Speciālā izglītība reformu ēnā

2017. gada 19. oktobris 07:00

1584

Ne mirkli nenoklust Izglītības un zinātnes ministrijas reformas un centieni ekonomēt līdzekļus, kas vērotājiem dažkārt ir nesaprotami. Viens no taupības mērķiem jau labu laiku ir internāti un speciālās izglītības iestādes, kuru skolēnus šad un tad mēģina integrēt parastajās skolās. Notiekošo komentēt “Kursas Laiks” aicināja Lažas speciālas internātpamatskolas direktoru Linardu Tiļugu.

Internāts – padomju bubulis
“Visos procesos gan ap internātiem, gan ap speciālo izglītību pāri galvām pacelts līdzekļu racionālas izmantošanas karogs, bet argumenti tiek piemeklēti,” saka L. Tiļugs. Viņaprāt, internātskolu jautājums ir daudz plašāks par speciālo izglītību. Tādi ir arī pie parastajām skolām.
“Jautājums visiem ir kopīgs – vai civilizētā sabiedrībā iederas tāds veidojums kā internātskola? Mūs vajā padomju pagātnes rēgi un stereotipi par to, kas vispār ir internātskola, tādēļ arī ir negatīvā pieskaņa un vēlme kaut ko likvidēt pavisam. Pasaules praksē internātskolas ir bijušas un būs neatkarīgi no tā, vai Latvijā tās likvidēs vai ne,” pauž direktors.
Pēc viņa domām, internātskolas ir ārkārtīgi efektīvs veids, kā nodrošināt izglītības pieejamību, jo sevišķi Latvijā, jo mūsu valstī iedzīvotāju blīvums ir neliels. Ja ir internāts, tad bērns var doties uz to skolu, kas nav blakus viņa dzīvesvietai, un saņemt atbilstošu izglītības pakalpojumu. Nereti piesaistīt vajadzīgos pedagogus mazai skolai ir grūti, arī ikdienas pārvadāšanas izdevumi atkrīt.

Valsts bezatbildība
“No otras puses ir jautājums par to, ka daļa pašvaldību un vecāku mēģina vienkāršotā veidā risināt sociālās problēmas, precīzāk, bērni no riska ģimenēm tiek nosūtīti uz internātiem. Te vairāk ir stāsts par parastām internātskolām. Valsts tajā pašā laikā mazgā rokas nevainībā un izvairās no atbildības. Tā jau ir kļuvusi par pēdējo 20 gadu modes lietu visdažādākajās jomās,” uzsver L. Tiļugs.
Viņaprāt, valsts kā vadošā sabiedrības struktūra izvairās no atbildības, jo ir dažādi politiskie virzieni, dažādas tiesības, dažādi uzskati. Tas rezultējas sauklī: “Jūs tur pašvaldībā labāk zināt, kā tur vajag!” L. Tiļugs ir arī pašvaldības deputāts. “Viena lieta ir nemitīga un nepārtraukta – funkciju nodošana pašvaldībām, kas pats par sevi ir izvairīšanās no atbildības. Otrkārt, praktiski nevienai jaunai funkcijai nav finansējuma. Šādi taupīt valsts līdzekļus ir ļoti vienkārši, diemžēl problēmas tas nerisina,” uzsver direktors, norādot, ka bērni no riska ģimenēm nekur nepazudīs.
“Pirms Saeimas vēlēšanām priekšvēlēšanu runās deputātu kandidāti solīs reģionālo attīstību. Mēs šeit, reģionos dzīvojot, redzam, ka patiesībā viss notiek pretēji četrgažu solījumiem. Vienīgais, kas attīstās, ir Rīga un Pierīga,” tā direktors.

Vai audžuģimenes gatavas?
“Vienu brīdi diezgan plaši izskanēja audžuģimeņu alternatīva, kas varētu problēmu atrisināt. Šeit ir zemūdens akmeņi, gan runājot par prasībām audžuģimenēm, gan domājot par finansējumu. Es uzskatu, ka tas ir labs risinājums, jo bērns iegūst ģimeni. Tomēr ir jāuzmanās no situācijas, kad tas var kļūt par sava veida biznesa projektu,” pauž L. Tiļugs.
Viņš uzskata, ka audžuģimenēm ir jābūt gan labi finansētām, gan sagatavotām bērnu uzņemšanai. “Nav jau noslēpums, ka mūsu dienās cilvēkiem ir grūti izveidot ģimeni, pat nerunājot par bērniem. Pieņemt ne savus bērnus ģimenē un audzināt noteikti ir sarežģītāk,” uzskata L. Tiļugs.

