Strādā ar misiju būt cilvēkos

2017. gada 9. novembris 07:00

346

Šogad aprit desmit gadi, kopš Liepājas meitene Agija Kaunese pieņēma izaicinājumu kļūt par Nīcas kultūras nama vadītāju un pārcelties no Liepājas uz dzīvi Nīcā. Bez sava pamatdarba viņa vada divus deju kolektīvus.
A. Kaunese nonākusi pie secinājuma, ka šāds intensīvs darbs ilgstošā laikā liek pārvērtēt vērtības. Nākotni viņa plāno tā, lai pirmajā vietā būtu tikai un vienīgi ģimene. Pavērsiens dzīvē licis nonākt pie savas īstās profesijas meklējumiem, tādēļ paralēli pamatdarbam viņa studē kultūrai pavisam neradniecīgu nodarbošanos – ārstnieciskās masāžas.

Nīca dzīvē ienāk pēkšņi
A. Kaunese stāsta, ka dzīves pārmaiņas pirms desmit gadiem nākušas pēkšņi. Tolaik strādājusi Liepājā kādā lielā uzņēmumā, kur bijusi sava struktūra un hierarhija, iepazinusies ar savu vīru nīcenieku Jāni, uzzinājusi par darba piedāvājumu – Nīcas pagasta padome izsludinājusi konkursu kultūras nama vadītājas darbam. “Tas notika pēkšņi. Nolēmu – kāpēc nepamēģināt?” iecerēto pārmaiņu īstenošanu atceras liepājniece, kurai tolaik bija 25 gadi. “Biju enerģijas pilna,” viņa sevi raksturo.
Darba piedāvājums saistījās arī ar citām pārmaiņām. Ko darīt – palikt Liepājā vai nākt uz Nīcu? “Lēmumam pārcelties uz dzīvi Nīcā izspriedām visus plusus un mīnusus. Sapratām, ka labāk būs Nīcā. Tobrīd tas bija arī ekonomiski izdevīgāk. Liepājā īrējām dzīvokli, bet te vīram bija pastāvīga dzīvesvieta,” pastāsta sieviete.
“Atnākot uz Nīcu, bija sajūta, ka strādāju Paradīzē, jo te ir tik mīlīgs un jauks kolektīvs. Man kā pilsētas meitenei, Liepājā dzimušai un augušai, atnākt strādāt pie atvērtiem, laipniem cilvēkiem bija svarīgi. Tā arī šie desmit gadi Nīcā ir pagājuši. Un nu mums pievienojušies divi dēli, kurus šeit audzinām un kuri te apgūst zinības,” teic nīceniece. Vecākais dēls Alberts jau ir otrklasnieks, bet jaunākais Viesturs skolojas bērnudārzā.

Dejo pati un aizrauj citus
Dzimtajā Liepājā A. Kaunese mācījusies Jāņa Čakstes 10. vidusskolā. Latvijas Kultūras koledžā apguvusi reklāmas speciālistes arodu. Kad sākusi strādāt Nīcas kultūras namā, pati sākusi dejot vidējās paaudzes deju kolektīvā, kur iesaistījusi savus draugus un radus, līdz nolēmusi, ka pati vēlas pārmantot tautas deju prasmes un mācīt tās citiem. “Gribēju pēctecību.” Pati ir azartiska dejotāja desmit gadus, braukājusi uz mācībām Latvijas Nacionālā kultūras centra izveidotajā Latviešu dejas skolā, lai apgūtu deju kolektīva vadīšanu. Pašreiz viņa vada Nīcas jauniešu deju kolektīvu, kā arī nesen izveidoto Rucavas novada vidējās paaudzes deju kolektīvu. “Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – tas ir pierādījies. Deju kolektīva vadīšana ir sadarbība ar cilvēkiem, tā ir komunikācija – ar jauniešiem viena veida, ar pieaugušajiem atkal citādāka. Ir gandarījuma sajūta, kad redzi, ja jaunietis, kuram iesākumā sanāk neveikli, pēc trim gadiem rāda rezultātu, kā sākumā ar ambīcijām apveltītais jaunietis ir izaudzis,” mirdzošām acīm par savu kolektīvu saka skolotāja.
Savukārt Rucava jau vairākus gadus uzrunāja A. Kaunesi, līdz sanāca stabils kolektīvs. Rucavnieki savu deju kolektīvu pieteiks nākamā gada martā deju skatē. “Cilvēki paši gribēja, lai viņiem ir savs kolektīvs. Un tas ir apsveicami, ka viņi grib, nevis viņiem liek nākt,” svarīgāko principu savā darbā izceļ kultūras jomas speciāliste.

