Tīk būt cīnītājai

2017. gada 26. oktobris 07:00

524

Māra Vētra atzīst, ka viņas aiziešana no Lažas pagasta pārvaldnieces amata bijusi pēkšņa. Tā, visiem par pārsteigumu, notika pagājušā gada rudenī. “Laikam nemācēju sadzīvot ar jauno domi,” par šā soļa iemeslu viņa runā diplomātiski, bet neslēpj, ka jutusi arī spiedienu. “Var cīnīties, bet arī – pateikt sveiki.”
Lēmums pēc gandrīz 30 pašvaldības vadības darbam veltītiem gadiem nācis pēc ilgākām pārdomām: “Naktis neguli, veselība sastreiko – kā vārdā tu cīnies? Var jau būt Žanna d’Arka, bet vienreiz piegriežas.” Arī meitas un radinieki teikuši: “Pietiek!”
M. Vētra atklāj, ka viņai tīk būt cīnītājai un kaut ko panākt, bet sapratusi, ka vairākas lietas, piemēram, atbalstu uzņēmējdarbībai, izprot citādāk nekā Aizputes novada domes darbinieki. Kā pēcteci amatā ar uzticēšanos virzījusi savu vietnieku Normundu Zariņu.

Uzaug zēnu barā
Māras dzimtā puse ir Basi, augusi sešu bērnu ģimenē. Mācījusies Dzērvē, kur tolaik bijusi vidusskola. Tagad smejas, ka viņa no skolas “izslēgta” – tā pārtapusi par pamatskolu, un meitene vidējo izglītību ieguvusi Aizputē.
Tēvs bijis kolhoza agronoms, vēlāk zivkopis. Māte pati bērnus apšuvusi, un Māra vēl tagad māsai atgādinot, ka bijis jāvalkā viņas drēbes vai no tām pāršūtās. Ar brāļiem gadu starpība bijusi mazāka, uzaugusi zēnu barā un varbūt tāpēc vēlāk, vidusskolas laikā, puikas nav varējusi ciest. Daudzbērnu ģimenē bērni zinājuši būt patstāvīgi, nav bijis darba, ko neprata veikt. Arī māte un vecmāmiņa nākušas no kuplām ģimenēm, tāpēc radu pulks tik plašs, ka viņa smejas: varu braukt pa visu Latviju un viesnīcas nevajag.
Tālāk izglītojusies Rīgas pedagoģiskajā skolā, darba gaitas sākusi kā pionieru vadītāja Priekules vidusskolā. Patstāvīgo dzīvi sākusi pilnīgi bez nekā, piecu gadu laikā Priekulē jaunā skolotāja pabijusi četros dzīvokļos – ūķīšos bez ērtībām. “Bet forši bija.”
Par pionieru vadītāju strādājusi arī Aizputes vidusskolā. Apprecējusies, piedzimušas meitas. Vidusskolas laikā iegūtā atslēdznieces kategorija ļāvusi laiciņu šajā profesijā pastrādāt Aizputes metālfurnitūras rūpnīcā “Kurzeme”. Tur bijusi arī arodbiedrības priekšsēdētāja, realizācijas daļas vadītāja.

Sāp nesaimnieciskums
Darbu Lažas pagasta padomē M. Vētra sākusi 1986. gadā kā sekretāre, uz to pierunājis toreizējais pagasta priekšsēdētājs. Bet pēc pieciem gadiem pati ievēlēta par pagasta vadītāju. “Tolaik viss bija vienkāršāk”, jo saimnieciskajā dzīvē visu noteikusi un darījusi kolhoza vadība. Pagasta padome nodarbojusies ar papīru lietām – laulāšanu un citiem dzimtsarakstu darbiem, rūpējusies par kultūras pasākumiem.
Atmodas laikā dzīve kļuvusi interesantāka, veidojies lielāks kontakts ar cilvēkiem. Māra atklāj, ka viņai nav paticis sēdēt kabinetā, gribējies iet ārā – tikties, organizēt, domāt. “Tad viss bija jauns, paši lauzāmies tajā visā iekšā, katrs meklēja pareizāko ceļu.” Viņa atminas, kā tā saucamie Breša zemnieki sākumā turējušies kopā, rīkojuši pat saietus. Bet noturējušies tikai daži spēcīgākie.
M. Vētrai gan sāp pārejas laika nesaimnieciskums. Mēbeles no likvidētā rūpnīcas bērnudārza pazudušas vienā mirklī. “Vai tiešām Aizputē nevarēja noturēt slimnīcu, kā tas notika Priekulē?”
“Tas nebija labi”, ka skolās pionieru un komjauniešu organizāciju vietā neradīja ko citu. Līdz ar to saasinās problēmas bērnu audzināšanā, visatļautība. Bijusī vadītāja atminas, kā bērniem patikušas viņas organizētās kara spēles, nakts pārgājieni. “Visi lielākie huligāni mani klausīja.”
“Bijām labs kolektīvs. Katrs savu darbu zinājām un darījām godprātīgi, bet, kad sagājām kopā (Lažas pagasts tika iekļauts Aizputes novadā – red.), negribējās domē pat iegriezties. Neredzu Aizputei perspektīvu, ja dome strādās tā kā tagad,” atklāta ir M. Vētra.
Lažas pagasts kā visur kļuvis daudz tukšāks. Tas, ka Apriķu pamatskola pamazām iznīks pati par sevi, bijis paredzams, “bet vietā kaut ko gan varēja radīt, lai nepaliek tukšums”.

