Blakus centram, bet bez ciema statusa

2017. gada 19. oktobris 07:00

3941

“Tas ir sāpīgs jautājums, ka vairākus ciemus “no augšas” jeb uz likumdošanas pamata noregulēja tā, lai tie vairs nevarētu pastāvēt. Viens no tādiem bija Bajāriņu jeb Bajāru ciems. Gribētu atgūt Rucavas daudzos ciemu nosaukumus. Jo daudzi cilvēki, kuri šeit dzīvojuši vai atbraukuši, jautā pēc kādām mājām, iedzīvotāji joprojām daudzas no tām atrod un atpazīst, ja piemin, kurā ciemā tās atrodas,” laikrakstam atklāj Rucavas novada priekšsēdētājs Jānis Veits. To, ka Rucavā ir daudz ciemu ar vēsturiskiem nosaukumiem, sacīja viens no ciema jaunākajiem iedzīvotājiem Andis Bārdulis. Bajāriņu ciema iedzīvotāji šeit ar dzīvi ir ļoti apmierināti, jo dzīvo tuvu Rucavas novada centram, un ir pārsteigti, ja šeit izvēlas dzīvot kāds jaunākās paaudzes pārstāvis.

Mežniecības valstība
Vārdnīcās “bajārs” skaidrots kā senāk latviešu feodāļa, vēlāk bagāta zemnieka apzīmējums Latvijā.
Bajāriņu ciema “Arāju” mājās dzīvojošā skolotāja Dzintra Skrube ciemā mīt visu savu mūžu un apliecina, ka ciems savu nosaukumu ieguvis pamatoti. Viņa nezina, kopš kuriem laikiem tas tā ticis kristīts, toties atceras, ka viņas bērnībā apkārtnē bijis ļoti daudz zemnieku, kuriem piederējusi zeme. “Ciems visādā ziņā ir saistīts ar to, ka tagadējās mājās “Bajāri” savulaik bija muiža, bet pēc tam jeb brīvās Latvijas laikā turpat tika ierīkota virsmežniecība. Rucavas apkaime vienmēr bijusi mežains apgabals, te mita ļoti daudz mežsargu. Kara laikā muižas ēku nopostīja. Taču muižas apkārtnē vienmēr bijuši ļoti daudz zemnieku, piemēram, “Klučos”, “Urbānos”,” atceras Dz. Skrube. Viņas bērnība pagājusi kaimiņu mājās, kur tagad ir “Ķesteri”. “Mans vectēvs te ieprecējās, tolaik mājas saucās citādāk. Mana ģimene nebija lieli zemnieki, bet gan būdnieki – tādi kā piemājas saimniekotāji. Vecāki strādāja virsmežniecībā: mamma bija grāmatvede, bet patēvs nodarbojās ar zirgkopību, jo mežniecībā visi smagie darbi notika tikai ar zirgu palīdzību. Mežniecībā un ar to saistītajos darbos man arī pagāja visa bērnība,” stāsta sieviete un atceras: “Mežniecības kantoris šeit bija kā centrs visām apkārtnes mežniecībām. Te tika vesti svarīgākie dokumenti, kuri bieži bija jāved kaut kur tālāk, uz kādu citu mežniecību. Patēva zirgkopība mežniecības vajadzībām nozīmēja arī siena vākšanu – ļoti labi atceros tās talkas –, kā arī auzu sēju un kulšanu. Mežniecības jeb tagadējo māju “Bajāri” rijā notika lielie kulšanas darbi. Tāpēc man tas viss saistās ar to, ka mums pašiem nekad nebija svētku, brīvdienu.”
Dz. Skrube atzīst, ka pilnībā iepazinusi mežniecības dzīvi. Tā bijusi ļoti piesātināta ar dažādiem notikumiem. Piemēram, svinēti Līgo svētki, un, kad mežniecības vīri devās pensijā, tas viņiem bijis liels notikums. “Atceros, ka pasākumos visi mazie bērni kopā dejoja. Vismaz reizi gadā devās ekskursijās. Esam vieni no laimīgajiem, kam izdevās redzēt Staburagu,” laikrakstam pastāsta Dz. Skrube.
Mežsargi savas profesijas specifikas dēļ lielākoties dzīvojuši mājās pie mežiem, daudzi mituši arī pašreizējā uzņēmuma “Compaqpeat” teritorijā jeb “Pūcēs”, kur garām veda dzelzceļš, kas daudz noderēja mežniecības vajadzībām – kokmateriālu izvešanai.

