Mīlestību pret motokrosu nezaudē

2017. gada 19. oktobris 07:00

364

Latvijas motokrosa leģenda Lauris Freibergs pēc trīs gadu pauzes atgriežas trasē un sestdien Rīgas multifunkcionālajā hallē “Arēna Rīga” piedalīsies iespaidīgajā šovā – čempionu sacensībās arēnas krosā “Optibet Champions Race”, kur vadošie motokrosisti no desmit valstīm brauks iekštelpās uzbūvētā trasē. Lauri sēsties atkal uz moča pārliecināja līdzjutēju milzīgais balsojums internetā – viņi savu elku joprojām nav aizmirsuši. Trasē dosies arī Laura dēls Uldis, kurš iet tēta pēdās un šoruden pirmo reizi kļuva par Latvijas čempionu.

Gaida pilnu arēnu
“Pavasarī organizatoriem radās doma par arēnas krosu un jautāja, vai es piedalīšos. Teicu, lai liekas mierā, kam mani vēl vajag. Neesmu ilgi sportojis un esmu savu sportā jau izdarījis. Pats vēl šaubījos, likās – pusgads vēl līdz krosam,” Lauris atzīstas, ka uzaicinājuma brīdī bija ļoti skeptisks par savu dalību. Organizatori ierosināja sarīkot aptauju sociālajā tīklā “Facebook”, lai fani ar savu balsojumu parādītu, vai viņiem vēl ir vēlme redzēt trasē leģendāro motosportistu. Ažiotāža bija ļoti liela. Aptaujā tika savākti 1200 “Patīk”, bet ziņa apskatīta 30 tūkstošus reižu. Ilggadējie fani Laurim šovasar nāca klāt arī trasēs un pārjautāja, vai viņš tiešām piedalīsies arēnas krosā.
“Malači – Kaspars Cveiģelis un viņa komanda, ko dara motosporta un sporta labā. Varam būt pateicīgi un priecīgi. Ar pozitīvismu dara, pārvarot tik daudz grūtību. Specifisks ir motokross arēnā. Kaut vai ar milzīgo apjomu zemes vešanu iekšā un ārā (sacensību norisei īsā laikā arēnā bija jāsaved aptuveni 3000 kubikmetru grunts seguma). Tāpēc motokrosa mīlestības vārdā esmu piekritis startēt. Mērķi neesmu izvirzījis, un būtu muļķīgi atteikties. Tagad mana pamatnodarbe ir treneris, ar moci esmu maz braucis, cik tik tagad izbraucu gatavojoties. Jūtu, ka meistarība un zināšanas joprojām ir. Vienalga, ķermenis vairs nav tik stingrs un muskuļots, kā bija sporta laikā, kad braucu. Acis un ķermenis nav tagad pieradis, tik ātri vairs nevarēšu pabraukt, bet būšu, piedalīšos un sagatavošu sevi un moci,” lielā pasākuma gaidās ir Lauris.
Viņš visvairāk no čempionu sacīkstes gaida, lai arēna būtu pilna ar skatītājiem, jo sportistiem lielākā balva ir fani un viņu ovācijas. “Ja būšu piecpadsmitais vai divdesmit piektais, tas man pašam neko nemainīs. Galvenais – ka varu būt un popularizēt pasākumu arēnā tik cieši kopā ar spēcīgiem meistariem.”
Arēnas krosā 90 sportisti 18 pusfinālos un trīs superfinālos noskaidros uzvarētājus trijās klasēs. Prestižākajā jeb “Čempionu” klasē uz starta gaidāmi 20 īpaši uzaicināti sportisti no Latvijas un ārvalstīm. Lauris nelolo cerības, ka kauss paliks Latvijā. Viņaprāt, nestartējot Dāvim Ivanovam, uzvarēs Lielbritānijas čempions Ādams Čatfields vai kāds no igauņiem.