Dāņi rosina mācīties
“Kursas Laiks” daudzkārt rakstījis par kolīzijām, kādas Lažas pagastā radīja dāņu cūkaudzētāju uzceltās fermas un pēc tam vēlme paplašināties. M. Vētrai ir gandarījums, ka izdevās viņu ieceri nobremzēt. Tas prasījis daudz nervu, tiesvedība ar dāņu fermeriem bijusi nepatīkama. Pati piedzīvojusi, ka smirdoņa apkārtnē tāda, ka elpu nevar ievilkt. Pēc gadiem kāds darbinieks atklājis, ka neciešamās smakas iemesls bijusi nelegāli ievesta barība.
Taču arī epopejai ar dāņu uzņēmējiem M. Vētra var “pateikties”, ka pabeigusi Rīgas Juridisko koledžu, jo darbā bijušas nepieciešamas tās sniegtās zināšanas.
Uz Lažas pagastmāju, kas viņas darbības laikā no Aizputes pārcēlās uz Apriķiem, M. Vētra vairs neiet. “Aizvēru durvis un ļauju strādāt jaunajiem. Ja vajag padomu, viņi piezvana.”
Viņai vienmēr paticis darbs ar cilvēkiem, un to joprojām izmanto bijušie kolēģi – pagastu vadītāji. Arī šogad bikstījuši noorganizēt kārtējo kopīgo ekskursiju uz tālākām zemēm. “Un noorganizēšu ar’!” Šoreiz iecerēts doties uz Holandes ziedu svētkiem. Iepriekš jau pabijuši Polijā, Rumānijā, Karpatos.

Kārto vecāku arhīvu
M. Vētra neslēpj, ka bijusi aizvainota, kad pagājušajā gadā pēc atlūguma iesniegšanas viņai valsts svētkos piešķirts apbalvojums – tituls “Goda novadniece”. Nav pat vēlējusies piedalīties pasniegšanas ceremonijā, bet palicis neērti no cilvēkiem, kuri viņu izvirzījuši.
Vadītājam jāprot visu neņemt pie sirds, bet, “kad sanāk par daudz, tad nevar. Visi esam emocionāli cilvēki”. Viņa pratusi neuzvilkties pretī, bet tagad spriež, ka varbūt kādreiz tā vajadzējis. “Jo tu vairāk klusē, jo vairāk redz, ka tev var izspiest kunkuli kaklā.”
M. Vētra vēro tuvāk un tālāk notiekošo un spriež, ka “pamazām visā Latvijā ir krahs”. Nereti negriboties televizoru ieslēgt. “Tur ministrs runā, runā, bet es nesaprotu, ko grib pateikt.”
Pēc aiziešanas no darba kādu laiku ļoti gribējies dzīvot pa mājām – šīs iespējas iepriekš varbūt bijis par maz. Diemžēl to nevar baudīt kopā ar dzīvesbiedru, kurš jau Mūžībā. Taču uzmanību pieprasa kaķenīte Piča.
Tagad Māra izjūt, ko veselībai dod kārtīga izgulēšanās. Agrāk darba problēmas dažkārt risinātas arī uz nomoda nakšu rēķina. Nu viņa priecājas, ka vairāk laika tikties ar māsām un citiem radiem. Bieži atbrauc abas meitas un mazbērni. Novembrī kopā ar meitu Māra izmantos viņas dāvanu – ekskursiju uz Spāniju.
Nedēļu veltījusi savu vecāku arhīva sakārtošanai, tostarp mātes vēstulēm. Dzimtai ir skaista tradīcija rīkot salidojumus. Šogad tas bijis pie Māras māsas Jaunpilī. Apzinātās saknes sniedzas diezgan senā pagātnē, un tagadējās paaudzes cenšas savāktos materiālus apkopot.
M. Vētra brīnās, kā sieviete var iztikt bez auto vadīšanas tiesībām. Viņai tās dod iespēju būt mobilai un nesēdēt četrās sienās. Ja paliek garlaicīgi, sēžas mašīnā un brauc. Šogad daudz bijusi sēnēs – gan viena, gan kopā ar draudzeni. Mārai patīk šūt, un viņa prāto, ka derētu nomainīt logam aizkarus. Laiku var veltīt arī ļoti tīkamai nodarbei – lasīšanai.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tīk būt cīnītājai

Kategorijas