Pašiem savas mājas
Kaimiņos “Ķesteriem” esošās “Arāju” mājas, kur pašreiz dzīvo Dz. Skrube, celtas pagājušā gadsimta 60. gados, tādēļ tās tiek sauktas par ciema jaunajām mājām. “Mežniecība saviem darbiniekiem deva atlaides būvmateriāliem, lai var uzcelt sev mājas. Tā kā manam patēvam, mammas vīram, un līdz ar to viņai pašai bija krievisks uzvārds Seļivānovi, gluži jau dot mājām nosaukumu, balstoties uz to, negribēja. Mammai iepatikās “Arāji”,” stāsta iedzīvotāja.
Todien Dz. Skrubi mājās nesastopam, kaimiņi pēcāk zina teikt, ka īpašniece devusies uz skolu savos darbos. Lai ienācējs sētā nepārprotami saprastu, ka neviena mājās nav un nav vērts pie durvīm klauvēt un tās raustīt, priekšā atstutēta koka runga. Par šādu paradumu tieši Rucavas pusē “Kursas Laikam” stāstījis un parādījis ne viens vien apkaimes vecāka gadagājuma iedzīvotājs.
Gandrīz simtgadīgajās “Ķesteru” mājās mīt iedzīvotāja Ruta Ķestere, kuru “Kursas Laiks” iepazinis, viesojoties etnogrāfiskajā mājā “Zvanītāji”, kur viņa strādā par pavāri. Pašreiz ar vīru Jāni savās mājās bauda vecumdienas. “Abi esam pensionāri. Vīrs bija šoferis. Es savulaik strādāju par pārdevēju, pēc tam visādus citādus darbus, bet pēdējos gadus esmu “Zvanītājos”. “Ķesteros” ieprecējos, esmu no Dunikas. Dzīvojam te divi vien – bērniem sava dzīve. Taču par to, ka mums ir šāda lauku māja, esam priecīgi – kad visi sabrauc, ir, kur palikt, kur darboties. Lauku māja ir liela priekšrocība,” atklāj R. Ķestere. Viņas vīramāte esot stāstījusi, ka savulaik kaimiņš gājis pie kaimiņa svētkus svinēt, tostarp viens otru aicinājuši pat uz bērēm.

Nepiekrīt izzušanas faktam
R. Ķestere zina teikt un dzirdējusi, ka Bajāriņu ciems nekāds lielais nav bijis – kādas astoņas mājas. “Dažas mājas ir tukšas, jo saimnieki nomiruši, dažas uzceltas vai cels no jauna, citās vecajās saimnieko jaunie, piemēram, “Klučos”. Bajāriņu ciemā atrodas arī meteostacija,” faktus min “Ķesteru” iedzīvotāja. Bez šiem faktiem jāmin, ka arī Rucavas baptistu draudzes adresē lasāms Bajāriņu ciema nosaukums. “Vēl pirms pāris gadiem saņemtajās vēstulēs uz aploksnes bija rakstīts adresē papildinājums – Bajāriņu ciems. Pēc tam tas kaut kā izzuda,” saka R. Ķestere. Taču sarunvalodā vēsturiskais ciema nosaukums joprojām eksistē, un nav jābrīnās, ka pēc veciem paradumiem ar roku rakstītajās vecākās paaudzes vēstulēs uz aploksnes būs salasāms vietas nosaukums.
“Patīk, ka mēs esam tuvu centram,” apstiprina bajāriniece. “Varbūt arī tas ir apstāklis, ka Bajāriņos par apdzīvotību nevar un nevarēs sūdzēties. Otrkārt, joprojām ir cilvēki, kuri nodarbojas ar lauksaimniecību, ir zemnieki, tādējādi nesot arī mūsdienās vēsturisko ciema nosaukumu tālāk.”
“Es un Šliseru Robis esam vienīgie vecie un īstie iedzīvotāji palikuši, paaudze nomainījusies,” vērtē Dz. Skrube. Robertu Juri Šliseru “Kursas Laiks” sastop lauka malā, atbrīvojot to no plūdiem. Visu mūžu nostrādājis par melioratoru un visu mūžu nodzīvojis Bajāriņu ciemā. “Te noteikti nav slikti dzīvot. Un tā nav taisnība, ka vairāk nav Bajāriņu ciema, kā te mēģina ieskaidrot mums, rucavniekiem. Te notiek attīstība – skatieties – te būvē, tur uzcelta jauna māja,” teic vīrietis un atzīst: “Vienīgi mežniecības te vairs nav, kas bija ciema īstais centrs, lai arī kādi laiki bijuši.”

