Strādā ar misiju būt cilvēkos

2017. gada 15. novembris 09:32

829

Šogad aprit desmit gadi, kopš Liepājas meitene Agija Kaunese pieņēma izaicinājumu kļūt par Nīcas kultūras nama vadītāju un pārcelties no Liepājas uz dzīvi Nīcā. Bez sava pamatdarba viņa vada divus deju kolektīvus.

A. Kaunese nonākusi pie secinājuma, ka šāds intensīvs darbs ilgstošā laikā liek pārvērtēt vērtības. Nākotni viņa plāno tā, lai pirmajā vietā būtu tikai un vienīgi ģimene. Pavērsiens dzīvē licis nonākt pie savas īstās profesijas meklējumiem, tādēļ paralēli pamatdarbam viņa studē kultūrai pavisam neradniecīgu nodarbošanos – ārstnieciskās masāžas.

Nīca dzīvē ienāk pēkšņi

A. Kaunese stāsta, ka dzīves pārmaiņas pirms desmit gadiem nākušas pēkšņi. Tolaik strādājusi Liepājā kādā lielā uzņēmumā, kur bijusi sava struktūra un hierarhija, iepazinusies ar savu vīru nīcenieku Jāni, uzzinājusi par darba piedāvājumu – Nīcas pagasta padome izsludinājusi konkursu kultūras nama vadītājas darbam. ''Tas notika pēkšņi. Nolēmu – kāpēc nepamēģināt?'' iecerēto pārmaiņu īstenošanu atceras liepājniece, kurai tolaik bija 25 gadi. ''Biju enerģijas pilna,'' viņa sevi raksturo.

Darba piedāvājums saistījās arī ar citām pārmaiņām. Ko darīt – palikt Liepājā vai nākt uz Nīcu? ''Lēmumam pārcelties uz dzīvi Nīcā izspriedām visus plusus un mīnusus. Sapratām, ka labāk būs Nīcā. Tobrīd tas bija arī ekonomiski izdevīgāk. Liepājā īrējām dzīvokli, bet te vīram bija pastāvīga dzīvesvieta,'' pastāsta sieviete.

''Atnākot uz Nīcu, bija sajūta, ka strādāju Paradīzē, jo te ir tik mīlīgs un jauks kolektīvs. Man kā pilsētas meitenei, Liepājā dzimušai un augušai, atnākt strādāt pie atvērtiem, laipniem cilvēkiem bija svarīgi. Tā arī šie desmit gadi Nīcā ir pagājuši. Un nu mums pievienojušies divi dēli, kurus šeit audzinām un kuri te apgūst zinības,'' teic nīceniece. Vecākais dēls Alberts jau ir otrklasnieks, bet jaunākais Viesturs skolojas bērnudārzā.

Dejo pati un aizrauj citus

Dzimtajā Liepājā A. Kaunese mācījusies Jāņa Čakstes 10. vidusskolā. Latvijas Kultūras koledžā apguvusi reklāmas speciālistes arodu. Kad sākusi strādāt Nīcas kultūras namā, pati sākusi dejot vidējās paaudzes deju kolektīvā, kur iesaistījusi savus draugus un radus, līdz nolēmusi, ka pati vēlas pārmantot tautas deju prasmes un mācīt tās citiem. ''Gribēju pēctecību.'' Pati ir azartiska dejotāja desmit gadus, braukājusi uz mācībām Latvijas Nacionālā kultūras centra izveidotajā Latviešu dejas skolā, lai apgūtu deju kolektīva vadīšanu. Pašreiz viņa vada Nīcas jauniešu deju kolektīvu, kā arī nesen izveidoto Rucavas novada vidējās paaudzes deju kolektīvu. ''Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – tas ir pierādījies. Deju kolektīva vadīšana ir sadarbība ar cilvēkiem, tā ir komunikācija – ar jauniešiem viena veida, ar pieaugušajiem atkal citādāka. Ir gandarījuma sajūta, kad redzi, ja jaunietis, kuram iesākumā sanāk neveikli, pēc trim gadiem rāda rezultātu, kā sākumā ar ambīcijām apveltītais jaunietis ir izaudzis,'' mirdzošām acīm par savu kolektīvu saka skolotāja.

Savukārt Rucava jau vairākus gadus uzrunāja A. Kaunesi, līdz sanāca stabils kolektīvs. Rucavnieki savu deju kolektīvu pieteiks nākamā gada martā deju skatē. ''Cilvēki paši gribēja, lai viņiem ir savs kolektīvs. Un tas ir apsveicami, ka viņi grib, nevis viņiem liek nākt,'' svarīgāko principu savā darbā izceļ kultūras jomas speciāliste.

