“Esmu mednieks no zīdaiņa vecuma”

Aivars Galeckis vairs neatceras konkrētu datumu, bet zina, ka mednieka eksāmenu Grobiņas šautuvē nokārtojis 1980. gadā, tieši dienā, kad Maskavā atklātas Olimpiskās spēles. “Esmu mednieks no zīdaiņa vecuma: tēvs Alberts Galeckis ir mednieks, arī mani trīs bērni vairāk vai mazāk tādi ir,” ģimenes hobiju atklāj šautuves “Lāčkoki” īpašnieks.
Ar mežu “uz tu”
A. Galeckis nevilcinās atklāt medību vilcējspēku: “No sākuma mēģināju tēvam tikt līdzi uz pīlēm, vēlāk biju dzinējs. Kā var nepatikt pie dabas? Laukos dzīvojošs cilvēks vienkārši tajā dabā ir. Bija mums viena govs, cūciņa, aitiņa un truši, cik nu likums ļāva. Ja arī atnāca lapsa, neviens tās pīles nevaktēja. Zaķis dažreiz apgrauza ābeles, ja tās nebija ieziemotas, bet, ja nošķina kāpostus, tas nozīmēja, ka par maz iestādīts. Visiem jāpietiek.”
Galvassāpes medniekiem mazais Aivars neesot sagādājis, neviens tolaik par bērniem diži nav kreņķējies: ja mācēji no meža tikt ārā, nokļuvi mājās. No Dunikas purviem, kur pārsvarā aļņi medīti, puisis brīžiem iznācis līdz padusēm slapjš. Apmaldīties nav ļāvusi medībām raksturīgā kārtība, jo kurš katrs par mednieku uzreiz nevarēja kļūt. Vajadzējis gadu nostaigāt par dzinēju, mācīties teoriju un šaušanu un tikai tad, ja bijuši divi galvotāji, varējis kārtot eksāmenus.
Pieredzējušais mednieks atzīst, ka dzīvu lūsi nav redzējis, toties dzinēja praksē Kalētos lavījies pa lielā meža kaķa pēdām un jutis, kā gudrais dzīvnieks pazib starp kokiem. “Augstākā pilotāža tomēr ir zvēru satikt, apskatīt un saprast, ka šis eksemplārs nav jāšauj. Vai tā ir zvēra mamma vai jauns tētis, kam vēl jāaug un jāatstāj pēcnācēji, vai arī bērni, kas tobrīd nav jāaiztiek. Mednieki saslēdz līgumus gan ar valsti, gan privātpersonām un gādā, lai uzticētajā medību apgabalā nav postījumu un mežā balanss valda. Vienlaikus gribas arī trofeju – stirniņu vai briedi, kas pats no sevis, protams, nerodas. Piemēram, kad ir briežu bauris, mēģini atrast vai nu izcilo trofeju, vai arī to, kam nebūtu vēlams populāciju turpināt,” stāsta A. Galeckis, kurš teju divdesmit gadu sauc sevi par Priekules pilsētas mednieku kolektīva biedru, paretam aizbrauc pie domubiedriem Kalētos un Padurē. Tāpat viņš par savējiem sauc medniekus Bārtā un Gramzdā. “Ar gadiem mednieki, tāpat kā šāvēji, kolēģus iepazīst vairāk un, braucot pa Baltijas valstīm, visur ir, ar ko sasveicināties.”
Deg par šaušanas attīstību
Pretēji dažai mednieka sievai, kura pārmet naudas ieguldīšanu ekipējumā un medību ieročos, Aivara dzīvesbiedre to uzņemot ar sajūsmu. “Sievai nav jāsēd mājās, var arī nākt līdzi. Medības ir kolektīvas vai individuālas, esmu pietiekami izbradājies pa dzinēju medībām, tajās vairāk tiek lietots spēks, tāpēc man tagad labāk tīk būt pie dabas vienam. To lopu var satikt vai nesatikt. Pēdējo pārnesu sējas zosi. Ap trīs kilogrami, vakariņas ģimenei sanāca.”
Ieroču Galecku mājās esot daudz: uz cūkām, bukiem vai ūdensputniem jābūt savam, tātad vismaz trīs. Tā kā medniekam jātrenē šaušanas iemaņas, ir jāatvēl laiks arī sportam. Vēl būdams Kandavas lauksamniecības tehnikuma students, Aivars 70. gadu beigās Kalētos pārbūvējis šautuvi. Tur vīriem bijusi iespēja pašaut pa skrejošu mežacūciņu, zaķi. “Gandrīz katrā ciemā bija pašbūvēta šautuvīte, ik gadu notika mednieku svētki ar sacensībām un zaļumballi. Gandrīz kā otrie Jāņi – Kalētos sabrauca cilvēki no Gramzdas, Bārtas, Purmsātiem.”
Pēc Lauksaimniecības akadēmijas pabeigšanas jaunais speciālists atgriezies Kalētos un medīšanai pievērsies aktīvāk. “Liekot mednieka eksāmenu divdesmit gadu vecumā, nebiju dienējis armijā, un partijas komiteja skatījās, vai man dot ieroci. Grobiņā stenda šaušana notika jau no 1976. gada, bet es pirmoreiz pa šķīvīti izšāvu pirms gadiem divdesmit. Šautuve piederēja Mednieku un makšķernieku biedrībai, vēlāk to pārņēma pagasts, rajona padome.”
