Profesionāļu komanda gādā par bērniem ar īpašām vajadzībām

2017. gada 19. oktobris 07:00

170

Profesionāļu komanda gādā par bērniem ar īpašām vajadzībām

Labas idejas parasti rodas un īstenojas, kad problēmu kāds asi sajūt uz savas ādas. Ja biedrības “Dižvanagi” vadītājas Ilzes Durņevas ģimenē nebūtu Emīla, diez vai 2008. gadā viņa dibinātu sabiedriskā labuma organizāciju un diez vai šā gada nogalē savu pirmo jubileju atzīmētu Baltijas rehabilitācijas centrs (BRC). Tā galvenais darbības mērķis ir nepārtraukta rehabilitācijas un socializācijas programma bērniem ar invaliditāti un atbalsta sistēma šo bērnu ģimenēm. “Mēs strādājam gan ar cilvēkiem visā Latvijā, gan ārpus tās. Tāpēc, ka citur ir pieejama rehabilitācija, bet, vienlaikus ar rehabilitāciju nenotiekot vecāku apmācībai, rezultāti krīt,” norāda I. Durņeva.

Meklē finanšu avotus un iespējas
Baltijas rehabilitācijas centrs Liepājā durvis vēris pagājušā gada decembrī. “2018. gadā būs trīs gadi, kopš te esam: ļoti ilgi remontējāmies, jo nevalstiskai organizācijai ar finansēm nav vienkārši. Uz ziedojumiem vien neizejam, pašiem jāmāk nopelnīt. Meklējam investorus, pārdodam pakalpojumus Liepājas Sociālajam dienestam, arī vecāki gatavi maksāt – lai nodrošinātu ēkas uzturēšanu un algas speciālistiem. Esam reģistrēti kā sociālās rehabilitācijas institūcija, bet ar laiku būsim sociāli medicīniska iestāde,” atklāj I. Durņeva, piebilstot, ka tikai iekšējā peļņa ļauj, nepaļaujoties tikai uz labdarību, plānot turpmāko, tostarp nākamās vasaras nometnes.
Biedrība telpas nomā no kāda Prāgā dzīvojoša krievu tautības cilvēka, namā senāk bijusi bērnu slimnīca, tad viesnīca. Ēkas saimnieks savulaik Liepājā gribējis veidot pansionātu, tāpēc esot pretimnākošs, ja iekavējas samaksa par īri. Centra vadītāja ir pateicīga firmai “UPTK” un “Liepājas enerģija”, kas ir pretimnākoši un gatavi mazliet pagaidīt, kad BRC varēs pilnībā norēķināties par apkuri un centrā veiktajiem remontdarbiem. Neatsveramu atbalstu biedrības darbam pauž arī citi uzņēmumi, kas katru gadu ziedo degvielai paliatīvās aprūpes transportam un rehabilitācijai kādam no bērniem.
“Dižvanagu” rehabilitācijas centra dibinātāja atklāj, kā tas sācies: “Vispirms izzinājām, ko īsti visvairāk vajag mazaizsargātajai iedzīvotāju grupai. Vecāki, diendienā būdami kopā ar bērnu ar īpašām vajadzībām, ļoti nogurst. Te viņiem būs pieejams Atelpas brīža pakalpojums. Šobrīd darbojas dienas centrs, bet paralēli ēkas otrajā stāvā notiek gatavošanās darbam diennakts režīmā. Pirmās piecas istabiņas jau iekārtotas, vēl nepieciešams pacēlājs. Valsts deinstitucionalizācijas plāna ietvaros vecāki Atelpas brīža pakalpojumu trīsdesmit dienas gadā varēs izmantot uzreiz vai pa daļām.”

