Pietrūkst kopējās vilkmes

2017. gada 26. oktobris 07:00

Kā zemnieki aizvadījuši šā gada lauku darbu sezonu? Kādi izaicinājumi viņus gaida nākotnē? Par šiem un citiem jautājumiem “Kursas Laiks” uz sarunu aicināja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) vadītāju Mārtiņu Cimermani.

Izaudzēt māk, pārdot – grūti
“Viss bija ļoti labi līdz laikam, kad lietavas pabojāja visas prognozes,” stāsta LLKC vadītājs. Raža solījusies būt izcili laba, “būtu teicams gads”. Lietavas kļuva ne tikai par Latgales problēmu, arī citviet tās aizkavēja sējumu sagatavošanu un lopbarības vākšanu. “Tas pagaidām ir grūtākais pārbaudījums.” Daudziem jāplāno pavasara sēja, daudz vairāk, nekā plānots, būs vajadzīga vasarāju sēkla. Problēma arī lopkopjiem – barības līdz pavasarim var nepietikt. Uz laukiem vērojams, ka traktori mēģina vēl zemi apart.
Piena nozarē iestājusies stabilitāte. Pirms dažiem gadiem, kad pienam bija “iznīcības cenas”, daudzas piensaimniecības likvidējās vai pārorientējās.
“Bet kopumā vēl daudz darāmā, lai varētu teikt, ka esam integrējušies Eiropas saimē.” Vai ir perspektīva panākt aptuveni vienādu līmeni ar pārējām valstīm? “Svarīgākais ir saprast darāmos darbus. Graudkopji un mežsaimnieki to ir pierādījuši – tikai kopā pārdodot liela apjoma produkciju pasaules tirgos, viņi ir spējīgi dabūt pasaules cenas. To mēs vēl neesam iemācījušies piena un gaļas nozarēs. Joprojām esam katrs pats par sevi mazos kooperatīviņos vai pārstrādes uzņēmumos. Tādiem sadrumstalotiem mums var viegli nospiest cenu. Graudinieki un mežinieki ir iemācījušies uzkraut kuģus, piensaimnieki to mēģinājuši, bet vēl nav sanācis. Aizdomīgi skatāmies viens uz otru, un kopējā vilkme nav panākta.” Graudkopji pierādot, ka esam šajā nozarē stipri un varam pat apdzīt citas valstis. Jautājums citām nozarēm – vai protam izmantot mūsu apstākļus? “Mēs ļoti labi mākam izaudzēt un ar to lepojamies, bet, kad nonākam līdz pārdošanai, tad atdodam par kapeikām,” M. Cimermanis norāda vājo vietu.

Subsīdijas – laime īstermiņā
Ko darīt mazajām saimniecībām, kurām līdz lielajam tirgum neaizsniegties? “Uzskatu, ka mazie var dzīvot ļoti labi. To pierāda Vācijas saimniecības ar 20–30 hektāriem zemes.” LLKC vadītājs ir pārliecināts, ka arī šajā nišā svarīga ir kooperācija pārdošanā. “Tu nevari diktēt cenu, ja esi maziņš. Mazajiem saimniekiem būtu daudz vairāk jāiet kopā un jāmeklē risinājumi.” It īpaši, ja vēlas, lai saimniekošanu turpina jaunā paaudze.
Daļai zemnieku esot ilūzija, ka “laime slēpjas subsīdijās”, un pieprasa tās arvien vairāk. Bīstami, ka vairākas nozares no tām ir ļoti atkarīgas. “Brexit” norises un 2020. gada tuvošanās liek domāt, kā saimniekot bez subsīdijām. “Naudas apjoms nepieaugs – jo vairāk ražojam, jo vairāk atbalsts izšķīst pa nozarēm,” uzsver M. Cimermanis. Subsīdijas viņš iesaka izmantot kā investīcijas attīstībai, jaunas tehnikas iegādei, jaunu ēku būvniecībai, bet pamatražošanai jābūt no subsīdijām neatkarīgai. Ja tā nesanāk, tad pie vainas var būt arī neizdošanās pārdot par pienācīgu cenu.
Nereti arī lauksaimnieki vaino valsts politiku savā nozarē. “Cilvēkiem ir vajadzīga ticība, ka te būs labi, ka te ir cerība. Tad viņi dara un cīnās,” piekrīt M. Cimermanis. Kā pozitīvu piemēru viņš min Poliju, kur valsts gādājot, lai nav divu ātrumu saimniecību. Lielajām noteikti atbalsta griesti, visspēcīgākajām netiekot pilnīgi nekāds. Tiekot gādāts, lai cilvēki paliktu un strādātu laukos.