Iekārtos trofeju istabu
Ar Lauri tiekamies “F.F.F. Motors” biroja telpās otrajā stāvā. Pie sienām plauktos salikti viņa izcīnītie kausi – cits par citu lielāki. Lauris rāda videokasešu kolekciju, kurās ir ierakstītas viņa sezonas pasaules čempionātā. Daļa trofeju viņam ir mājās, vēl citas glabājas pie vecākiem. Blakus birojam ir tukša telpa. Laurim ir doma tajā iekārtot savu trofeju istabu, lai visi apbalvojumi būtu vienuviet un ikviens tos varētu apskatīt.
“Lejā ir īstais motocikls, ar kuru bija labākie rezultāti pasaules čempionātā. Ir moču krekli, ķiveres, bildes. Daudz ir avīžu izgriezumu par katru sezonu, ko mamma ir sakolekcionējusi. Ir aptuveni 300 trofeju. Atceros, ka bija 280, bet vēl ir nākušas klāt. Daudz ir kausu un lielās gada medaļas un apbalvojumi “Sporta laureātos”. Te varētu veidot ekskursijas bērniem un iedvesmot viņus, ka var sportot un tas ir sasniedzams. Ar maniem un Paula Jonasa rezultātiem, ar mana dēla Ulda uzvaru – vajag tikai darboties,” uzskata sportists. Viņš meklējis telpas Grobiņā, tad doma bijusi par Liepāju, bet secinājis, ka “F.F.F. Motors” telpās, kur viņš ir ikdienā sastopams, trofeju istabai būs īstā vieta.
Lauris jau iztēlojas, ka uz to brauks skolēni. Vispirms varēs apskatīt ekspozīciju, pēc tam aizbraukt uz “Laumas” trasi izvizināties. “Parādīšu, kas ir sajūgs, bremzes, kā notiek treniņi. Bērniem būtu interesanti uz vairākām stundām. Esmu aicināts arī Grobiņas skolā, stāstīju, moci izrādīju. Bija ļoti liela atsaucība, kad var ķiveri aptaustīt, izbrīns par smagajiem zābakiem,” atminas sporta leģenda.

Pārdzīvo par sevi
Lauris joprojām ir sastopams motokrosa sacensībās, bet ne vairs kā sportists. “Tagad viss turpinās ar trenera nodarbošanos. Rūdu raksturu un stiprinu puišus. To darot, pats aizvien biežāk pārdzīvoju, ka man kaut kas tāds nav bijis. Kāds zinošs cilvēks vai treneris, kas varēja uzreiz ielikt pareizās sliedēs. Parādīt pareizo ceļu. Esam daudz maldījušies un kļūdas pieļāvuši. Galvenokārt ar tehnikas iegādi un regulāciju. Par pareizu braukšanu trasē, kā pareizi līkumus braukt, kā lēkt. Atceros, kad man vajadzēja mācīties lēkt tramplīnus, es tik ļoti baidījos. Nezināju, vai pietupties vai pieliekties, vai būt kājās. Mēģināju. Knapi noturējos. Mēģināju vēlreiz. Vienreiz noliku uz muti, otrreiz. Iekšā bija bailes un raustīšanās. Tagad puikām saku: “Ir jābūt tā un tā.” Pirmkārt, novērtēju, vai viņš drīkst lēkt. To redzu pēc viņa meistarības. Pasaku: “Nē. Tu vēl nelēksi. Tev vēl ir jāmācās moci kontrolēt.” Pēc pusgada saku: “Nu var pamazām sākt.” Treniņos ejam pa solītim.”
Viņa kā trenera uzskats – braukt stabili un būt veseliem. “Puikas citreiz grib tik ātri braukt, bet saku: “Liecies mierā! Tu tam vēl neesi gatavs. Mierīgāk un stabilāk jābrauc, lai moci kontrolētu. Tu esi gonščiks un moci vadi. Nedrīkst būt tā, ka mocis tevi vada un iet pa grāvjiem. Tas, kurš cik reizes ir nolicis uz muti un staigā asiņainiem elkoņiem, nav varonis. Meistars ir tas, kurš stabili un pareizi brauc,” uzsver Lauris.
Puikas titulēto motokrosa meistaru respektē, bet pret katru Laurim ir jāatrod sava pieeja. Vienu vajag pieslāpēt, citu uzmundrināt. Arī mūsu sarunas dienas pēcpusdienā Laurim ir treniņgrupa “Laumas” trasē. “Puikas nāk pēc skolas, kas paņem enerģiju. Trasē ir jāizvērtē, cik no viņa var prasīt un treniņā darīt. Nekad nebraucam līdz pārgurumam.”

