Rudens ražu prieks un apgrūtinājums

2017. gada 12. oktobris 07:00

1543

Ķirbju vīrs, kabaču vilciens, burkānu sieviņa un citi rudens brīnumi. Katru gadu bērni bērnudārzos un sākumskolas klasēs nes uz skolu no augļiem un dārzeņiem gatavotus varoņus rudens ražas izstāžu iekārtošanai. Bērniem interesanti, bet vecāki klusībā dumpojas – vai tiešām jāmāca bērniem spēlēties ar ēdienu un kamdēļ vispār kaut ko taisīt, ja pēc tam to izmet ārā?

Piesauc badu Āfrikā
Šoruden sociālajos tīklos, kur sabiedrība pieradusi diskutēt par dažādām tēmām, izvērtās diskusija par tradicionālajām rudens ražas izstādēm. Tādas ir piedzīvojis katrs Latvijas bērns jau vairākās paaudzēs, kad uz skolu jānes interesants veidojums no rudens dārzeņiem un augļiem.
Vairākas jaunās māmiņas sākušas prātot, vai šāda izstāžu veidošana maz ir atļauta un ko tā vispār iemāca bērnam. Kāda sašutusi mamma pat salīdzina šīs izstādes ar izšķērdību, sakot: kamēr Latvijas bērni rudenī spēlējas ar ēdienu, tikmēr Āfrikā un citos mazattīstītos reģionos mirst no bada. Tāpat tiek apšaubīts, ka bērni paši savām rokām darbojas pie eksponātu veidošanas. Visbiežāk atnestie objekti ir tik sarežģīti un apjomīgi, ka diez vai sešgadnieks pats spētu ko tādu izveidot.
Daļa diskusijas dalībnieku piekrīt un nosoda bērnudārzus un skolas, kas rīko šādas izstādes, dažas mammas uzskata, ka ar dārzeņiem būtu jādarbojas mācību iestādē, jo tad tiešām būs skaidrs, ka darbiņu darījis bērns, nevis visa ģimene. Tikmēr daļa vecāku ir sašutuši, ka pieaugušie jau atkal grib sabojāt bērniem bērnību, atņemot darbošanos rudens izstāžu veidošanā, un it nemaz nevēlas darboties kopā ar bērniem.

Ļaut bērnam izpausties
Laikraksts sazinājās ar trīs bērnu mammu Alisi. Visi trīs viņas bērni veidojuši rudens eksponātus, un mamma vienmēr palīdzējusi. Alise smejoties stāsta, ka ir profesionāla kabaču vilcienu konstruktore jau no 2000. gada, kad skolā sākusi iet pirmā ģimenes atvase. “Uzskatu, ka rudens izstādes nav nekas slikts, lai jau bērni priecājas! Tomēr jāatceras, ka nevajadzētu pārspīlēt ne ar dizainu, ne apjomu,” saka Alise. Protams, šīs izstādes tiek veidotas ar domu, lai vecāki darbotos kopā ar bērniem, un, Alisesprāt, ir muļķīgi iedomāties, ka mazulis viens pats var darboties ar asiem nažiem, īleniem un citiem bīstamiem instrumentiem. Vecākiem noteikti ir jāpalīdz, tikai jākontrolē sava iesaistīšanās, lai beigu beigās nebūtu tā, ka bērnam ļauts tikai sēdēt un vērot procesu.
“Tas nekas, ja bērnam viņa ķēmiņš sanāk šķībs vai arī acis biešu cilvēkam ir dažādā augstumā. Tā jau tas bērns ir iecerējis un tā lai arī taisa! Manuprāt, vecākam vienkārši ir jābūt klāt, jāizdur caurums tur, kur bērns liek, un jāpriecājas par to, ko viņa atvase ir izfantazējis,” uzskata trīs bērnu mamma.

