Sūnciemā mājo miers un draudzība

2017. gada 16. novembris 07:00

1126

Ar Sūnu ciema nosaukumu esam ieraduši apzīmēt vietu, kas nedaudz atpalikusi no laika, kļuvusi nevīžīga un vienmuļa. Bārtas pagastā ir ciems, ko patiesi sauc Sūnciems, un “Kursas Laiks”, satiekoties ar tā iedzīvotājiem, pārliecinājās, ka Sūnciemā dzīvot nemaz nav tik slikti, kā ierasts domāt.

Vieta bērniem un mieram
Lindu Milaiti un viņas jaunāko meitiņu Deiziju Endželu laikraksts sastapa vienā no atjaunotajām Sūnciema mājām. Milaišu ģimene šeit dzīvo nesen un iemīlējuši šo vietu miermīlības dēļ. “Darbdienās mans vīrs strādā Rīgā, bet brīvdienās, pārbraucot mājās, ļoti novērtē mieru un klusumu, kas šeit ir,” stāsta L. Milaite. Ikdienas dzīve Milaišiem notiek pilsētā. Liepājas centrā strādā māmiņa Linda, abas meitas izglītību iegūst Grobiņā, bet tētis iztiku pelna galvaspilsētā. Bārtas pagasta Sūnciems ir viņu miera sala.
Lielo attālumu no darbavietas līdz mājām L. Milaite neizjūt, jo jau pieradusi pie ikdienas autovadīšanas. Tā kā Milaišu ģimene šeit ir ienācēji, ciema vēsturi viņi tik labi nepārzina, tomēr atzīst, ka sūnciemnieki ir draudzīgi un patīkami kaimiņi. Visas mājas atrodas ļoti tuvu viena otrai, tāpēc ir svarīgi dzīvot saskaņā. Atvases sadraudzējušās ar kaimiņmājas bērniem un bieži rotaļājas kopā. Mamma priecājas, ka bērniem šī ir droša vieta un nav jāuztraucas par mašīnām, kas varētu joņot cauri pagalmiem. Sūnciema bērni var mīt velosipēdus cauri visam ciemam un neuztraukties par automašīnām. Gar Milaišu māju izrakts grāvis, lai lietus laikā ūdenim būtu, kur krāties. Ziemā šo grāvi bērni izmantojot arī kā slidotavu.

Dzīvo šeit kopš dibināšanas
Ināra Rešķe sevi sauc par pirmatnējo Sūnciema iedzīvotāju, jo uz dzīvi šeit apmetusies pirms vairāk nekā 30 gadiem un šobrīd ir vienīgā ciema iedzīvotāja, kas šeit dzīvo tik ilgu laiku. “Atnācu dzīvot uz Sūnciemu 1983. gada septembrī, jo sāku strādāt šejienes govju fermā kolhoza laikā,” stāsta I. Rešķe. Govis uz vietējo kolhozu atdzītas jau 1981. gadā, bet dzīvojamās ēkas strādniekiem vēl nebija uzbūvētas, tas izdarīts tikai pēc diviem gadiem. Šobrīd I. Rešķes iztikas avots ir sava nelielā saimniecība, kas sastāv no 10 govīm. “Šeit dzīvot ir grūti, tagad arī tādi laikapstākļi, ka govis slīkst dubļos, bet nav ko čīkstēt – kā ir, tā jādzīvo,” optimistiski nosaka sūnciemniece.
Sūnciema mājas būvētas pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem. Divstāvu nami veidoti ar divām atsevišķām ieejām, lai tajos varētu dzīvot divas ģimenes. Šobrīd Sūnciema namu stāvokli Rešķes kundze vērtē kā sliktu, jo viņas mājai tek jumts un laika zobs nopietni pabojājis arī vizuālo izskatu.
Vietējo iedzīvotāju rindas laika gaitā nomainījušās, arī I. Rešķes dēls izpircis daļu no vienas Sūnciema mājas, bet vēlāk pārcēlies uz Liepāju. I. Rešķes māsa kādreiz dzīvojusi centrālajā ciema mājā, taču arī pārcēlusies uz Liepāju. “Šeit ir kluss un mierīgs, bet darīt arī nav, ko,” smejoties saka I. Rešķe.
Arī Leonīda Grasmane šo gadu laikā novērojusi, ka Sūnciema iedzīvotāji ir mainījušies. Atnākušas vairākas jaunas ģimenes, un dažas atkal devušās prom. Taču tik un tā kaimiņu attiecības ir labas. Grasmanes kundze uzskata, ka visi kaimiņi cenšas būt draudzīgi, jo patīkamāk ir dzīvot saskaņā, nevis kašķos. “Pati es esmu no Dunalkas, bet atnācu šeit, lai palīdzētu dēla ģimenei bērnus pieskatīt, kamēr vedekla mācījās augstskolā. Ne mirklīti nenožēloju pārvākšanos, jo šeit ir ļoti labi un – galvenais – mierīgi,” pārliecināta ir L. Grasmane. Viņa šeit iedzīvojusies un labprāt darbojas arī Bārtas etnogrāfiskajā ansamblī.

Nav nekāda nomale
Vineta Grasmane dzimusi Bārtā, tad ieprecējusies Dunalkā, bet 1996. gadā atnākusi atpakaļ uz dzimto pagastu ar papildspēkiem un ģimenes ligzdu izveidojusi Sūnciemā. “Atnācu kopā ar vīru, diviem bērniem un vīramāti, atvedu papildinājumu. Mans ieguldījums Sūnciema iedzīvotāju skaita uzlabošanā ir diezgan nozīmīgs, jo man ir četras meitas,” smejas V. Grasmane, kura strādā Bārtas pagasta pārvaldē par sekretāri un kasieri.
“Ja pareizi saskaitu, tad ciemā ir astoņas mājiņas, bet par to varētu strīdēties, jo ciemam ir grūti novilkt robežas,” prātā Sūnciema karti pārskatot, konstatē V. Grasmane. Vairumā no tām dzīvo vecāka gadagājuma cilvēki, bet ir arī dažas ģimenes spēka gados.
“Mans vīrs ik dienas brauc uz Liepāju, strādā Zemessardzes štābā. Mēnesī degvielā iziet apmēram 130 eiro. Tas nekas, ar to jārēķinās,” uzskata V. Grasmane. Vīram braukšana netraucē, jo viņš ir šoferis, katru dienu vada auto. Brauciens no Sūnciema līdz Liepājai aizņem 40 minūtes, šobrīd braukšanas apstākļi uzlabojušies, jo noasfaltēts Bārtas ceļš.
Grasmaņu ģimene ir Bārtas pagasta patrioti, un visi viņu bērni mācījušies Bārtas pamatskolā. Jaunākā atvase drīz beigs sešgadniekus un nākamgad ļoti vēlas mācīties Bārtas skolā. V. Grasmane uzskata, ka dzīvošana Sūnciemā ir laba, jo par turienes iedzīvotājiem nekad netiek aizmirsts, arī ziemas laikā ceļi tiek sakārtoti. “Mēs esam tikai kilometru no Bārtas centra. Tas nav nekāds nostūris,” strikti paziņo V. Grasmane.
Sūnciema iedzīvotāja pasmejas par tiem latviešiem, kuri ar vārdu salikumu “Sūnu ciems” cenšas raksturot kā sliktu vietu, kur dzīvot. “Vai tad jūs maz zināt, kā pie mums Sūnciemā ir?” ar smaidu viņa jautā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sūnciemā mājo miers un draudzība

Kategorijas