Savalda agresīvos
Lauris strādā ar saukli: “Motokross ir foršs!” Galvenais mērķis no sporta ir gūt prieku un patiku braukt. “Esmu dzirdējis, ka citi treneri un vecāki motivē – cīnīsies, un viss ir cīņa. Es to neatzīstu. Ja ej un cīnies, beigās ar sevi esi nocīnījies. Cīņa ir bokss, džudo, bet motokross ir sports, kur brauc. Ejam ar tādu domu trasē – sevi fiziski stiprināt, audzināt raksturu, tikt pāri šaubām, bailēm un grūtībām. Katrā treniņā ar laiku gūt iekšējo uzvaru. Vai pārlecot mazo tramplīnu vai braucot ātrāk, vai pareizi izbraucot kādu līkumu,” savu skatījumu atklāj Lauris. Viņš uzskata, ka motosports ir mērķu izvirzīšana, iet uz tiem un tikt pāri grūtībām, kas noder visā dzīvē.
Pie Laura pēc padoma vēršas arī pieaugušie, kuri iegādājušies motociklu. “Ļoti no svara ir sākumā sākt pareizi braukt. Daudzi nopērk moci un domā, ka uzreiz vajag lēkt un baigi dot gāzi, būt agresīvam. Tad nolieku viņus pie vietas, ka vispirms vajag iemācīties braukt un savaldīt moci. Ir bijis, kad nopērk motociklu un pēc pirmā treniņa zvana man un lūdz, lai patrenēju tramplīnus lēkt, jo baidoties. Tad saķeru galvu, ka cilvēks visu ir sācis no otras puses. Tramplīns un starta braukšana ir pats pēdējais. Alfabētā arī pirmais ir A burts, nevis Z,” atgādina Lauris un piebilst: “Motokrosā foršums ir, ka trasi var labi izbraukt, bet nav jālielās, ka gandrīz piedzīvots kritiens.” Trenējot bērnus un ievirzot pareizajās sliedēs vīrus, trenēšana kļuvusi par Laura sirdslietu.
“Trīsdesmit gadus esmu motosportā. Tas ir tas, ko vislabāk zinu un māku. Esmu gandarīts, ka varu palīdzēt un būt noderīgs citiem. Pats zinu, cik man tas viss grūti nāca. Savu pieredzi tagad lieku jaunajos iekšā.”

Oficiāli kā treneris
Lauris trenera statusā ir no 2014. gada, kad beidza sportista gaitas, taču jau pirms tam dalījās pieredzē. “Atzīstu, ka arī pats augu trenera zināšanās. Piecus gadus atpakaļ vēl tik labi nemācēju trenēt, to atzīstu.” Šoruden viņš Liepājas Universitātē ieguva C kategorijas sporta speciālista (sporta trenera) sertifikātu ar tiesībām strādāt sporta jomā par treneri motosportā. “Pusgada garumā gāju, klausījos un mācījos. Ļoti vērtīgas zināšanas ieguvu par cilvēka uzbūvi un treniņu procesu, par psiholoģiju. Ir daudz pierakstu, kurus joprojām pārlasu. Tas bija ļoti noderīgi. Ir vēl, kur mācīties tālāk, bet tagad esmu oficiāli kā treneris lielajā datubāzē. Mans pluss ir kā sportistam iegūtā lielā pieredze. To nekādi nevar apgūt, izlasot grāmatu vai noskatoties miljoniem video “Jūtubē”,” stāsta Lauris.
2016. gadā sportists gan parādījās trasē. Draugi uzaicināja piedalīties enduro krosā. Cerējis, ka iepatiksies, bet šāds kross nav uzrunājis. “Mana īstā nodarbe ir trenēšana. Tik daudz piedzīvots un izdzīvots trasē, ka ekšenu un wow man pietiek. Daudz lielāks gandarījums ir trenēt un redzēt, ka braucējiem iet labi. Staroju no prieka, redzot, cik smuki izbrauca. Tad ir liels iekšējais prieks,” atzīst Lauris, uzsverot, ka tagad viņam lielākā balva ir audzēkņu sekmes.