Iesaista sabiedrību rīkošanā
Līdzīgu pieredzi un metodi kā ar deju kolektīva veidošanu viņa pielieto, arī rīkojot pasākumus. “Kad atnācu strādāt, notika ļoti daudz izklaides pasākumu – īpaši balles. Tendences gadu gaitā ir ļoti mainījušās. Cilvēki tagad vēlas pasākumus, kur meklēt dvēselisko mieru, atgūt enerģiju. Tādēļ mums šogad bija brīvdabas pasākumi – rītausmas koncerts Bārtas upes krastā, Saulgriežu koru sadziedāšanās Bernātos. Sajūta fantastiska, kad redzi apmeklētājus, kuri mierīgi klausās ūdens malā mūziku, koncertu piecos no rīta! Šādi pasākumi dod signālu likt kaut ko mainīt, lai cilvēki smaidītu, būtu apmierināti. Ir arī ļoti nomainījušies paaudžu paradumi, kad mazāk saka negatīvo, pozitīvo izceļ vairāk. Vienu brīdi bija man tā – kam man to visu vajag, ja apkārt ir tikai negācijas, tas, ko daru, nepatīk, izskan tikai un vienīgi kritika. Tas bija ļoti sāpīgi,” pieredzē dalās pasākumu organizatore un pieļauj, ka kritika samazinājās brīdī, kad cilvēkiem pašiem sākusi jautāt, prasīt, ko viņi vēlas dzirdēt un redzēt sava novada svētkos, savā dzīvesvietā. “Mans uzskats ir, ka jebkurai idejai un iniciatīvai ir jānāk no sabiedrības, cilvēka. Viss notiek un aiziet tad, kad cilvēks nāk ar savu superīgo ideju un viņš ir pārņemts ar to. Tiklīdz sāk kaut ko uzspiest, cilvēks paliek slinks. Tas ir vistrakākais, kas vien var būt, ja iestājas pasivitāte: visu jau izdomāja manā vietā, tas nav man domāts, tad jau es varu neiet. Un cilvēks sēž mājās un kurn pie televizora, un viņš ir tas, kurš izsaka to negatīvo kritiku,” spriež kultūras nama vadītāja, kura pa savu darba dzīvi iet ar vadmotīvu: lai cilvēki nāk ar savām domām, jo cilvēks ir ne tikai pasākuma auditorija. “Es jau varu izdomāt, ka Grīnvaltos, Kalnišķos un Jūrmalciemā būs tas un tas, bet, ja to nevēlas, negrib, tad nav jābrīnās, kādēļ cilvēki ir tik neapmierināti,” viņa vērtē. A. Kaunese sadarbojas arī ar vietējām biedrībām, kuras ir gana aktīvas kultūras dzīves dažādošanā.