Sacenšas ar citiem vecākiem
Protams, ka ne vienmēr Alisei izdevies nostāvēt malā. Īpaši grūti tas bijis ar pirmo bērnu. “Kad meita sāka iet skolā, viss bija jauns un nezināms. Abi ar vīru centāmies iesaistīties, kā nu pratām, un bieži vien pārspīlējām,” atceras Alise. Tajā laikā uz rudens izstādēm tika nesti milzu ķirbji, kas pārveidoti par mājām, un citi lieli, laikietilpīgi projekti. Ar otro bērnu Alises ģimene jau sapratusi, ka jādod vairāk darboties pašam mazajam, lai pats izlemj, ko vēlas radīt. Kad skolas gaitas uzsācis trešais bērns, Alise novērojusi, ka sāncensība atgriežas. Kāpēc? Jo dēla klasē vecāki ir ļoti sāncensīgi un cenšas izcelties, kā nu spēj. Alise smejoties salīdzina to visu ar mazu bērnu lielīšanos – “sanāk tāda muļķīga mērīšanās ar krāniņiem”. Tāpēc, palīdzot bērnam veidot nākamo skolas projektu, māmiņa cenšas noturēt vēsu prātu un nesacensties ar citiem vecākiem.
Vai izejvielu pirkšana radījusi robu ģimenes budžetā? “Mūsu ģimenē nē, jo mēs parasti izmantojam daļu savus vai omīšu audzētos dārzeņus un šo to piepērkam klāt. Šīm izstādēm jāpieiet no cita skatupunkta. Sākumā jāpadomā, kādi produkti ir mājās un ko no tā varētu izveidot, nevis ko es gribu izveidot, un tad skriet uz veikalu to visu pirkt. Ir bijušas reizes, kad mums pietiek ar pāris āboliem, krustnagliņām un kastaņiem,” stāsta mamma.
Jau tā maz iesaistās
Vērgales bērnudārza “Kastanītis” vadītāja Gaida Akerfelde laikrakstam norāda, ka rudens izstādes viņas vadītajā mācību iestādē kļuvušas par tradīciju. “Mēs pieturamies pie tā, ka šādi bērni apgūst latviešu ražas tradīcijas un to, kas notiek dabā. Lai neiznāk tā, ka bērns aiziet uz veikalu un viņam šķiet, ka piens rodas pudelēs,” skaidro G. Akerfelde. Pedagoģe uzskata, ka tas, ka vecāki palīdz saviem bērniem, kopīgi veidojot šos rudens eksponātus, ir tikai apsveicami, jo ikdienas dzīvē vecāki ļoti maz laika pavada ar savām atvasēm. “Bērniem tas rosina iztēli un fantāziju. Labi, aiziet postā viens ķirbis, desmit āboli un vēl kaut kas, bet tas ir tā vērts, jo bērniem ir interesanti,” uzskata pedagoģe. Vadītāja gan neatminas, kad tieši šāda ideja par rudens izstādēm radusies, to skolas laikā darījuši arī viņas bērni un jau tad tas bijis interesanti.
Vai kādreiz kāds vecāks ir sūdzējies par to, ka bērni spēlējas ar ēdienu? “Man neviena skolotāja nav teikusi, ka kāds vecāks būtu par to sūdzējies. Bērni jau paši grib piedalīties, un, ja cits bērniņš atnes savu veikumu, tad otrs arī grib kaut ko uztaisīt. Mūsu dārziņš cenšas nenoslogot vecākus, un tikai pāris reizes gadā viņiem jāiesaistās aktivitātēs. Rudens izstāde ir viens no darbiņiem,” stāsta “Kastanīša” vadītāja. Arī materiālā ziņā rudens izstāde nav dārga, jo pārsvarā visiem audzēkņiem ir saimniecības, no kurām paņemt dažus dārzeņus vai augļus. “Varbūt pilsētā, ja vecākam jāiet uz veikalu un jāpērk, ir savādāk, bet mums laukos viss izaug uz vietas. Nav jāpērk ķirbis, kas ir dārgs, var arī no dažiem burkāniem kaut ko izveidot,” uzskata G. Akerfelde.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rudens ražu prieks un apgrūtinājums

Kategorijas