Pirmā rotaļlieta – atslēgu kaste
Savu pirmo lielo uzvaru trenera amatā Lauris guva šoruden. Saviļņojošs mirklis bija septembra beigās Cēsīs, kur Latvijas čempionāta pēdējā posmā savu pirmo Latvijas čempiona titulu ieguva Laura 11 gadus vecais dēls Uldis, kurš triumfēja “MX65” klasē. “Trīs gadus atpakaļ vai pērn ziemā man nebija domas, ka būs čempions. Braucām un trenējāmies, galvenais bija – lai ir fiziski attīstīts un kā personība. Uldis pats gribēja pašā sākumā braukt ar moci, es viņu nespiedu. Visa viņa bērnība un ikdiena ir bijusi ar moci blakām, kad tētis brauca, kad vēl bijām Beļģijā. No gada, divu, trīs vecuma vienmēr pa garāžu. Viņa mīļākā rotaļlieta bija pilna atslēgu kaste, kur tik dažādi instrumenti, knaibles, āmurs un skrūvgriezis. Pēc tam sīkums bija sakārtot atpakaļ, jo bērns caur atslēgām, caur šo nodarbi un kustību daudz iemācījās. Redzēja, ka tētis ko dara, arī paņēma atslēgu un pie moča rubināja. Centās palīdzēt. Pienāca, lai dod viņam iespēju mazgāt moci,” Ulda bērnību atminas Lauris.
Uldis pirmo reizi piecarpus gados uzsēdās uz kvadricikla, bet līkumā dikti sasvērās un nobijās, tāpēc priekšroku deva braukšanai ar velosipēdu. Pēc gada tēta servisā bija atvests mazs mocītis uz remontu. Sagadījās, ka tieši tobrīd bija saremontēts un mehāniķis pa sētu izmēģināja, vai iet. Uldim iedegās acis: “Es gribu izbraukt!” “Es gandrīz nogāzos. Viņam patika līdz tam vizināties, bet tā nebija prasījis. Izrādījās, ka mocītis bija uz pārdošanu – nopirkām. Gadu nobrauca un tad sāka teikt, ka neiet augšā tramplīnos. Raud dikti, nāk pie manis. Mani nobaida: “Kas noticis? “Es nevaru tramplīnā uzbraukt.” Dikti lūdza, ka grib nākamo, kas stiprāks un ar ko var uzbraukt. Vēlā rudenī es beidzu savu sezonu. Lielo moci izdevās pārdot. Tad no tās summas izdevās iegādāt nākamo. Pārsteigums sagaidīja garāžā, un Uldis apraudājās no prieka,” atminas jaunā čempiona tētis.

Vienīgais var pievilkties
Uldis trenējas gan motokrosā, gan basketbolā. Lauris ir ļoti gandarīts, ka tik daudz laika ikdienā var pavadīt ar dēlu kopā treniņos. Audzināja puikam raksturu, lai kļūtu stiprāks. Rezultātu vēlējās panākt ar pareizu un biežu braukšanu, nevis ar pārgalvību un ātrumu.
Uldim šī ir jau ceturtā sezona motokrosā. Latvijas čempionāta pirmajā posmā Liepājā smagajā “Laumas” trasē dēlam izdevās tēti pārsteigt un uzvarēt. Otrajā posmā Aizputē lielajos dubļos daudzi krita, bet Uldis brauca stabili. Lauris bija pārsteigts par straujo augšupeju un pat aicināja braukt piesardzīgāk. Konkurenti tomēr bija par pusgadu, gadu vecāki un ilgāk braukuši.
“Konkurenti lēca, bet mums bija jāizvērtē, vai drīkstam lēkt līdzi, vai mūsu meistarība to atļauj. Centos pasargāt no viltus neveiksmēm,” redzot, kā dēls brauc visiem pa priekšu, piesardzīgs bija Lauris.
Sezonas vidū Dobelē un Igaunijā Uldis bija piektajā vietā un Cēsīs lielajā finālā pārsteidza visus. Pirmajā braucienā otrā vieta tika apsteigta par 40 sekundēm, otrajā braucienā sākumā bija astotais, bet jau pusotrā aplī apdzina visus un otro vietu apsteidza par 25 sekundēm. “Viņš gribēja šo titulu, savu pirmo lielo uzvaru. Daudz bijām runājuši par šīm sacensībām. Sagatavoju, kas būs, kā būs, kāda būs trase, kā tā mainīsies laikapstākļos, ko darīs konkurenti, kāds būs starts. Paredzēju, kādas būs šaubas vai raizes. Liela nozīme bija psiholoģiskai sagatavošanai, ka es būšu blakām, ka varēs man uzticēties, ka visu darām pareizi,” stāsta Lauris. Viņš atminas, ka pērn dēls brauca tikai pa 12. līdz 15. vietu, vēl pirms gada nemaz netika labāko divdesmitniekā. Iegūtais tituls pierāda, ka treniņos ir būts uz pareizā ceļa.
Uldis ir augumā garš, vecākos ieaudzis, tāpēc nolemts, ka jau šoruden kāps uz 85 kubikcentimetru motocikla. “Uldis ir fiziski stiprs, jo treniņu ir daudz. Viņš savā klasē vienīgais var desmit reizes pievilkties. Sporta dienā bija pārbaudījums. Cits vienu, divas, trīs reizes. Tad atminos, ka man Grobiņā skolā piektajā klasē bija tas pats. Vienīgais varēju desmit. Citi teica: “Viņš jau iet motokrosā.” Atzina, ka esmu stiprāks,” norāda Lauris.

