Pirmo izstādi atklāj dzimtajā pilsētā

2017. gada 9. novembris 07:00

157

Fotogrāfe Kitija Karazina savā jomā darbojas jau krietnu laiku, taču pie savu darbu pirmās izstādes nonākusi vien šoruden. Priekules kultūras nama uzaicināta, fotogrāfe sagatavojusi bildes, kas tapušas kāzās.

Bez kameras nevar
Ar fotografēšanu Kitija sākusi nodarboties 2011. gadā. “Sākās ar to, ka noslīcināju pirmo mazo digitālo kameriņu. Tad sapratu, ka man riktīgi pietrūkst fotografēšanas. Sāku krāt un nopirku spoguļkameru.” Bildējusi savu māsīciņu, sākušies pirmie pasūtījumi. “Viens pamanīja, otrs pamanīja un bija gatavs maksāt par to, lai es viņu sabildētu.”
Savu radošo nodarbi Kitija aizsākusi Īrijā, kur tolaik dzīvojusi. “Īrijā nodzīvoju gandrīz deviņus gadus, atgriezos Latvijā pirms trim gadiem. Īrijā man tas bija hobijs, Latvijā atgriezos ar mērķi, ka tas būs mans pamatdarbs. Nevarēju iedomāties strādāt nevienam citam kā sev. Man tas tiešām patīk.”
Kitija ir pārliecināta, ka fotogrāfa darbs noteikti nenes milzu peļņu, bet dod milzu gandarījumu. “Nevarētu teikt, ka es nopelnu, bet es dzīvoju – varu apmaksāt rēķinus, darot to, kas patīk. Tas man ir pats svarīgākais. Mana motivācija ir fotografēt, būt starp cilvēkiem un parādīt, kā viņi var izskatīties bildēs no mana redzespunkta.”
Kitija sadarbojas ar “Salvijas pārvērtībām”, strādā ar cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši fotosesijā vai apgalvo, ka nav fotogēniski. Fotogrāfe teic: “Visus var skaisti nobildēt.” Vislielākais gandarījums esot brīžos, kad tiek saņemta pateicības vēstule ar labiem vārdiem par padarīto darbu.

Ar saknēm Priekulē
Kitija ir dzimusi Priekulē, tur beigusi vidusskolu. Izmācījusies par juristi Liepājas Baltijas Krievu institūtā. “Tad sapratu, ka tiesības un likumi – tas nav priekš manis,” par savu dzīves ceļu saka fotogrāfe. Vēlēdamās mainīt savu dzīvi, viņa lēmusi par labu dzīvošanai Īrijai un tieši tur sapratusi, ka foto – tas ir priekš viņas. “Ar foto esmu bijusi saistīta vairāk vai mazāk jau no bērna kājas. Ja ne tik daudz kā fotogrāfe, tad kā modelīte. Mammas brālis, kad viņam bija sešpadsmit septiņpadsmit gadu, aizrāvās ar fotogrāfiju un mani ļoti bieži bildēja. Man ir ļoti daudz bilžu no tiem laikiem.”
Kitijas pirmā fotoizstāde, līdzīgi kā skolas gaitas, aizsākās Priekulē. “Nekad izstādi vēl nebiju veidojusi. Septembra beigas sanāca ļoti intensīvs laiks, viss ļoti lielā skrējienā, bet esmu apmierināta. Man ar Priekuli saistās daudz pirmo lietu, jo tur esmu uzaugusi. Un šī bija viena no pirmajām lietām.” Fotogrāfe atklāj, ka jau bērnībā pareģojusi savu profesiju: “Es jau skolas laikā esmu teikusi, ka labprāt gribētu būt fotogrāfe, bet negribu ņemties ar ķīmijām, ar filmiņām. Un, redz, kur ir!”

