Vēstules stāsta par Sibīrijā pārdzīvoto

2017. gada 16. novembris 07:00

1502

Lāčplēša dienā Durbes muzejā pulcējās daudz interesentu uz padonieces Tamāras Lankovskas grāmatas “Vēstules dzimtenei no trimdas” atvēršanu. Grāmatas tapšana bijusi divu pušu vēlmju veiksmīga satikšanās. No vienas puses – T. Lankovskas vēlme saglabāt vēstules nākamajām paaudzēm, no otras – Durbes novada kultūras darbinieku iecere, domājot par dāvanām Latvijai simtgadē.
“Durbē grāmatas ir rakstītas no senām dienām,” atgādina muzeja vadītājs Reinis Bahs. Viens no vērtīgākajiem eksemplāriem esot 1800. gadā izdotā vācu mācītāja sarakstītā. “Nu visām piepulcējusies vēl viena – ļoti vajadzīga grāmata. Lai arī par Sibīrijā pārdzīvoto uzrakstīti un lasīti daudzi stāsti, šīs vēstules ir kas īpašs, jo vēsta par Durbi, durbeniekiem, tātad zināmu cilvēku likteņiem.”

Atdod pirms nāves
R. Bahs par T. Lankovskas vēstulēm uzzinājis kopīgā ekskursijā. Vēstules rakstītas no pirmajām izsūtījuma dienām 1949. gadā līdz braukšanai mājās 1957. gadā. Tās cauri visiem padomju gadiem saglabājusi T. Lankovskas krustmāte Doroteja Nūnava, kura izsūtītos balstījusi gan ar apģērbu, gan pārtiku. Šim mērķim pat nopirkusi govi un sivēnu. “Ja nebūtu viņas, mēs šeit nesēdētu,” atzīst T. Lankovska.
Pirmā vēstule uzrakstīta jau lopu vagonā, no ģimnāzijas paņemtā jauniete to pasta kastē iemetusi Smoļenskā. Nākamajā jau varējusi norādīt adresi Omskas apgabalā. “No manas puses vēstules tika intensīvi rakstītas.” Rakstījusi ar tinti, kas iegūta, izšķīdinot no mājām atsūtītā ķīmiskā zīmuļa serdeni. Grāmatā ievietotas 86 vēstules.
Kad T. Lankovska ar ģimeni atgriezusies dzimtenē, krustmāte neko par vēstulēm nav sacījusi. Par izsūtījumu vispār nav runājuši, baidījušies. Kad krustmāte bijusi jau lielā vecumā, T. Lankovska pateicībā paņēmusi viņu pie sevis. Pirms aiziešanas Mūžībā 1982. gadā D. Nūnava pēkšņi atnesusi krustmeitai sainīti – “tās tavas vēstules”. Paslēptas saglabājusi ilgus gadus, bet baidījusies atdot, “ka tevi otrreiz neaizved uz Sibīriju”. Sākumā arī T. Lankovska baidījusies tās turēt dzīvoklī.
Laikiem mainoties, urdījis nemiers – ko ar tām darīt? Dzirdējusi televīzijā režisores Dzintras Gekas aicinājumu sūtīt savas atmiņas. “Man divreiz nav jāsaka.” 78 gadu vecumā divu mēnešu laikā vēstules ar roku pārrakstījusi divās lielās kladēs. Represēto sanākšanas reizē Ikšķilē tikusies ar Dz. Geku personīgi. Mājās palikušais dublikāts ceļojis no rokas rokā un “liktenīgi nonāca Reiņa Baha rokās”.

Lasot līst asaras
Sākumā T. Lankovskai bijusi doma, ka kāda rakstniece palīdzēs izveidot grāmatu, bet šī iecere nav realizējusies. Kad novadā stādīts plāns simtgades pasākumiem, R. Baham radusies ideja izdot grāmatu pašu spēkiem un ar nemainītu tekstu, bet novada domes priekšstāvji izpratuši nepieciešamību to finansēt.
“Vēstules ir rakstītas talantīgi. Tās nevajadzēja uzlabot, tikai nodrukāt. Ja nebūtu Sibīrijas, Tamāra varbūt būtu rakstniece,” spriež R. Bahs.
Grāmatu gatavojot, T. Lankovska daudzām vēstulēm pievienojusi papildinājumus ar faktiem, kurus tolaik nedrīkstēja rakstīt.
Par manuskripta uzrakstīšanu datordrukā autore ir pateicīga Guntai Intei, kura atminas, ka, pirmo reizi vēstules lasot, “asaras lija aumaļām”. Abas arī nospriedušas, ka krieviskie jēdzieni jāpaskaidro latviešu valodā. “Šī grāmata ir burvīgs vēstures palīglīdzeklis, kas jālasa skolā bērniem. Tā nav daiļliteratūra, bet reālā dzīve,” saka G. Inte.
“Sevišķi jaunajiem vajadzētu saprast, ka tas bijis grūts ceļš līdz Latvijai, kāda tā ir šodien,” uzsver Durbes novada domes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics.
“Nu mums prieks visiem – es atstāju šīs vēstules savai ģimenei un arī savam novadam,” par rezultātu gandarīta to rakstītāja.

