“Bārtas dzīpari” Bībeles vietā

2017. gada 16. novembris 07:00

643

Bārtas kultūras namā 10. novembra pēcpusdienā norisinājās grāmatas “Bārtas dzīpari. Valoda, kultūra, tradīcijas, ļaudis” atvēršanas svētki. Grāmata sevī apkopo desmit pētnieku veikumu un vēsta par Bārtas kultūrvēsturisko mantojumu. Kultūras nama vadītāja Gunta Klievēna pauda īpašu prieku par grāmatas tapšanu un apgalvoja: “Man tagad šī grāmata ir Bībeles vietā.”

Izauklēts un izlolots darbs
Grāmatas sastādītāji Kurzemes Humanitārā institūta (KHI) direktors Edgars Lāms un KHI pētniece Anita Helviga atzina, ka darbs pie grāmatas veikts ar lielu mīlestību, tādēļ rezultātam viennozīmīgi jābūt labam. A. Helviga, kura pati ir bārteniece un ir viena no autorēm, atzina: “Šī grāmata ir izauklēta ar visu savu būtību. Mēs jums piedāvājam stipru grāmatu ar lielu spēku. Un grāmatas spēku rada vietējo ļaužu atbalsts.”
Tāpat A. Helviga priecājās, ka grāmatā iekļauts plašs vizuālais materiāls – 110 attēlu no Bārtas vēstures. Un – kas nav mazsvarīgi – grāmatas kopsavilkums tulkots angļu valodā, lai “vērtības aiziet tālāk”.
Grāmatas tapšanā piedalījušies Liepājas Universitātes (LiepU), KHI, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas (LMMDV), kā arī Latvijas Universitātes (LU) pētnieki. Viņi pētījuši un rakstījuši par visdažādākajām Bārtas kultūrvēsturiskajām parādībām, piemēram, mājvietu nosaukumiem, kapsētām un kapavietām, kāzu tradīcijām un izloksnes īpatnībām, kas raksturīgas vien šai apkārtnei. Tieši šie dažādie un krāsainie “dzīpari” veiksmīgi savijušies grāmatā, lai par Bārtu uzzinātu arvien vairāk iedzīvotāju visā Latvijā un arī ārpus tās robežām.

Liels vietējo devums
Pasākumā īpaši emocionāla bija Bārtas kultūras nama vadītāja G. Klievēna. Viņa nebeidza slavēt un pateikties grāmatas autoriem un visiem, kuri devuši savu artavu tās tapšanā. Viņasprāt, šī grāmata kalpos par tiltu nākamajām paaudzēm, jo “Bārta no Latvijas kartes pazust nedrīkst”. Visi pētnieki kā viens grāmatas atvēršanas svētkos atzina, ka bez vietējo bārtenieku iesaistīšanās šī grāmata nebūtu tapusi. Tieši vietējie bijuši tie, kuri, stāstot savus stāstus, daloties atmiņās un zināšanās par Bārtas vēsturi, palīdzējuši pētniekiem veikt savu darbu un galu galā tapt arī grāmatai.
KHI pētniece Ieva Kaija Ozola, uzklausot bārtenieču stāstus, apkopoja Bārtas kāzu tradicionālās un mainīgās iezīmes. Pētniece atzina, ka ne kurš katrs būtu gatavs svešam cilvēkam uzticēt savu dzīvesstāstu, bet bārtenieces bija tik drosmīgas, ka ļāvās šai avantūrai. Darbs pie pētījuma jaunajai speciālistei bijis īstas ugunskristības, jo šis ir pirmais publicētais zinātniskais raksts. Ar lielu pieredzi zinātnisku rakstu veidošanā ir LiepU zinātnes prorektore Ieva Ozola un LU Latviešu valodas institūta pētniece Liene Markus-Narvila, kuras kopīgiem spēkiem pētīja un izzināja Bārtas valodu. Par lēmumu darbu veidot kopīgiem spēkiem I. Ozola klāstīja: “Ceļot vienam ir grūti – vajag biedru. Mēs ceļojām laikā – Bārtas valodas laikā.”
I. Ozola pastāstīja, ka abu pētnieču veikums, līdzīgi citu pētnieku darbiem, tapis pēc pētnieku un studentu kopīgajām ekspedīcijām. Šo ekspedīciju laikā bārtenieki sev vēl nepazīstamos viesus labprāt uzņēma savās mājās un atbildēja uz jautājumiem. LiepU zinātnes prorektore gan uzsvēra: “Mūsu ekspedīcijas ir paņemšana, lai pēc tam atdotu atpakaļ.” Un nu bārtenieki saņēmuši grāmatu, kurā var lasīt savas atmiņas, dzīvesstāstus un, iespējams, uzzināt arī vēl pašiem ko nezināmu par savu dzimto vietu.