Integrēšanas eksperimenti
“Runājot tieši par speciālajām skolām – ir populāri runāt par integrēšanu. Pēdējā laikā gan cilvēki sāk saprast, ka tas maksā vēl dārgāk un nekāda ekonomija neiznāks. Speciālā izglītība nav realizējama vienā telpā un vienā laikā ar parasto standarta izglītību. Abās jomās ir atšķirīgas metodiskās pieejas,” norāda L. Tiļugs.
Aiz kodiem 5.7, 5.8, 5.9 ir vārdi – garīgās veselības traucējumi, garīgās attīstības traucējumi un smagie traucējumi. Speciālās skolas direktors runā līdzībās: “Likt šiem bērniem iet parastajā skolā būtu tas pats, kas likt sešām futbola komandām spēlēt vienā laukumā ar diviem vārtiem. Nekāds rezultāts tur nebūs. Tas ir zināms. Vācijā ap 2005. gadu vecāki izņēma bērnus no valsts skolām un sūtīja privātajās skolās. Tobrīd valsts skolām bija pienākums integrēt pieminētos bērnus. Vecāki saprata, ka tas traucē mācību procesu, tādēļ pārcēla savus bērnus uz privātskolām, kuras ar integrēšanas pienākumu nebija apgrūtinātas.”

Atbildes sniegs pētījums
Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija ir pasūtījusi Latvijas Universitātei pētījumu par speciālo izglītību.
“Ceru, ka pētījums parādīs vēlmes un vajadzības speciālajā izglītībā. Patlaban, cik saprotu no ministrijas darbinieku mutiski teiktā, ir jābūt speciālām skolām vismaz bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, jo tā ir iespējams koncentrēt vajadzīgos speciālistus. Mūsu gadījumā internāta klātbūtne nodrošina izglītības pieejamību,” šābrīža noskaņu komentē L. Tiļugs.

Vecāki un politiķi
L. Tiļugs ir satraukts par runām, ka nepieciešams speciālo skolu skaitu samazināt. Valstij tā būšot lētāk – nedaudz un lielas speciālās skolas. Tajā pašā laikā aprēķinu par to, kas patiešām ir izdevīgāk, vēl nav. Bijuši pat gadījumi, kad ministrijas ierēdņi operē vēl ar pagājušā gadsimta datiem, lai argumentētu kādu nepieciešamību.
“Šobrīd jau ir informācija par parastajā izglītības sistēmā integrētiem bērniem. Vērtējums ir ļoti pretrunīgs, un nereti noteicošais ir vecāku viedoklis. Paradokss ir apstāklī, ka vecākiem ir ārkārtīgi liela loma un teikšana par to, kas notiek izglītībā, bet tajā pašā laikā viņi mēdz būt bezatbildīgi. Vienu dienu var būt tracis visās iespējamās iestādēs, bet nākamajā jau vecāks sēž lidmašīnā uz Angliju un mēs paliekam ar viņa bērnu,” realitāti atklāj L. Tiļugs.
Direktors uzskata, ka lielas izglītības iestādes bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem pēc būtības ir nepiemērota forma konkrētai izglītības jomai, jo samazina iespēju strādāt diferencēti un individuāli.

Ārzemju piemēri un
Latvijas realitāte
L. Tiļugs neslēpj, ka redzējis dažādu valstu pieredzi, kā arī sarunās ar “taupītājiem” dzirdējis daudz un dažādus pozitīvus piemērus no ārzemēm. “Patiesībā aprēķinu par to, kas ir izdevīgāk, kas ir ieguvēji un kas ir zaudētāji, vēl jau nemaz nav,” viņš piebilst.
Direktors izklāsta vienkāršu piemēru par skolā apmācāmiem vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem bērniem. Viņus vispārizglītojošās skolās integrēt ir iespējams, jo metodikas praktiski neatšķiras un izglītības mērķis arī tas pats. “Būtu jauki, ja vājdzirdīgie un nedzirdīgie bērni varētu iet skolā turpat pie mājām, tomēr kurā no šīm skolām ir surdopedagogs? Ja šie bērni sadalīsies pa visām skolām, tad var izrādīties, ka Latvijā nemaz nav tik daudz surdopedagogu, nemaz nerunājot par to, cik izmaksās šāda shēma. Tas būtu iespējams zemēs ar blīvāku apdzīvotību, kur katrs otrais ciems ir Aizputes izmēros. Latvijā būtu naivi cerēt, ka netālu no katras nelielās lauku skoliņas būs pieejams šāds speciālists,” saka L. Tiļugs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Speciālā izglītība reformu ēnā

Kategorijas