Nevar iedomāties māju bez sakopta dārza

2017. gada 5. oktobris 07:00

4272

Gaviezes pagasta “Kallu” mājās saimniekošanu par piemājas dārzu uzņēmusies saimniece Santa Jaunzeme. Vīra Ulda dienas pārsvarā paiet, gādājot par ģimenei piederošo lauksaimniecību, tādēļ laika dārza darbiem vairs neatliek. Taču S. Jaunzeme par to nemaz neskumst, apgalvojot: “Dārzs – tā ir mana teritorija.”

Iekrīt azartā
Taujāta, ar ko saimniece sākusi, iekopjot savu piemājas dārzu, viņa atbild: “Skujeņi bija pirmie. Sākumā te vispār nebija nekā no tā, kas ir šobrīd – te bija šķības ābeles, jāņogu krūmi, ūdens visur. Tad raku grāvi, lai te ūdens nav, un sāku no viena gala.” S. Jaunzeme gan smej, ka ar skujeņiem vien nav bijis gana, vēlējusies savā dārzā redzēt augu daudzveidību: “Pārsvarā sākumā bija koki, bet tad jau aiziet azarts un gribas visu kaut ko. Dienziedes gribējās, tad nolēmu, ka tik vietas, cik ir, vairāk ne grama, bet tad iestādīju hostas – tās man ir ap 20 šķirnēm. Iestādīju, cik gribēju, un atkal – viss, punkts. Tagad jau atkal flokšus gribas un hortenzijas, bet visu nevar gribēt.”
“Kallu” saimniece atzīst – dārza darbus dara pati. Tikai tad, kad darba uzrodas pavairāk, sauc palīgā bērnus: “Principā visu – arī pļaušanu – es viena pati te daru. Ja galīgi ir tā, ka vasarā aug ļoti strauji un jāravē, tad, protams, bērnus lieku darbā. Tagad abi ir pa skolām un nevienam nav laika. Vīram ir ražas laiks, un tikai tad, kad kaut ko ar tehnikām vai zāģēt vajag, saucu viņu palīgā.”

Krāsas gan vasarā, gan ziemā
S. Jaunzeme atklāj, ka viņai, dārzu iekopjot, svarīgi, lai tajā būtu redzamas krāsas kā vasarā, tā arī ziemā. “Man jau, galvenais, patīk, ka krāsa ir. Arī tagad var redzēt, ka te ir krāsas. Man patīk, ka kaut kur kaut kas visu laiku zied, jo teritorija ir liela. Ja nav krāsu, viss pazūd.” Saimniece gan teic, ka ne vienmēr viss iestādītais paliek savā vietā ilgstoši. Ja kaut kas nav pa prātam – tas tiek mainīts. “Tā jau ir visiem, ne tikai man,” saka S. Jaunzeme.
Vēl kāds stingrs likums “Kallu” mājās: vienmēr jābūt skaisti nopļautam mauriņam. “Galvenais jau ir zāle – ja tā nav nopļauta, tad nav smuki,” savu nostāju pauž saimniece.
Zaļš mauriņš “Kallu” īpašumā aizņem lielāko daļu dārza, taču te mājvieta rasta arī mūžzaļajām eglēm, kas var lepoties ar raženo stāvu. “Tās skaitās Ziemassvētku egles, man tās iedāvināja, un tad nu te iestādīju.” Uz jautājumu, vai dārza skaistules Ziemassvētkos tiek arī izpušķotas, S. Jaunzeme atbild: “Nē, mums ir durvju priekšā egle – tajā parasti tiek kaut kas ielikts, bet vairāk gan ne.” Un patiesi, pie mājas aug varen ražena egle, par kuru saimniece ar prieku teic: “Egle ir interesanta, tai ir zili čiekuriņi, kas uz augšu aug. Uz pa virsu ir sudrabainas skujiņas. Šī mums ir mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem.”

Dobes lielu darbu neprasa
Vaicāta, kādus augus stādīšanai izvēlas, S. Jaunzeme pastāsta: “Pirmkārt, visas dobes man ir stādītas tā, lai es ar traktoriņu varu appļaut – attālumi tiek ļoti ievēroti. Otrkārt, pārsvarā skatos uz daudzgadīgajiem augiem, lai gan kaut kas vienmēr no viengadīgajiem arī tiek iestādīts.” Ar lielām ogu un augļu krūmu dobēm “Kallu” saimniece neaizraujas, taču labprāt izvēlas iestādīt ko savdabīgu un eksperimentēt: “Man ir neliels ogu stūrītis, kur ir mazās zemenītes, dzērvenes un rudens avenes, bet nav daudz. Tālāk ir mans augļu dārziņš, ko esmu sastādījusi – tur ir valrieksts, kas nu jau tā pamatīgi paaudzies. Blakus ir grieķu rieksts ieaudzis – tas gan vēl mazs. Lazdas ir ar lieliem riekstiem kādas četras sastādītas.”
Saimniece centusies dārzā ieaudzēt arī eksotiskās aprikozes un persikus, taču tas nav izdevies. “Aprikozes bija divas, viena šogad aizgāja postā, bija stumbrā kaut kas iemeties. Bet tās vajag divas blakus. Persiks arī negribēja augt.” “Kallu” saimniece atklāj, ka senāk, padomju laikos, viņu īpašumā bijusi dārzniecība un mantojumā no tās te ir palikuši pāris augļu koki. “Kas vēl no vecā ir palicis, tas palicis,” norādot ābelēm un bumbierēm, teic S. Jaunzeme.

