Gliemeži, kas dārzu neposta

2017. gada 26. oktobris 07:00

294

Kamēr vairums saimnieku gliemežus nevar ciest ne acu galā, Ināra Šneidere tos savā rūpīgi koptajā sētā un dārzā speciāli aicina, pieskata, apjūsmo un nebeidz prātot, kur vēl kādu interesantu eksemplāru dabūt. Bet neba liepājniece ir dīvainīte vai fanātiska bioloģiskās daudzveidības aizstāve, šie viņas gādātie un lolotie faunas pārstāvji nav vis dzīvas radības, bet gaumīgu priekšmetu kolekcija, interjera un dizaina elementi, kas priecē gan pašu, gan garāmgājēju acis.

Atvieglo dāvanas izvēli
Ja kāds sāk ķircināt par to, kāpēc dārzā iemitinājusi tik kuplu vēderkāju kompāniju, Ināra atsmej, citēdama dzīvesbiedra Arvīda viedokli – “katrs jūk prātā citādāk”. Taču no aizraušanās esot arī viens liels labums – draugiem un radiem nav sarežģīti viņai izvēlēties dāvanu.
Lai gan dekoratīvo gliemju piedāvājums Latvijā neesot diži plašs un uzrodoties arī pa dubultniekam, kad vienu nopērk pati, otru kāds uzšķiņķo, kolekcijas īpašniece par to nebēdā: lielākoties šie dekori dzīvnieku valsts pārstāvja izskatā tiekot izgatavoti no salīdzinoši trausla materiāla – keramikas, porcelāna – un nav ilgmūžīgi. Turpretī gliemezis, kurš funkcionē kā dārza puķu vāze, ir viegls un izturīgs, jo tapis no… pārstrādātām autoriepām. Vismaz tā apgalvojis gadatirgū sastaptais oriģinālā darinājuma autors.
No pavisam sīciņa, tikai divos pirkstos uzmanīgi satverama, līdz rumpīgam eksemplāram sivēna lielumā – pavisam kolekcijā šobrīd ir tuvu pie astoņdesmit vienību. Precīzāk saimniece vairās izteikties, jo mīluļu rindas paretinājis šovasar piedzīvotais negadījums – Kviešu ielas namiņa priekšpagalmā ietriekusies automašīna, pilnībā nopostot žogu un sabojājot arī daļu gliemežu. “31. jūlijā, tieši manā dzimšanas dienā, tas notika. Žogu pašlaik gatavojamies atjaunot, sasistos gliemežus vīrs stellēja kopā kā mozaīku, vēl tagad lauskas mētājas starp ziemcietēm,” nopūšas Ināra.

Suņa un laikapstākļu nedarbi
Vārdus gliemežiem Ināra nav devusi, necenšas arī klasificēt, lai gan dažs ticis pie iesaukas Bolacis, toties diezgan labi atceras, kad un kādā vīzē kurš uzradies. Visdziļāk, protams, atmiņā iespiedies pirmais pārītis.
“Pirms astoņpadsmit gadiem gāju Liepājā pa Graudu ielu un Grodumas dāvanu veikala skatlogā ieraudzīju keramikas puķu podu. Kā tas momentā iepatikās! Eh, kā divi derētu mājas priekšā! Bet lēti nav. Tā kā tuvojās mana dzimšanas diena, palūdzu, lai uzdāvina.”
Pēc gada, kad Rīgā atklāts jauns “Depo” veikals, Šneideri tur ieraudzījuši vairākus amizantus gliemežus no dzelzs. Naudiņas līdzi nav bijis daudz, arī māja vēl būvējama, tāpēc nopirkuši tikai lielāko, par ko tagad mazliet žēl. “Tobrīd padomāju: ko tik cilvēki nekolekcionē, kāpēc gan es nevarētu gliemežus? Un tā sākās.”
Kad ar gada starpību iegādāta ģimenīte – gliemežu tētis, mamma un mazulis, Ināra lūgusi keramiķei, lai uztaisa arī pusaudzi, bet māksliniece nav bijusi ar mieru.
Tuvojoties ziemai, saimniece savu kolekciju rūpīgi savāc kopā un noglabā bēniņos. Kā jau katrs hobijs, arī šis nav izticis bez “upuriem”, un dažu dārgumu pēc triecieniem salīmēt izrādījies teju neiespējami. Ināra apzinās, ka nekas nav mūžīgs, taču no iemīļotajiem māla izstrādājumiem šķirties ir sāpīgi. Nojumē, aizvējā viņa ierādījusi vietiņu, kur čupoties vecīšiem ar aplupušu emalju. Izturības pārbaudījumus dārza rotātājiem sagādājuši ne vien laika apstākļi, bet arī pašu suns. Spēlēšanās un kaulu graušanas vietu Rūdis nez kāpēc izvēlējies tieši starp gliemežiem.

Ne visu iekāroto var dabūt
Miniatūrā dārza strūklaciņā, kas, romantiski burbuļojot, apskalo pludmalē atrastus oļus ar caurumiem, gliemežu pulciņš izskatās ļoti dabiski. Tikpat organiski dārza ainavā savulaik iekļāvušies divi mājiņu nesēji no salmiem. “Līvas tirgū māksliniece no Tukuma piedāvāja figūras no salmiem. Gliemežu uz vietas nebija, divus pasūtījām un pēc tam braucām pakaļ. No piecdesmit latiem šķīrāmies. Laukā stāvot, pēc diviem gadiem labība sāka dīgt.”
Vairāki moluski uz Liepāju atceļojuši no ārzemēm, dažs pilda konfekšu trauka misiju, dārgākie izpelnījušies goda vietu uz kamīna. Izvēlēties mīļāko starp kolekcijas eksemplāriem Inārai nav viegli, bet visfifīgākais, viņasprāt, ir gliemezis no ļoti smalkām akmens lauskām. Labs paziņa pa ceļam no Mārupes piestājis “Lāčos” un tur ievērojis savdabīgo svečturi gliemeža formā. “Piezvanīja un jautāja, vai Arvīds būs ar mieru pirkumu atmaksāt. Mans vīrs nav bagāts, bet naudu nopelnīt māk, sieviņu palutina un labprāt kolekciju pasponsorē,” gandarīta ir Ināra.
Naivi kolekcionāram jautāt, vai krājums tiks papildināts, taču gribēšana ne vienmēr saskan ar varēšanu. Kādā Liepājas dārzā dzīvesbiedri noskatījuši izbalējušu, paplukušu gliemi, bet saimnieks nav piekritis to pārdot ne par kādu naudu.
“Vīrs sazinājās ar uzņēmumu “Scan-Plast” pie Grobiņas – vai nevar gliemezi no putuplasta uztaisīt. Diemžēl formas izgatavošana vienā eksemplārā izmaksā ļoti dārgi. Toties kaimiņš iepriecināja ar ziņu, ka ziedu dekora karkasu gliemeža formā – līdzīgu Liepājā esošajam – var pasūtīt Polijā. Varbūt pavasarī,” sapņo Ināra.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Gliemeži, kas dārzu neposta

Kategorijas