Veicas izredzētajiem
Runājot par dēla sasniegto, Lauris norāda, cik motokross tomēr ir atšķirīgs no citiem sporta veidiem. Futbolā un basketbolā visu var salikt vienā somā, bet motokrosā vispirms ir jāiegādājas motocikls, vajag detaļas, tad visa sagatavošana, mazgāšana, pieraksti, kad kura detaļa ir jāmaina. Lai kļūtu par čempionu motokrosā, process līdz titulam ir apjomīgāks.
“Uz moča treniņu ar autobusu neaizbrauksi, vajag arī busiņu. No tā brīža, kad pats trenēju un gādāju par motobraucējiem, tad tik redzu, cik milzīgs ir apjoms, ko mani brāļi un vecāki manī likuši bērnībā. Tā apņēmība un entuziasms, jo ģimenē nebija motokrosa tradīciju. Lielais brālis uzņēmās drosmi pieteikties motopulciņā. Es arī tur gāju. Man veicās labāk, un viņi visi apņēmās ieguldīt manī,” stāsta grobiņnieks.
Ulda vienaudži brauc arī uz Eiropas sacensībām, bet Lauris ir pārliecināts, ka arī Baltijas trasēs ir iespēja augt. Sacensības notiek katru nedēļas nogali. Ulda kontā šogad būs 35 sacīkstes, Laura rekords dēla gados bija 33. Uldis vasarā Tartu piedalījās pasaules čempionātā junioriem, kur bija dalībnieki no vairāk nekā 20 valstīm. Pirmajā braucienā tika sasniegta 16. vieta. Lauris prognozē, ka šobrīd izaugsme ir liela un dēls jau spētu ielauzties desmitniekā. “Pa mākoņiem nelidojam, bet redzam attīstību. Esam stiprāki, stabilāki un drošāki.” Uldis startēja arī Eiropas čempionāta atlases posmā Stelpē, Lietuvas čempionāta vienās sacensībās uzvarēja, bija goda pjedestāli, rūdījums tika gūts arī Igaunijas čempionātā.
Lauris seko līdzi arī kalvenieka Paula Jonasa gaitām un norāda, ka Pauls tāpat pirms desmit gadiem brauca ar 65 kubikcentimetru klases motociklu. Desmit gadu laikā ir kļuvis par pasaules čempionu. “To var panākt tikai ar centību un pareizu darbu un stipriem cilvēkiem blakām, jo viens pats nav karotājs. Ne es, ne Porziņģis, ne Jonass. Blakus ir pasaules čempions Kristers Serģis, kurš ievirzīja pasaules čempionāta gultnē. Motobraucēju ir miljoniem uz planētas. Tikai niecīgs procents izredzēto tiek labās komandās, kur nu vēl kļūst par pasaules čempionu. Kad es braucu pasaules čempionātā, viss tika sasniegts ar lielu centību un darbu. Tik ļoti bija vajadzīga pareiza rīcība. Daudz darījām un smagi strādājām, bet daudz kur ar lielu loku gājām. Tikai tagad to redzu un saprotu. Bija toreiz vajadzīgs stiprāks motocikls. Es biju stiprs fiziski. Man vajadzēja stiprāku moci, kas nebija,” no šodienas skatījuma secina Lauris.

+ 26

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mīlestību pret motokrosu nezaudē

Kategorijas