Iesaista sabiedrību rīkošanā

Līdzīgu pieredzi un metodi kā ar deju kolektīva veidošanu viņa pielieto, arī rīkojot pasākumus. ''Kad atnācu strādāt, notika ļoti daudz izklaides pasākumu – īpaši balles. Tendences gadu gaitā ir ļoti mainījušās. Cilvēki tagad vēlas pasākumus, kur meklēt dvēselisko mieru, atgūt enerģiju. Tādēļ mums šogad bija brīvdabas pasākumi – rītausmas koncerts Bārtas upes krastā, Saulgriežu koru sadziedāšanās Bernātos. Sajūta fantastiska, kad redzi apmeklētājus, kuri mierīgi klausās ūdens malā mūziku, koncertu piecos no rīta! Šādi pasākumi dod signālu likt kaut ko mainīt, lai cilvēki smaidītu, būtu apmierināti. Ir arī ļoti nomainījušies paaudžu paradumi, kad mazāk saka negatīvo, pozitīvo izceļ vairāk. Vienu brīdi bija man tā – kam man to visu vajag, ja apkārt ir tikai negācijas, tas, ko daru, nepatīk, izskan tikai un vienīgi kritika. Tas bija ļoti sāpīgi,'' pieredzē dalās pasākumu organizatore un pieļauj, ka kritika samazinājās brīdī, kad cilvēkiem pašiem sākusi jautāt, prasīt, ko viņi vēlas dzirdēt un redzēt sava novada svētkos, savā dzīvesvietā. ''Mans uzskats ir, ka jebkurai idejai un iniciatīvai ir jānāk no sabiedrības, cilvēka. Viss notiek un aiziet tad, kad cilvēks nāk ar savu superīgo ideju un viņš ir pārņemts ar to.

Tiklīdz sāk kaut ko uzspiest, cilvēks paliek slinks. Tas ir vistrakākais, kas vien var būt, ja iestājas pasivitāte: visu jau izdomāja manā vietā, tas nav man domāts, tad jau es varu neiet. Un cilvēks sēž mājās un kurn pie televizora, un viņš ir tas, kurš izsaka to negatīvo kritiku,'' spriež kultūras nama vadītāja, kura pa savu darba dzīvi iet ar vadmotīvu: lai cilvēki nāk ar savām domām, jo cilvēks ir ne tikai pasākuma auditorija. ''Es jau varu izdomāt, ka Grīnvaltos, Kalnišķos un Jūrmalciemā būs tas un tas, bet, ja to nevēlas, negrib, tad nav jābrīnās, kādēļ cilvēki ir tik neapmierināti,'' viņa vērtē. A. Kaunese sadarbojas arī ar vietējām biedrībām, kuras ir gana aktīvas kultūras dzīves dažādošanā.

Darbs atsaucas uz veselību

Intensīvais darbs jaunās sievietes dzīvē laiku pa laikam ienes stop zīmes, kad ar darbu jāpiebremzē. ''Brīžiem apbrīnoju sevi – kā man visam pietiek laika, enerģijas? Strādājot savā darbā, esmu iedzīvojusies dažādās kaitēs. Uz galda man stāv mani ''žultsakmeņi'' – ātri var iedzīvoties dažādās kaitēs, ja to visu ļoti ņem uz sevi,'' atzīst sieviete un atklāj, ka pirms diviem gadiem uzzinājusi, kas ir veģetatīvā distonija. Tā radusies izdegšanas sindroma dēļ, kas ir raksturīga 21. gadsimta saslimšana radošo profesiju pārstāvjiem. Virsotne slimībai uzliesmojusi pirms novada svētkiem. ''Biju gatava pamest visu, aiziet no visa, jo netiku ar sevi galā, visa bija par daudz. Tas bija tādēļ, ka uzņēmu visu uz sevi, nezinu, kad iemācīšos to nedarīt. Tāpat es īsti nemāku raudāt – man ir žēl, bet kaut kā sevi apspiežu. Taču, kas nav izlaists uz āru, kaut kur jau tam jāpaliek,'' sieviete atceras savas sajūtas. Piedzīvojusi sabrukuma mirkli, jo paralēli darbam sapratusi, ka tādēļ cieš ģimene – vīrs bijis neapmierināts, ka sievas nav mājās, bērni slimojuši. ''Atguvos un piebremzēju, kad bērnu aizvedu pie ģimenes ārsta, kurš nostādīja fakta priekšā – te nevajag ārstu bērnam, bet gan mātei, tas ir, man. Ātri noreaģēja, un tiku salīdzinoši sveikā cauri. Savukārt žultsakmeņi, manuprāt, ir manas neizraudātās asaras,'' nopūšas kultūras nama vadītāja.

''Tu vari skriet un skriet, jo tad aizmirsties. Bet, kad neskrien, ieraugi no malas, kas tev ir svarīgi. Tādēļ cenšos pavadīt vairāk laika ikdienā kopā ar savu ģimeni. Es tagad ļoti labi saprotu mammas, kuras ir mājās, kopj ģimenes dzīvi un rūpējas par bērniem – cepuri nost viņu priekšā! Manis dēļ manai ģimenei kaut kas tomēr ir atņemts, man ir žēl. Mums nav kopīgu Jauno gadu, Līgo svētku,'' atklāj A. Kaunese. Viņai, lai arī vecāki šķīrušies, ir lieliskas attiecības gan ar mammu, gan tēti, ir arī divi brāļi – Krišjānis un Eduards.

Pirmos gadus vīrs nācis ar sievu kopā uz viņas rīkotajiem pasākumiem, pēc pāris gadiem tomēr atzinies – nē, tas neesot viņam. A. Kaunese atklāj, ka pati savu pasākumu laikā neballējas, bet gan uzturas savā kabinetā. ''Es daru savu darbu no tīras sirdsapziņas, ar atbildību. Darbs ir darbs, bet ģimene – tikai viena!''

Plašāk lasiet 9. novembra ''Kursas Laikā''!

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Strādā ar misiju būt cilvēkos

Kategorijas