Svarīgi – izglītot vecākus
Centra rīcībā ir 1000 kvadrātmetru liela platība, un ienācēju vispirms sagaida reģistratūra ar mūsdienīgu dizainu. Lielākā daļa nama jau piedzīvojusi remontu, un ar gaišām krāsām priecē gan ārstu un sociālo darbinieku kabineti, gan semināru zāle ar stūrīti kafijas pauzei, tāpat cilvēkiem ratiņkrēslā pielāgotas istabiņas un sanitārie mezgli.
Ilze ir gandarīta par iespēju strādāt tandēmā ar piecpadsmit kolēģiem un arī ar ārvalstu speciālistiem. Poļu izcelsmes amerikāniete Božena Slavova (Bożena Bejnar-Slawow) praksē apguvusi metodi, kas ļauj palīdzēt bērniem ar neiroloģiskām saslimšanām, organizē ģimeņu apmācību vairākās Eiropas valstīs un pirms septiņiem gadiem vecāku izglītošanas programmu atvedusi uz Latviju. Apmācības cikls tiek rīkots divas reizes gadā; ja nepieciešams, vecāki var nākt uz lekcijām atkārtoti. Reāli strādājot ar savu bērnu ikdienā, rodas arvien jauni jautājumi, un te tos var noskaidrot.
“Neinformētības dēļ vecākiem nereti ir bail pieskarties slimajam bērnam, lai nenodarītu viņam pāri. Bet daudzas situācijas ir jāsaprot un jāpieņem. Bieži vien bērns kļūst agresīvs, hiperaktīvs, jo viņu nesaprot. Bērnu ved pie ārstiem, bet pie vainas ir komunikācijas trūkums. Mēs strādājam arī ar paliatīvo aprūpi, braucam pie ģimenēm uz mājām un, ja vecāki kaut ko nav sapratuši, varam paskaidrot. Daudz kas panākams, vienkārši pamainot ēdienkarti. Piemēram, hiperaktīvam bērnam nedodot saldumus.”
Uz Liepāju brauc hiropraktiķis no Itālijas Imants de la Kuesta (Imant de la Cuesta) un osteopāts, hiropraktiķis Roberts Laruso (Robert Larusso), kurš specializējies darbā ar bērniem ar smadzeņu bojājumiem un kavētu neiroloģisko attīstību.
Centra vadītāja cer, ka vēl līdz gada beigām saņems Montesori un silto smilšu terapijas iekārtas. Silto smilšu terapija vēl nav Latvijā izplatīta, pagaidām tāda ir tikai slēgta tipa speciālajos bērnudārzos.

Motivē personiskā pieredze
Liepājā izveidotais centrs nenozīmē, ka novārtā paliks “Dižvanagu” vasaras rezidence Grobiņas novadā. Gluži otrādi – jau izstrādāta vērienīga nākotnes vīzija ar mūsdienīgu infrastruktūru.
“Mūsu mērķis ir izveidot centru ārpus pilsētas, kā tas ir citviet pasaulē. Jo pati lauku vide ir dziedinoša. Ja tiktāl tiksim, transports ir mazākais, ko vajadzēs saorganizēt,” par nākotnes iecerēm Ilze stāsta ar pārliecību, kāda piemīt cilvēkam ar skaidru misijas apziņu.
“Tā dzīvē salicies, ka mana mamma ar šo lietu nodarbojās – strādāja aprūpes centrā Apšu ielā, arī onkoloģiskajā dispanserā. Pirms četriem gadiem viņa aizgāja, atstāja mums mājas “Dižvanagi”, tāpēc arī biedrībai ir šāds nosaukums. Man ir dēls ar īpašām vajadzībām, Emīlam jau 22 gadi. Savulaik ar viņu ļoti intensīvi strādāju, daudz ko darīju intuitīvi: sapratu, ka jāiemāca viņam elementāras lietas, jo citādi viņš nomirs aiz bada, kad manis vairs nebūs. Palaimējās arī izglītoties interdisciplinārajā bērnu attīstības centrā, tāpēc man ir iekšēja motivācija un vilkme darboties šajā jomā. Jūtos pilnībā savā vietā.”
Ilze nav pārsteigta, ka problēma, kas skar pašu, aktuāla arī citiem. Atbalsta grupas tikšanās ar citām mammām viņa sāka organizēt savā dzīvoklī 2006. gadā – tolaik vēl bez juridiska pamatojuma. Biedrība tika nodibināta 2008. gadā. Līdz ar to arī Ilzes otram dēlam nav problēmu kontaktēties ar šādiem bērniem. Puisis nepiespiestā kārtā vienmēr palīdzējis mammai un savā CV varēs ierakstīt šo pieredzi. “Pēc studijām Liepājas Universitātē, kur ieguvu sociālā darbinieka bakalaura grādu, nekavējoties iestājos maģistrantūrā izglītību turpinu doktorantūrā, un pilnībā jūtos savā vietā. Man ļoti patīk apgūt jaunas zinības, bet jaunākais dēls nobriedis tūlīt pēc vidusskolas iet uz ārstiem rehabilitologiem.”

+ 8

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Profesionāļu komanda gādā par bērniem ar īpašām vajadzībām

Kategorijas