Muiža glabā vērtīgus stāstus
“Bajāros” jeb ciema centrā no lepnās muižas palikuši vien pamati ar pagrabiem, kas ir lietojami, nepieciešams ieguldīt vien darbu un laiku. Te saimnieko Otomārs Ozols ar ģimeni, kuru nodarbošanās ir tūrisms, viņiem pieder viesu māja un lauksaimniecība. Saimnieks smejoties sevi sauc par muižkungu. “Saka, ka ir Rucavas muiža, bet tur pat nav tā muižas vieta redzama. Man vismaz ir palikuši pamati,” viņš rāda to aprises. Ģimene mīt muižas kalpu mājā. “Muižnieks, kas dzīvo kalpu mājā,” viņš turpina jokot.
No muižas godības saglabājusies rija, un saimnieki rūpējušies, lai tā neaizietu postā. O. Ozols teic, ka “Bajāros” bijusī muiža tiek saukta arī par mežmuižu. Te notikušas mežniecībām svarīgākās lietas, notikumi, piemēram, izsoles. Muižas apkārtnē ir vērtīgi stādījumi. “Te aug korķozoli – dienvidzemju augs. Pat bija kaut kur rakstīts, ka Rucavā tas sastopams vistālāk uz ziemeļiem. Tagad augs nopērkams katrā stādaudzētavā,” noteic “Bajāru” saimnieks.
Mežniecība te bijusi līdz aptuveni 2000. gadam. Šajā periodā Ozolu ģimene saistībā ar muižu sastapusi dažus interesantus cilvēkus, kuri šeit pavadījuši kādu nozīmīgu savu dzīves laiku, bet mūža nogalē iedomājušies apskatīt bērnības un jaunības dienu vietas. “Bija atbraucis vīrietis no Durbes, uzvārdā Itenbergs. Viņa tēvs mežniecībā bijis galdnieks. Šeit, kalpu mājā, mūsu ciemiņš bija pavadījis savu skaistāko laiku – bērnību. 17 gadu vecumā no šīs mājās devies vācu armijā,” stāsta O. Ozols. Taču reiz “Bajāru” pagalmā iebraukusi automašīna ar Polijas numura zīmi. Krievu valodā runājoši cilvēki uzrunājuši saimniekus: “Mūsu māte grib apskatīt savas jaunības dienu vietas.” “Mašīnā sēdēja simtgadīga sieviņa, kura runāja latviski. Muižkungs uz šejieni braucis vasarās, regulāri uzturējies Skrundā. Vecā viešņa izrādījās viņa istabmeita, kura viņam braukusi līdzi. Žēl, ka toreiz šo notikumu neizdevās iemūžināt. Zvanījāmies apkārt, stāstījām unikālo apciemojumu, bet nevienam tolaik pa rokai nebija filmēšanas iespējas, vienīgā pieejamā tehnika bija kādam aizdota, uz vietas nebija. Bet jebkāds šāds apciemojums ir vērtīgs. Cilvēki atceras, kā muiža izskatījās, kur kas atradās, kādi bija koki, kāds bija pagalms. Tā ir vēstures elpa par mūsu dzimto vietu, mūsu mājām! Tas ir neaptverami, ko piedzīvojušas mājas, vieta!” sajūsmināti saka O. Ozols.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Blakus centram, bet bez ciema statusa

Kategorijas