Dekorācijas veido pati
Vai ģimene akceptē rosīgās saimnieces darbošanos dārzā? “Nu... vairāk man meita saka: mammu, vairāk nevienu dobi! Kad meitas nav mājās, tad es, protams, atkal uztaisu kādu dobi. Puika man vairāk ar pļaušanu līdz, kad ir laika, jo, kamēr ir kulšana, tad viņu vairāk interesē lielā tehnika,” stāsta S. Jaunzeme un piebilst, ka ģimene “principā atbalsta, neko tādu nesaka”. “Kallās” ģimene dzīvo jau 19 gadus. Uz šejieni S. Jaunzeme pārcēlusies no Bunkas. “Meita bija maziņa, kad mēs te ienācām, bērni te ir abi uzauguši. Es neesmu gaviezniece, vīrs ir dzimis gavieznieks, es no Bunkas pagasta.”
Dārzā bez puķu dobēm un augļu kokiem un krūmiem skatāmi arī interesanti dekori. Arī tos S. Jaunzeme gatavojusi pati. Dārza vidū savu vietu lepni ieņēmušas no zariem veidotas sēnes, taču pie mājas “nosēdies” kāds zaru putns. “Es kādreiz gribēju šādus pamēģināt, bet tad domāju: nē, nekas tur nesanāks. Tad te elektrības līnijas tīrīja, bērzus kārtīgi apzāģēja. Liela zaru čupa bija, nekas cits neatlika kā ķerties klāt un kaut ko mēģināt. Jā, sēdēju, mēģināju – kā sanāca, tā sanāca,” skaidro saimniece. Taujāta, vai skaistās dekorācijas laikapstākļu ietekmē nebojājas, viņa atklāj: “Šīs ir pirmo gadu, noteikti tās nesīšu iekšā pa ziemu.” Arī mājas priekša nestāv tukša – tur ciemiņus sagaida koka cilvēciņi. Šo ideju S. Jaunzeme noskatījusi žurnālā: “Tā kā man te bija tādi lieli alkšņi, nozāģējām augšu, un tad ienāca ideja tādus vīriņus uztaisīt. Vīrs izzāģēja cepures. Pati krāsoju pēc tam.”

Kaitēkļi nebiedē
Taujāta, kā “Kallu” saimniece aizrāvusies ar dārzkopību un vai to kur speciāli mācījusies, viņa stāsta: “Mācījusies neesmu. Mana vecmāmiņa bija ļoti ar puķēm aizrāvusies, manai mammai vēl joprojām ir liels dārzs. Man tas no mazotnes ir paticis. Jau skolas laikā mammai dobes ravēju. Man patīk, ka viss ir sakārtots. Tik daudz jau var kā katrs savu sētu sakārtot. Cik nav vispār tādu cilvēku, kuri nevīžo savu durvju priekšu sakopt?” S. Jaunzemei svarīgi, ka mājas priekša ir skaista un sakopta, tam viņa atvēl visu savu laiku. Reizēm gan ar visu tikt galā ir grūti: “Tā teritorija ir liela – spēj tik pļaut.”
Ar kaitēkļiem un nezālēm gan S. Jaunzemei lielu problēmu nav. “Buki ļoti smuki ziemā visu ar radziņiem nolasa, tad ir atkal un atkal jāpārstāda. Pašā stūrī viņi iecienījuši plūmi, cik es esmu pārstādījusi – nav vērts.” Dažreiz dārzā iemājo arī pa kādam mazākam kaitēklim. “Šopavasar tīmekļi bija šausmīgi, bet es īpaši necīnos.” Arī ar ravēšanas darbiem “Kallu” saimniece neaizraujas – ar tām jācīnās vien periodiski. “Nav, nezinu, kāpēc, bet neteikšu, ka es ļoti ar ravēšanu nodarbotos,” atklāj S. Jaunzeme.
Lai arī kaitēkļi un ravēšana daudz no saimnieces neprasa, tomēr ikdienas kopšana laiku paņem krietni. “Pats jau sev sagādā, ko darīt, bet ja patīk pašam un patīk ģimenei...” 2013. gadā “Kallas” saņēmušas titulu “Grobiņas novada sakoptākā sēta”.

+ 13

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Nevar iedomāties māju bez sakopta dārza

Kategorijas