Kad Latvijā parādījās medību sporta veidi – sportings un kompaksportings, A. Galeckis sācis trenēties mājas šautuvītē pie Edvīna Porcika. Vēlāk domubiedri sprieduši, ka jāuzbūvē sava. “Grobiņas pagasta priekšsēdētājs bija Ekšteins, 2005. gadā vietējā šautuvīte tika laista uz privatizāciju, un mēs pieteicāmies. Vietas nosaukums bija “Lāčkoki”, un tā to iegādājāmies. Četros hektāros sauszemes iekārtojām laukumus, nopirkām tehniku, atjaunojām, uzlabojām stendus. Kā nekā pēc pārliecības esmu inženieris mehāniķis,” ieguldīto enerģiju un līdzekļus šaušanas sporta kluba “Lāčkoki” īpašnieks nenožēlo, jo ir tapusi viena no trīs lielākajām šautuvēm Latvijā. Pamazām stendu šaušana attīstoties arī Kuldīgā un Saldū.
Bez treniņiem nav panākumu
“Gan bērni tur darbojas, gan pieaugušie. Viens no Latvijā spicākajiem šāvējiem, daudzkārtējs valsts čempions gan sportingā, gan kompaksportingā ir Ģirts Runnis. Mani dēli Edgars un Ģirts Galecki, arī mana meita Iveta Tīle. Pirms gadiem trim no pasaules čempionāta Pēterburgā viņa pārveda sudraba medaļu komandu vērtējumā,” palepojas šautuves saimnieks un instruktors. “Man šaušana neiet tik labi kā bērniem, bet tādējādi mums iznāk vairāk laika pavadīt kopā.”
“Lāčkokos” notiek Latvijas Šaušanas un Latvijas Sportinga federācijas rīkotas sacensības; “ja atbrauc leiši, igauņi, kāds baltkrievs vai soms – arī starptautiskas”. Notiek Latvijas čempionāti sportingā un kompaksportingā, stenda šaušanā un Latvijas kausa izcīņas sacensības, kur vērtē vairākus posmus.
“Talanti daži ir, bet ne visi raujas uz olimpiskajiem sporta veidiem. Vairāk izskanējis stenda šāvēja Daiņa Upelnieka vārds, kurš tika uz Olimpiādi Riodežaneiro un atzīstamā līmenī aizstāvēja mūsu valsts godu. Nešaujam ar dārgākajiem ieročiem, mūsējie maksā ap 3000 eiro. Jābūt drusku arī dotībām, talantam, taču daudz ko var panākt ar darbu. Lai turētos līmenī, pāris treniņi nedēļā nepieciešami.”
Reizi gadā mūspuses sportisti pamērās spēkiem ar citu valstu censoņiem. Lai gūtu pieredzi, ir būts Spānijā, Itālijā, Portugālē, Ungārijā un Čehijā. “Tos, kam šaušana patīk, dators nevar aizvilināt. Tiesa, daži jaunieši iesēžas virtuālajā vidē, bet daudzi tomēr sporto. Arī šaušanas sportam redzu nākotni, jautājums, vai vecāki to var finansiāli panest. Pirmie trīsdesmit četrdesmit topa šāvēji Eiropā un pasaulē ir profesionāļi un gadā izšauj līdz septiņdesmit tūkstošus patronu, mēs – no pieci līdz desmit tūkstošus, un tas jau ļauj sasniegt ļoti labu formu. Ne visi labie šāvēji ir mednieki, un ne visi mednieki prot labi šaut. Dažs kliedz, ka treniņiem nav naudas. Agrāk bija tāda norma, ka medniekam reiz reizi gadā jānokārto šaušanas eksāmens. Priekules mednieku kolektīvs rīko svētkus ar šaušanas sacensībām, starp vietējiem kolektīviem tiek izcīnīts Gramzdas kauss, un kolektīva valde ir nolēmusi: ja neesi mednieka minimumu izšāvis, uz dzinēju medībām ar plinti vari nenākt. Jo cilvēks, kurš pusgadu nav ieroci rokās turējis, ir bīstams. Savā šautuves instruktora dzīvē esmu daudz ko pieredzējis, arī tie, kas māk šaut, mēdz trāpīt garām. Bet mednieks nedrīkst mērķēt “kaut kur uz to pusi” un zvēru nejauši ievainot. Arī pārējie mednieki tad nejūtas droši. Turklāt šaušanas treniņi ļauj lieliski atiet no ikdienas problēmām.”
Kategorijas
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Laža
- 8778
- Afiša
- Koncerti
- Sports
- Teātris
- Muzejos
- Izstādes
- Citi pasākumi
- Kino
- Balles
- Laikraksta arhīvs
- Video
- Foto
- Reklāmraksti
- Ekonomika
- Veselība
- Lietotāju raksti
- Kriminālziņas
- Kultūra
- Dzeja
- Konkursi
- Dzīvespriekam
- Sports
- Futbols
- Basketbols
- Handbols
- Autosports
- Motosports
- Volejbols
- Vieglatlētika
- Citi sporta veidi
- Florbols
- Hokejs
- Ziemas sporta veidi
- Soču Olimpiskās spēles
- Liepājas amatieru futbola čempionāts
- Lejaskurzemes novadu futbola čempionāts
- Pasaules ziņas
- Vietējās ziņas
- Liepājā
- Latvijas ziņas
- Dienvidkurzemes novadā
- Izglītība
- Sporta sērija "Izrāviens"
- Piedalies konkursā!
- Saeimas vēlēšanas
- Viena diena uzņēmumā
- Izklaide
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Atpazīsim melus!
- Kultūras saknes
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Eiropā
- Starp divām reformām