Darbs atsaucas uz veselību
“Es esmu tāds cilvēks, kas grib sevi realizēt kustībā. Neesmu no tiem, kas sēdētu pie televizora. Man patīk semināri, apgrozīties dažādās sabiedrībās, mainīt savu vidi apkārt, lai justos dzīva. Man ļoti patīk Rīga, patīk sēsties vienai pie stūres, sajust adrenalīnu. Man visu laiku vajag mainību, man patīk darbs ar cilvēkiem,” sevi raksturo Nīcas kultūras dzīves rīkotāja. Viņa noskaidrojusi, ka viņu ietekmējošās stihijas ir zeme un gaiss. “Man patīk plašumi un telpu vienkārši vajag, es izvairos no šaurības. Ikdienā man stāv vaļā kabineta durvis. Uzlādēt sevi braucu pie vīra vecākiem uz lauku mājām, kur metos iekšā zemes darbos un strādāju ar melnu muti,” azartiski stāsta A. Kaunese.
Intensīvais darbs jaunās sievietes dzīvē laiku pa laikam ienes stop zīmes, kad ar darbu jāpiebremzē. “Brīžiem apbrīnoju sevi – kā man visam pietiek laika, enerģijas? Strādājot savā darbā, esmu iedzīvojusies dažādās kaitēs. Uz galda man stāv mani “žultsakmeņi” – ātri var iedzīvoties dažādās kaitēs, ja to visu ļoti ņem uz sevi,” atzīst sieviete un atklāj, ka pirms diviem gadiem uzzinājusi, kas ir veģetatīvā distonija. Tā radusies izdegšanas sindroma dēļ, kas ir raksturīga 21. gadsimta saslimšana radošo profesiju pārstāvjiem. Virsotne slimībai uzliesmojusi pirms novada svētkiem. “Biju gatava pamest visu, aiziet no visa, jo netiku ar sevi galā, visa bija par daudz. Tas bija tādēļ, ka uzņēmu visu uz sevi, nezinu, kad iemācīšos to nedarīt. Tāpat es īsti nemāku raudāt – man ir žēl, bet kaut kā sevi apspiežu. Taču, kas nav izlaists uz āru, kaut kur jau tam jāpaliek,” sieviete atceras savas sajūtas. Piedzīvojusi sabrukuma mirkli, jo paralēli darbam sapratusi, ka tādēļ cieš ģimene – vīrs bijis neapmierināts, ka sievas nav mājās, bērni slimojuši. “Atguvos un piebremzēju, kad bērnu aizvedu pie ģimenes ārsta, kurš nostādīja fakta priekšā – te nevajag ārstu bērnam, bet gan mātei, tas ir, man. Ātri noreaģēja, un tiku salīdzinoši sveikā cauri. Savukārt žultsakmeņi, manuprāt, ir manas neizraudātās asaras,” nopūšas kultūras nama vadītāja.
“Tu vari skriet un skriet, jo tad aizmirsties. Bet, kad neskrien, ieraugi no malas, kas tev ir svarīgi. Tādēļ cenšos pavadīt vairāk laika ikdienā kopā ar savu ģimeni. Es tagad ļoti labi saprotu mammas, kuras ir mājās, kopj ģimenes dzīvi un rūpējas par bērniem – cepuri nost viņu priekšā! Manis dēļ manai ģimenei kaut kas tomēr ir atņemts, man ir žēl. Mums nav kopīgu Jauno gadu, Līgo svētku,” atklāj A. Kaunese. Viņai, lai arī vecāki šķīrušies, ir lieliskas attiecības gan ar mammu, gan tēti, ir arī divi brāļi – Krišjānis un Eduards.

Krasi pretējā jomā atrod sevi
Piedzīvotie notikumi pašas dzīvē Nīcas kultūras dzīves ilggadējai darbiniecei likuši nonākt līdz sevis meklējumiem. “Es joprojām nezinu, vai kultūra ir tā joma, kur ir jānostrādā viss savs mūžs, jo tā ir smaga. Tajā nepārtraukti smadzenes strādā. Tas nav tā, ka no pusdeviņiem rītā līdz pieciem vakarā esi darbavietā, bet gan nepārtraukti domā par cilvēkiem, vai viņiem patiks vai nepatiks, nodarbini sevi ar idejām. Es nevaru aiziet uz nevienu pasākumu, kur nedomātu, ka man kaut kas no tā varētu noderēt pašai darbā. Tādēļ arvien vairāk apbrīnoju aktierus, mūziķus, režisorus. Tā ir sava veida spīdzināšana. Kultūras darbs nav grāvi izrakt un vakarā pie televizora sēdēt,” patiesību par kultūras darba skarbo pusi stāsta A. Kaunese.
“Lai arī man ir 35 gadi un sevi par vecu neuzskatu, tomēr palieku pie tā, ka kultūrā ir jāstrādā jauniem cilvēkiem. Desmit gadus sevi ģenerēt – tas ir nopietni,” viņa pauž. Tādēļ tagad paralēli darbiem sestdienās pārtop par studenti Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiālē, kur apgūst zinības ārstnieciskajā masāžā. Tā viņai būšot jauna pieeja komunikācijā un savas dzīves misijas piepildījums būt ar cilvēkiem, palīdzēt tiem. “Godīgi jāsaka, ka jaunībā nebiju tā īsti sevi atradusi. Taču zināju, ka tam jābūt darbam ar cilvēkiem. Medicīnas studijas man ļauj pilnveidoties. Varbūt apkārtējiem, tuvākajiem es liekos skarba, bet man vajadzēja atrast tādu sfēru, kas ļautu sevi restartēt. Tagad saprotu, ka masāžas ir joma, kas padodas un patīk,” teic nīceniece.