Vidusslānis attīstās lēni
Vai Latvijā var runāt par zemnieku vidusslāni? “Pašlaik ir divu ātrumu saimniekošana. Lielās saimniecības ar dažāda veida iespējām piesaista investīcijas un taisa izrāvienu. Labā situācijā ar cenām bija graudkopība, daudziem papildu grūdienu pārorientēt saimniecību deva kompensācijas par cukurbiešu audzēšanas pārtraukšanu. Mazajām saimniecībām būtu jādara citādāk – tehnikas kooperācija, pārdošanas kooperācija.”
LLKC domāšot, kā palīdzēt, piemēram, 50 govju saimniecībai, kura vēlas būvēt jaunu kūti, kam projekts vien izmaksā ap astoņiem tūkstošiem eiro. Nosacītais vidusslānis – 50–100 govju saimnieki – attīstās ļoti lēni. Aptauja liecinot, ka mazo saimniecību noskaņojums ir “ne visai pozitīvs”. Uz izrāvienu vairāk noskaņoti esot gados jaunie saimnieki, bet vecākie negribot riskēt. Viens no izšķirošajiem tālākās saimniekošanas jautājumiem – konkurētspēja zemes tirgū.
Jaunie cilvēki laukos ienāk, pārņemot vecāku saimniecības. Tās saimniecības, kas sāk no nulles, orientējas uz nišas produktiem, ko var audzēt nelielā zemes platībā, bet kam ir pietiekami liela atdeve. “Jaunajiem vajadzīgas divas lietas – izglītība un starta kapitāls.” M. Cimermanis uzsver arī patiku un mīlestību pret to, ko jaunais cilvēks laukos dara. Bez tā nekas nesanākšot.
Nodokļos būs izmaiņas
M. Cimermanis piekrīt lauku attīstības konsultantu viedoklim, kuri “Kursas Laikam” iepriekš pauda, ka kooperācija būtu risinājums arī meliorācijas sistēmu sakārtošanā. Viņš jau agrāk esot paudis ideju, ka jāveido meliorācijas darbu veikšanas vienības noteiktā teritorijā, piemēram, novada robežās, kas sniedz visiem pieejamu pakalpojumu. Šis priekšlikums nav guvis atsaucību, daži lielie zemnieki paši nopirkuši atbilstošu tehniku. Viņi sniedz pakalpojumus tikai tad, kad pašiem nav citu darbu, bet tehnika stāv dīkā. “Tāda ir mūsu domāšana – vairāk par to, kas savā sētā, nevis kopumā. Meliorācijā viens ar otru ir ļoti saistīti.” Savukārt ceļu būves firmās, kas arī sniedz meliorācijas pakalpojumus, cenas esot “fantastiskas”.
Kādās jomās lauksaimnieki pašlaik visvairāk prasa speciālistu konsultācijas? Galvenokārt jautā par investīciju iespējām. Zemnieki vairāk sākuši pievērst uzmanību pareizai lopu ēdināšanai. Taču šajā jomā trūkst speciālistu, kā arī zootehniķu. Ļoti daudz darāmā būšot ar likumdošanas izmaiņām nodokļu jautājumos. Pārmaiņu tajos būs daudz, un par tām pilnīgas skaidrības vēl neesot pat LLKC darbiniekiem. M. Cimermanis uzsver, ka katram zemniekam sava situācija nodokļu ziņā jāizvērtē individuāli.
“Lauksaimniecība paliks un būs pelnoša nozare. Tikai vairāk jāspēj sadarboties,” aicina konsultantu vadītājs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pietrūkst kopējās vilkmes

Kategorijas