Kāzu fotogrāfam – smags darbs
Priekules kultūras nama izstādē bija aplūkojami Kitijas darbi, kas tapuši kāzās. Īpašs un sarežģīts bijis foto atlases process, jo līdz tam fotografējusi 58 kāzas. Šogad sasniegts zīmīgs skaitlis – fotografētas 50. kāzas, un tie bijuši priekulnieki.
“Tas nozīmē, ka bija vismaz 58 tūkstoši bilžu, kurām jāiziet cauri. Izvēlēties īstās – grūts darbs. Biju ļoti apmierināta ar to plūsmu, kā biju izkārtojusi. Mana doma bija, ka bildes jāliek – smaidīgāku, vēl smaidīgāku un pavisam ha-ha, un tad atkal mierīgākas. Bildes, kur tiešām redzamas īstās emocijas. Nevis pāris skatās kamerā un pozē, bet pauž savas patiesās emocijas.” Izvēlējusies pārus, kuri būtu no Liepājas puses, bet ielikusi arī vienu otru bildi no ārzemēm. Gribējusi, lai ir sajūta: ā, šo pāri es zinu! “Lai tā garšiņa ir!”
Par izstādes atklāšanu Kitijai saglabājušās vissiltākās atmiņas. “Ļoti organiski viss aizgāja – laulātie, viņu foto izstādē un daži no tiem, kuri redzami bildēs, bija arī uz balli atnākuši.” No cilvēkiem dzirdētas labas atsauksmes.
Pieredzējusī fotogrāfe atklāj, ka viņas nodarbošanās nav nemaz tik viegls uzdevums. “Tas ir grūts darbs.” Viņai patīk tā saucamās mazās kāzas, kad kā fotogrāfei jābūt klāt līdz sešām stundām. “Tad tiešām ir visi skaistie mirkļi, ne jau vairs ballītes daļa.” Ja bildēts 10–12 stundas, pēc tam esot grūti arī piesēsties bilžu apstrādei. “Bet saņemos, daru un izdaru.” Jauniete novērojusi, ka tikai maza daļa saprot, ko nozīmē būt par kāzu fotogrāfu. “Daudzi neaizdomājas, ka es visu dienu skraidu viņiem apkārt – manāmi vai nemanāmi. Brīžiem pat neaizeju uz tualeti, bet, ja pazūdu uz desmit minūtēm, tad ir jautājums – kur ir palikusi fotogrāfe? Nemaz nepadomā, ka tajās 12 stundās ir jābūt arī atpūtas brīdim, lai atslēgtos. Nēsāt visu laiku līdzi četrus, piecus, sešus kilogramus aparatūras arī nav viegli.” Taču visu atsverot emocijas. “Prieks pēc tam par labajām atsauksmēm pārsver visu.”

Latvieši – prasīgāki par īriem
Kā ir fotografēt Īrijā un Latvijā? Kuri pret fotogrāfu un fotogrāfijām ir prasīgāki – latvieši vai īri? “Īrijā man sanāca ļoti maz kāzu bildēt, jo tad es to nedarīju kā pamatdarbu, tur man bija vairāk fotosesiju – projekti, individuālās un privātās fotosesijas. Tagad varbūt varētu pateikt atšķirību, bet man šķiet, ka ļoti lielas nav. Bišķin mazākas prasības ir īriem. Viņi nav tik skaistumtendēti kā latvieši, kuri ir lieli perfekcionisti. Lai būtu smukumiņš un baltumiņš un, nedod Dievs, kaut kāda krociņa vai rieviņa – viņi tās lietas redz, ir specifiskāki. Īri, manuprāt, tādi nav, viņi ir tādi easygoing (tulk. no angļu val. – mierīgi, atbrīvoti – red.).”
Kitija atminas kādu zīmīgu gadījumu: “Esmu bildējusi Latvijā kāzas, kur līgava ir latviete, bet līgavainis – īrs. Viņš man pēc tam rakstīja un teica: “Tu mani esi padarījusi riktīgi smuko! Man nevienas tādas bildes nav! Jābrīnās, vai tiešām tas esmu es?”” Fotogrāfe pieļauj, ka īri negaida pārāk daudz. “Latvijā cilvēki varbūt neaizies pie vizāžista, bet gaidīs, lai viņiem bildēs ir perfekta seja, perfektas acis – kā uzkrāsotas. Īri turpretim ne – ja viņi nav uzkrāsojušies, tad zina, ka bildē arī nebūs. Es ar “Photoshop” nedarbojos un to pasaku cilvēkiem – manas bildes ir maksimāli dabīgas. Strādāju ar “Lightroom”, varu noņemt pumpiņu, bet likt meikapu virsū, ēnot vaigus, kaut ko lielāku, kaut ko mazāku – ne.”
Kitija atradusi citu veidu, kā iegūt vēlamo rezultātu. “Strādāju ar leņķiem, gaismām, skatos, kā krīt uz sejas, lai komplimentētu cilvēku. Es vairāk sevi laikam pozicionēju kā portretu, nevis kāzu fotogrāfi. Tas man visvairāk patīk – strādāt viens pret vienu vai ar pāri. Fotosesijas man patīk. Grupas bildēt – tas otrajā plānā. Taču tas nenozīmē, ka es tām mazāk uzmanības pievēršu – tā nav. Vienalga, daru visu pēc labākās sirdsapziņas.”
Fotografēšanai nepieciešamās prasmes panākusi pašmācības ceļā. “Es laikam esmu tāds spītīgs individuālists. Esmu ļoti mērķtiecīga un spītīga – man patīk būt pašai. Man bija svarīgi neiedvesmoties un nepārņemt kāda cita fotogrāfa stilu. Ja mācies pie kāda, viņš māca tā, kā viņam liekas pareizāk. Man bija svarīgi pašai saprast visu to un atrast savu piegājienu, un dot no savas puses.” Kitija piebilst, ka paldies par ievirzīšanu šajā jomā viņa ir parādā kādam īru fotogrāfam, kurš, redzot tapušos darbus, teicis: “Tev ir talants, meitene!” Tieši tas bijis brīdis, kad pa īstam sapratusi, ka grib un var darīt to, kas patiešām patīk.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pirmo izstādi atklāj dzimtajā pilsētā

Kategorijas