājas diecēzes bīskaps Hanss Jensons, ierodoties Latvijā, nonācis toreizējā Gramzdas draudzes mācītāja Ginta Kronberga rīcībā. Viņš ar smaidu atminas, ka, lasot baznīcēniem priekšā Bībeli, mācījies latviešu valodu. “Viņi mani saprata tikai tāpēc, ka šos tekstus zināja.” Reiz tieši 1. aprīlī H. Jensonam vajadzējis vienam pašam vadīt Gramzdā dievkalpojumu. Sprediķi nolasījis no lapas, un draudze priecājusies, ka noticis brīnums – zviedrs runā latviski. Bet pēc tam sarunāties ar klātesošajiem mācītājs vēl nav spējis.
“Mūsdienu sabiedrībā dievnamus bieži uzlūko kā kultūras pieminekļus, bet daudzi no mums skumst par šādu pieeju, jo mums tās ir Debesu Tēva mājas,” pauž draudzes mācītājs Raitis Šēners. “Ticības čempioni” – šādi viņš raksturo cilvēkus, kuri rūpējas, lai uzturētu otro variantu.
R. Šēners atminas, kā viņu šeit sagaidījuši Ilma un Jānis Engelmaņi, no kuriem izskanējusi šķietami nereālā ideja baznīcu atjaunot. “Nebija ne konkrēta laika, ne datuma, kad tas varētu piepildīties.” Pavērsiens uz reālu darbību sācies 2006. gadā, kad draudzē ienākusi Kadaģu ģimene – Vaclovs un Skaidrīte. Vaclovs atklājis savu iekšējo sajūtu: laikam mana mūža uzdevums ir šo baznīcu atjaunot. Viņš un vēlāk arī pārējie draudzes locekļi nopietni uzņēmuši mācītāja vārdus par Bībelē noteikto desmito tiesu un neapsīkstoši devuši ziedojumus, kādu neesot pat lielās draudzēs. “Un šodien mēs esam fakta priekšā, ka neliela draudze var kaut ko tādu paveikt. Pārliecināmies par vārdu “pārpilnībā tev tiks dots” patiesumu.”
Mācītājs Pēteris Kalks norāda, ka dažkārt draudzes izvēlas celt jaunu baznīcu, jo tā ir vieglāk un lētāk. “Jūs izvēlējāties šo grūto ceļu, un es uzskatu, ka tas bija pareizi.”

Iedvesmos daba
Te būs vieta svētdienas skolai, kabinets mācītājam, katlumāja, tualetes, neliela ēdamzāle, augšpusē izbūvēsim balkonu – nākamo telpu sadalījumu 2015. gada pavasarī “Kursas Laikam”, stāvot iekonservēto mūru vidū un zem klajas debess, uz smilšainā pamata ieskicēja draudzes priekšnieks V. Kadaģis. Tagad tā nav tikai viņa vīzija, bet ikvienam aplūkojams veikums. “Dievs parūpēsies. Ja viņa plāns ir baznīcu atjaunot, tad nauda būs,” par darbu novešanu līdz galam pirms diviem gadiem pārliecināti teica draudzes priekšnieks. “Tā arī ir noticis,” viņš apliecina tagad. Līdz pilnīgai ēkas pabeigšanai palicis pavisam nedaudz – jāieliek grīdas, jāierīko apkure, dažās vietās jāpabeidz apdare. Ziemassvētkos V. Kadaģis cer draudzes darbu pilnībā pārcelt uz jauno baznīcu. “Tas ir Dieva brīnums, ka esam tik tālu tikuši.”
Oriģināls arhitektonisks risinājums dots sienai aiz altāra – tās centrā liels logs krusta formā. Komponists Ēriks Ešenvalds, ar kura gādību šeit ieradies Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un kurš piesaka tā koncertprogrammu, atzinīgi novērtē faktu, ka dievnamā ieplūst daudz dabiskās gaismas. “Gramzda un apkārtne var būt ļoti priecīga par šo dievnamu – klausies svētrunu vai mūziku un paskaties pa logiem: cik skaista daba! Tas ir iedvesmojoši. Lieli svētki!” Par akustiku vēl īsti nevarot spriest, jo pasākumam salikts daudz krēslu, kas skaņu var absorbēt. Komponists šeit pirmo reizi noklausās savu dziesmu “Rasa”, jo tās pirmatskaņojumā nav bijis klāt. Koris izpilda arī Ādolfa Ābeles, Lūcijas Garūtas, Jēkaba Jančevska, Jāņa Aišpura un citu skaņražu darbus.

Dod drošības sajūtu
Svētku reizē gramzdenieki saņem sirsnīgus apsveikuma vārdus un noderīgas dāvanas no citu draudžu pārstāvjiem un pārējiem sveicējiem. Piemēram, Bunkas draudze uzdāvina sarkanā dižozola stādu.
“Man gribas izsaukties – cik svētītā vietā mēs dzīvojam, jo šī ir otrā baznīca, kas atjaunota mūsu mazajā novadā,” emocijas neslēpj Priekules novada domes priekšsēdētāja Vija Jablonska. “Tas noticis tāpēc, ka jūs ticat. Lai mūs svētī no debesīm un apbrīno uz zemes – citos novados!”
Priekules slimnīcas galvenā ārste Tatjana Ešenvalde atminas, ka, sākot tajā strādāt, pāri ielai arī bijušas baznīcas drupas un nav bijis ticības, ka tā kādreiz varētu atdzimt. Tagad mediķi zinot, ka atjaunotajā Priekules baznīcā par viņiem aizlūdz, un tas dodot drošības sajūtu. “Agrāk garām Gramzdas baznīcas drupām veda “dzīvības ceļš”, pa kuru braucām uz Skodu pēc sviesta un desām, un bija skumji noskatīties uz šo ainu. Mēs, mediķi, ārstējam cilvēka ķermeni, bet šeit atkal ir vieta, kur ārstēt dvēseli. Ļoti gribētos piedalīties arī 500 gadu jubilejā!” atklāj daktere.
“Cilvēka dvēsele, kas tiecas pretī gara gaismai, kļūst skaistāka,” sveicot saka Gramzdas pagasta pārvaldes vadītājs Dzintars Kudums un dāvina mācību līdzekļus svētdienas skolas darbam. Gramzdas skolas direktors Heinrihs Ķeružis savā uzrunā atgādina, ka izglītība Eiropā sākusies tieši draudzēs.
V. Kadaģis izsaka pateicību savai ģimenei, draudzes locekļiem un ziedotājiem Latvijā un ārzemēs. To, cik smags un šķēršļiem pilns viņam bijis ceļš uz mērķi, liek saprast citi runātāji. V. Kadaģis atklāj, ka tajā piedzīvojis arī galējus dvēseles stāvokļus – elles mokas neilgi pēc darbu sākšanas, bet jau gatavajā celtnē svētlaimi, “kuras dēļ ir vērts dzīvot”.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atdzimst vieta, kur ārstēt dvēseli

Kategorijas