Pateicīga ģimenei par sapratni
Runājot par studijām, kā pozitīvo A. Kaunese min, ka tas ir Liepājā, tepat netālu no dzīvesvietas, vēl jo vairāk – viņas dzimtajā vietā. Tagad arvien vairāk uzjundījot iekšējās sajūtas, ka kādreiz tomēr gribētu atgriezties Liepājā. “Kad nācu uz Nīcu, sekoju savam vīram. Tad, kad ģimenē pievienojās abi dēli, ideālāku vietu par Nīcu vairs nevarējām iedomāties. Jo tepat ir bērnudārzs, te triju soļu attālumā atrodas skola. Kad dzīvoju Ezerkrastā, skola atradās centrā, mammai darbs tobrīd bija domē. Tādēļ viņai bija svarīgi, lai mana skola būtu netālu no viņas darba. Kad biju maza un jauna meitene, man absolūti nelikās šausmīgi iet caur kapiem, braukt vienai ar sabiedrisko transportu. Taču, kad iedomājos, ka mani bērni ir šādā situācijā – man tas liekas ārprāts, traki!” A. Kaunese atzīst, ka tagad caur saviem bērniem saprot savus vecākus un iepazīst sevi: “Es biju kustīgais ūdens – man patika būt ar draugiem un draudzenēm, visur kur iet, tādēļ diezgan lielas raizes mammai bija manis dēļ. Tagad redzu, ka mazais dēls ir tāds pats, un saprotu, ka man nav jēgas viņu rāt.”
Ģimene – pirmajā vietā, tas arī licis apsvērt pašai savas nākotnes iespējas. Pie šādas atklāsmes, kad kultūras darbs nobīdās otrajā plānā, nonākusi pašas un bērnu slimošanas laikā. “Tajā mirklī tu nevienam nerūpi, tu esi ar savu problēmu viens pats.” Arī vēlēšanās būt kopā dēlu īpašajos dzīves mirkļos, kamēr viņi vēl mazi, bijis pavērsiens domāšanas maiņā. “Ne jau velti, kad tuvojas lielie svētki, bērni mēdz saslimt. Tas ir tādēļ, ka esmu maz mājās. Vēl man īsts pārbaudījums ir mirklis, kad dēli pajautā – tu atkal iesi uz darbu?” pārdomās dalās A. Kaunese. Viņa ir pateicīga savam vīram Jānim: “Ja intervētu viņu, viņš noteikti pateiktu visu, ko domā par manu skriešanu. Es savu vīru ļoti apbrīnoju, jo esam pilnīgi pretstati. Viņš ir mierīgas dabas un savaldīgs, viņam ir svarīgi, lai mēs visi esam mājās. Man emocijas iet pa gaisu. Tāpat kādam ir jābūt mājās, abi mēs tā nevarētu iet uz visām pusēm.”
Pirmos gadus vīrs nācis ar sievu kopā uz viņas rīkotajiem pasākumiem, pēc pāris gadiem tomēr atzinies – nē, tas neesot viņam. A. Kaunese atklāj, ka pati savu pasākumu laikā neballējas, bet gan uzturas savā kabinetā. “Es daru savu darbu no tīras sirdsapziņas, ar atbildību. Darbs ir darbs, bet ģimene – tikai viena!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Strādā ar misiju būt cilvēkos

Kategorijas