Tīk būt cīnītājai

2017. gada 31. oktobris 09:12

859

Māra Vētra atzīst, ka viņas aiziešana no Lažas pagasta pārvaldnieces amata bijusi pēkšņa. Tā, visiem par pārsteigumu, notika pagājušā gada rudenī. ''Laikam nemācēju sadzīvot ar jauno domi,'' par šā soļa iemeslu viņa runā diplomātiski, bet neslēpj, ka jutusi arī spiedienu. ''Var cīnīties, bet arī – pateikt sveiki.''

Lēmums pēc gandrīz 30 pašvaldības vadības darbam veltītiem gadiem nācis pēc ilgākām pārdomām: ''Naktis neguli, veselība sastreiko – kā vārdā tu cīnies? Var jau būt Žanna d’Arka, bet vienreiz piegriežas.'' Arī meitas un radinieki teikuši: ''Pietiek!''

M. Vētra atklāj, ka viņai tīk būt cīnītājai un kaut ko panākt, bet sapratusi, ka vairākas lietas, piemēram, atbalstu uzņēmējdarbībai, izprot citādāk nekā Aizputes novada domes darbinieki. Kā pēcteci amatā ar uzticēšanos virzījusi savu vietnieku Normundu Zariņu.

Sāp nesaimnieciskums

Darbu Lažas pagasta padomē M. Vētra sākusi 1986. gadā kā sekretāre, uz to pierunājis toreizējais pagasta priekšsēdētājs. Bet pēc pieciem gadiem pati ievēlēta par pagasta vadītāju. ''Tolaik viss bija vienkāršāk'', jo saimnieciskajā dzīvē visu noteikusi un darījusi kolhoza vadība. Pagasta padome nodarbojusies ar papīru lietām – laulāšanu un citiem dzimtsarakstu darbiem, rūpējusies par kultūras pasākumiem.

Atmodas laikā dzīve kļuvusi interesantāka, veidojies lielāks kontakts ar cilvēkiem. Māra atklāj, ka viņai nav paticis sēdēt kabinetā, gribējies iet ārā – tikties, organizēt, domāt. ''Tad viss bija jauns, paši lauzāmies tajā visā iekšā, katrs meklēja pareizāko ceļu.'' Viņa atminas, kā tā saucamie Breša zemnieki sākumā turējušies kopā, rīkojuši pat saietus. Bet noturējušies tikai daži spēcīgākie.

M. Vētrai gan sāp pārejas laika nesaimnieciskums. Mēbeles no likvidētā rūpnīcas bērnudārza pazudušas vienā mirklī. ''Vai tiešām Aizputē nevarēja noturēt slimnīcu, kā tas notika Priekulē?''

''Tas nebija labi'', ka skolās pionieru un komjauniešu organizāciju vietā neradīja ko citu. Līdz ar to saasinās problēmas bērnu audzināšanā, visatļautība. Bijusī vadītāja atminas, kā bērniem patikušas viņas organizētās kara spēles, nakts pārgājieni. ''Visi lielākie huligāni mani klausīja.''

''Bijām labs kolektīvs. Katrs savu darbu zinājām un darījām godprātīgi, bet, kad sagājām kopā (Lažas pagasts tika iekļauts Aizputes novadā – red.), negribējās domē pat iegriezties. Neredzu Aizputei perspektīvu, ja dome strādās tā kā tagad,'' atklāta ir M. Vētra.
Lažas pagasts kā visur kļuvis daudz tukšāks. Tas, ka Apriķu pamatskola pamazām iznīks pati par sevi, bijis paredzams, ''bet vietā kaut ko gan varēja radīt, lai nepaliek tukšums''.

Dāņi rosina mācīties

''Kursas Laiks'' daudzkārt rakstījis par kolīzijām, kādas Lažas pagastā radīja dāņu cūkaudzētāju uzceltās fermas un pēc tam vēlme paplašināties. M. Vētrai ir gandarījums, ka izdevās viņu ieceri nobremzēt. Tas prasījis daudz nervu, tiesvedība ar dāņu fermeriem bijusi nepatīkama. Pati piedzīvojusi, ka smirdoņa apkārtnē tāda, ka elpu nevar ievilkt. Pēc gadiem kāds darbinieks atklājis, ka neciešamās smakas iemesls bijusi nelegāli ievesta barība.

Taču arī epopejai ar dāņu uzņēmējiem M. Vētra var “pateikties”, ka pabeigusi Rīgas Juridisko koledžu, jo darbā bijušas nepieciešamas tās sniegtās zināšanas.

Uz Lažas pagastmāju, kas viņas darbības laikā no Aizputes pārcēlās uz Apriķiem, M. Vētra vairs neiet. ''Aizvēru durvis un ļauju strādāt jaunajiem. Ja vajag padomu, viņi piezvana.''

Viņai vienmēr paticis darbs ar cilvēkiem, un to joprojām izmanto bijušie kolēģi – pagastu vadītāji. Arī šogad bikstījuši noorganizēt kārtējo kopīgo ekskursiju uz tālākām zemēm. ''Un noorganizēšu ar’!'' Šoreiz iecerēts doties uz Holandes ziedu svētkiem. Iepriekš jau pabijuši Polijā, Rumānijā, Karpatos.

Plašāk lasiet 26. oktobra ''Kursas Laikā''!

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tīk būt cīnītājai

Kategorijas