Glābj no izzušanas kapavietas
Par īpaši nozīmīgiem pētījumiem, kas ietverti grāmatā “Bārtas dzīpari”, noteikti var saukt KHI pētnieču Karīnas Krieviņas un Benitas Laumanes darbus. K. Krieviņa veikusi lielu ieguldījumu, apzinot Bārtas kapsētas un kapavietas, cenšoties celt gaismā esošās un nepamatoti piemirstās kapsētas. Kā vienu no palīgiem sava darba tapšanā K. Krieviņa minēja mācītāju Pēteri Kalku, kurš kalpo Krūtes–Bārtas evaņģēliski luteriskajā draudzē un varēja sīkāk pastāstīt par kādu kapsētu, ko pats bija pamanījis.
Mācītājs pasākuma laikā atklāja: “Es kā garāmgājējs te esmu iemaldījies. Ievēroju kapus pie baznīcas un vēlējos tos sakopt.” Par galveno iemeslu, kāpēc tas jādara, P. Kalks minēja: “Kapavietas – tās ir vēstures liecības. Mēs neienākam tukšā vietā – ir bijuši cilvēki, kuri paaudžu paaudzēs te darbojušies.” K. Krieviņa cer, ka abi viņas pētījumi, kas iekļauti grāmatā, kalpos par impulsu un ierosinājumu tālākiem pētījumiem un meklējumiem.
B. Laumane savukārt apzinājusi Bārtā sastopamos mājvārdus – ne tikai tos, kuriem vēl atrodama reāla mājvieta Bārtas vidē, bet arī tos, kuri palikuši vien nosaukuma statusā un saglabājušies senos dokumentos. Pētniece apzinājusi 160 gadus ilgu posmu, vērojot, kādas īpatnības un izmaiņas notikušas Bārtas mājvārdu nosaukumos. Tā kā B. Laumane nevarēja ierasties uz grāmatas atvēršas svētkiem, viņas vietā pateicību lielākajam palīgam darba tapšanā teica grāmatas sastādītāja A. Helviga. Paldies par izpalīdzību pētījuma gaitā saņēma Linda Smiukše, kura B. Laumanei sniedza piekļuvi Bārtas māju datiem, tādējādi ļaujot pētījumā analizēt un vēstīt par 500 māju nosaukumiem.

Ar domu par nākamo paaudzi
Grāmatas atklāšanas svētkos “Kursas Laiks” sarunās ar sanākušajiem centās noskaidrot, kāpēc grāmata “Bārtas dzīpari” ir tik nozīmīga un nepieciešama. Bārtas muzeja vadītāja Aija Ķude dalījās savās pārdomās: “Grāmata ir kā tāda laipa starp pagātni un nākotni. Šodien bērni varbūt daudz ko nezina par Bārtas vēsturi, par cilvēkiem, kuri kādreiz Bārtā bijuši un Bārtai ko devuši. Šī grāmata tiešām ir lepnums par visu. Lepnums par savu pagastu, par savu tautastērpu, par savu vēsturi, par cilvēkiem. Šī grāmata ir gandrīz kā palīglīdzeklis vēstures grāmatai.” A. Ķudes teiktajam pievienojās arī bārteniece Inta Koltunova, kurai svarīga šķiet tieši jaunās paaudzes izglītošana. “Lai jaunieši zinātu, kas ir bijis. Citādāk jau tas viss aizmirsīsies.”
KHI direktors un viens no grāmatas sastādītājiem Edgars Lāms, vaicāts par grāmatas nozīmību, atzina, ka to nevar izstāstīt pāris teikumos. Taču atklāja, kāpēc pašam šis darbs ir tik nozīmīgs: “Protams, pirmā lieta – tauta bez kultūras vērtībām ir nabadzīga un nepietiekama. Mūsu klasiskās vērtības – tas ir pamats, uz kā balstīties un uz kā tālāk attīstīt moderno kultūru. Latviešu klasiskā kultūra ir ļoti bagāta, ļoti bagāta ir tautas māksla, kā zināms, un šajā grāmatā mēs mēģinām šīs vērtības celt gaismā un aktualizēt. Tas būtu viens iemesls. Otrs iemesls būtu saistīts ar tiem diezgan skumjajiem procesiem, kas notiek mūsdienu pasaulē – arī Latvijā – cilvēku aizbraukšanu.” E. Lāms atzīst, ka latviešu aizbraukšana būtiski apdraud Latvijas lauku tālāku pastāvēšanu un attīstību, un cer, ka šī grāmata spēs celt latvisko pašapziņu. “Latvijas lauki paliek tukši. Es domāju, ka Latvija lielā mērā līdz šim ir balstījusies uz laukiem. Lauku dzīve ir latvietim pati tuvākā un raksturīgākā. Būtu ļoti bēdīgi, ja mēs šo dzīvesveidu pazaudētu. Šāda veida pētījumi varētu mazliet vairot lepnumu par to, kur mēs dzīvojam. Un varbūt bārteniekos vairot piesaisti savai dzimtajai pusei un savai zemei, lai vairs tik daudz mēs negribētu braukt prom, jo kādam jau jāpaliek arī.” Līdzīgās domās ir bārteniece Ilga Auza, kura ir pārliecināta: bez pagātnes nav nākotnes. “Es esmu lepna ar savu pagastu. Bārtas tautastērps ir viens no Kurzemes skaistākajiem tautastērpiem,” priecājas bārteniece.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Bārtas dzīpari” Bībeles vietā

Kategorijas