Pārved trīs latviešus
Pasākuma gaitā jūtams, ka klātesošo vidū netrūkst T. Lankovskas likteņa biedru un līdzīgas izjūtas piedzīvojušo, pat neliels emocionāls pieskāriens te vienam, te citam raisa acīs asaras. Ne velti grāmatas vāka noformējumam R. Bahs izvēlējies nevis T. Lankovskas ģimenes foto, bet gan kaimiņus – ar vēršiem Sibīrijā zemi savas mājas priekšā uzar “Krišjāņu” Brikmaņi.
“Mēs taču vienā sādžā, vienā zemnīcā bijām!” izsaucas T. Lankovska, kad vārdu ņem Dzidra Katlovska. “Tu nevienu vārdu neteici, kā mūs tur ēda blaktis. Mani, deviņgadīgu meiteni, šķiet, visvairāk. Es noliecu galvu tavā priekšā par šo darbu. Es lasīšu un noteikti raudāšu, tā ir arī mūsu dzīve,” teic Dz. Katlovska.
Kad uz ekrāna tiek demonstrētas fotogrāfijas no Sibīrijas albuma, R. Bahs vērš uzmanību, ka telpās uzņemtajās fonā ir kāds auduma gabals vai sega. “Negribējām rādīt, ka dzīvojam zemnīcā, bija par to kauns,” skaidro T. Lankovska. Pēdējā dienā Sibīrijā tapis foto, kurā viņa kopā ar vīru Voldemāru Ķīnastu un diviem maziem bērniem. Jauniete turējusi savu apņemšanos: “Lai kādu vīru apprecēšu, bet tikai latvieti, lai aiz manis paliktu latvieši.” Pēc garā mājupceļa no Omskas, izkāpjot Rīgas stacijā, T. Lankovskas sirds gavilējusi: “Esmu pārvedusi trīs latvietīšus!”, bet trīs arpus gadus vecā Valda raudājusi: “Gribu mājās!” Divgadīgais brālītis Rolands vilcis līdzi. Trešo bērnu – dēlu Arnoldu – tobrīd nesusi zem sirds.

Atminas ķīseļa bļodiņas
“Tā ir mana māmuliņa,” pačukst Dzintra Pupaine, kad ekrāns rāda T. Lankovskas māti Antoņinu Brikmani kopā ar draudzeni Feliciju Grīnbergu. T. Lankovska nesusi mazulīti Dzintru vairākus kilometrus pa dziļu sniegu, kad viņas mātei vairs nav bijis spēkā, un tā izglābusi meitenītes dzīvību.
Savukārt foto, kas uzņemts vēl pirms izsūtīšanas un kurā kopā visa Brikmaņu (T. Lankovskas dzimtais uzvārds) ģimene, tēvs vēlējis katram nedrošajos laikos nēsāt līdzi. No piecu cilvēku ģimenes šai saulē vēl T. Lankovska un viņas brālis Gunārs Brikmanis.
T. Lankovskas meitai Valdai Larionovai atmiņā no Sibīrijas ir vien beņķītis ar divām ķīseļa bļodiņām – pašai un brālītim, taciņa uz pretējo kaimiņmāju un liels suns. Ilgais brauciens uz mājām tolaik mazās meitenes atmiņā neesot palicis. “Neesmu izjutusi to, ko iepriekšējā paaudze, un ar šausmām piedomāju, kā tas ir, kad 15 minūtēs liek sakrāmēt mantas un visa iedzīve, ko esi mūžā sastrādājis, jāatstāj citiem un jādodas projām. Nespēju aptvert, kā to varēja pārdzīvot. Lielākā vēlme, kaut mums nevienam nekas tāds vairs nebūtu jāpiedzīvo,” saka V. Larionova.

Perfekta un precīza
Pasākuma dalībnieki var iepazīties arī ar T. Lankovskas daudzās kladēs uzkrātajiem materiāliem no avīzēm un citiem izdevumiem par dažādām tēmām, piemēram, dzīvniekiem, valstīm, interesantiem faktiem. “Nevis izgriezusi, bet glītā rokrakstā pārrakstījusi. Lasīšana, rakstīšana, rokas kustība, nevis sēdēšana pie datora, izkopj inteliģenci, attīsta smadzenes, un cilvēks nenoveco,” raksturo R. Bahs. Atsevišķā kladē ierakstīti svarīgi izteicieni. “Katrai dienai jābūt kādai gribai, lai neapstātos dzīvība,” vienu no tiem citē R. Bahs.
“Es bieži pie Tamāras ciemojos, un šito perfektumu mājās! Es to apbrīnoju! Viņa var ar aizvērtām acīm ieiet jebkurā telpā un paņemt tieši to, ko viņai vajag,” privātos iespaidos dalās Ināra Martinova.
“Mamma ir unikāls cilvēks, kāds šajos laikos ir retums. Viss notiek pēc grafika – laikā celties, laikā gulties, laikā strādāt, laikā pusdienas un kafijas pauze. Precizitāte uz sekundi. Var apbrīnot arī perfektumu dārzā,” stāsta V. Larionova.
“Es no viņas uzlādējos,” atklāj Dz. Pupaine, kura, jau būdama pieaugusi, sameklējusi savu labdari un sauc viņu par otro māti.
T. Lankovska teic, ka šis esot otrs lielākais priecīgais satricinājums dzīvē.
Pirmais – jau minētās izjūtas, izkāpjot Rīgas stacijā ar vienu bērnu pie rokas, otru uz rokas un trešo puncī. Tagad – “ka nepazudīs manas vēstules, kurās esmu izlikusi savus pārdzīvojumus”. “Ko vairāk var vēlēties? Tas ir dzīves piepildījums. Aiz manis paliek četri bērni, deviņi mazbērni un astoņi mazmazbērni.” Viņa arī citē savā kladē ierakstīto: “Laime ir piedzimt Latvijā, bet vēl lielāka laime ir dzīvot Latvijā.”
Septiņi grāmatas eksemplāri nonāks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet vēstuļu oriģinālus T. Lankovska uzdāvinājusi Durbes muzejam.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vēstules stāsta par Sibīrijā pārdzīvoto

Kategorijas