Ierauga citādu Liepāju

2017. gada 16. novembris 07:00

117

Liepājas krāsas varētu būt vadmalas pelēkā un piena baltā: tādas ir jūras putas, teic Linda Kurmis. Interneta lietotāju uzmanību viņa pirms pāris nedēļām sāka izpelnīties ar pozitīvi tendētu ikdienas horoskopu liepājniekiem.
“Vēl esmu šūpolēs starp Liepāju un Lielvārdi, bet darīt te kaut ko jau gribas,” atklāj sieviete, kura Liepāju par savu pilsētu sauc tikai kopš jūlija vidus. “Latvija ģeogrāfiski atrodas uz trīs paralēlēm. Liepāja ar savu 56’31 stabili pretendē uz mazas valsts valstī statusu, un tai noteikti pienākas savs horoskops.”

Astrologam taču jāzina precīzs objekta dzimšanas brīdis.
Neviens jau īsto pilsētas dibināšanas mirkli nezina, laiks vispār ir nosacīts jēdziens. Daloties zināšanu klāstā, skatos, kas notiek tagad, atrodu atslēgu vietas, un horoskops top uz katras diena fona. Mani horoskopi ir pozitīvi, bet nav pajokam, jo tiešām ir piedzīti šai paralēlei.

Cik sen nodarbojaties ar zvaigžņu tulkošanu? Kas uz šo jomu pamudināja?
Pusaudža gados neapjautu, kāpēc rādās rūķīši un laumas. Vecmāmiņa mani neraidīja prom, bet vecāki konkrēti iestājās, ka blondajā galvā kaut kas nav kārtībā. Dzirdēju, ka cilvēki iet pie kāršu licējām, bet man tas neder. Izlasījusi Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, sajutos atviegloti – tātad ir vēl kāds, kuram arī dārzā zem lielajām lapām ir rūķi un laumiņas.
Matemātiskais prāts 90. gadu beigās saprata – jāiet pētīt astroloģiju – uz astronomiju un fiziku balstītu faktu kopumu, apaudzētu ar garīgo informāciju.
2000. gadā beidzu liepājnieka Andra Rača astroloģijas skolu. Ja es kā Elita Veidemane rakstītu grāmatu par savas dzīves vīriešiem, Andris būtu viens no tiem, ar savu īpašo pasaules redzējuma pienesumu.
Sākumā nebija nodoma profesionāli strādāt ar cilvēkiem, bet pamazām ir iekrāta milzu pieredze. Šobrīd man ir sava astroloģijas skola, bijuši vairāki izlaidumi.

Ir vēl citi radošās izpausmes virzieni?
Esmu pamatlicēja žurnālam “Citādā Pasaule”. Pirmsākumā veselu gadu tur tika publicēti mani raksti.
Lai saprastu visus “kāpēc”, ar astroloģiju vien nepietiek. Sešu gadu darbs ieguldīts psihoterapijā, ģimenes sistēmterapijas pētniecībā. Ja vairākas lietas liek kopā, atveras citas “bildes”, nolasās cita, daudz dziļāka, informācija.

Un kādi ceļi atveda uz Liepāju?
Zdislava Romanovska dziesma par pilsētu vētru un dzintara krastā, arī daudzas citas par Liepāju dungojas pašas no sevis. Katru gadu četras piecas reizes braucu šurp, un te man vienmēr bijusi māju sajūta. Bieži klausos Aizkalna raidījumu “Laba mūzika labiem cilvēkiem” un domāju: tas ir par mani, tas man der!
Šogad viena pati jauno gadu sagaidīju Liepājā. Atgriežoties Lielvārdē, lēmums jau bija gatavs. Vienas foršas liepājnieces paaicināta, visu jūniju te nodzīvoju, lai sajustu, kā tas ir – katru dienu būt Liepājā.
Kad cilvēkam ir puse no simts, iestājas pilnīga brīvība. Ieraugot savā zvaigžņu kartē, ka vecumdienas pavadīšu pie jūras, sākumā apjuku. Kā tas var būt? Bet nekas taču neliedz pārcelties. Sekoja virkne notikumu, kas dzīvi sakārtoja. Starp citu, bērni, mans zelts, šo soli ar prieku akceptēja. Viņi atbrauc uz Liepāju, un mums visu dienu ir, ko kopā darīt, jo šeit IR, ko darīt ģimenēm!
Karostā, kad tur vēl bija galīgie grausti, zināju, kas būs ap stūri, aiz nākamā pagrieziena. Šīs atmiņas, iespējams, nāk līdzi no iepriekšējām dzīvēm… Dzīvokli šeit izvēlējos apzināti. Izejot no mājas, momentā sajūtu jūras un priežu spridzīgo, jonizēto gaisu.

Vai pēc pirmās sajūsmas iespaidi nav mainījušies?
Mazliet kaitina liepājnieku teiktais, ka Kalpaka bulvāris sataisīts par godu vēlēšanām. Manuprāt, apakšā cits bekgraunds – viss tiek darīts pilsētnieku labklājībai. Prieks taču dzīvot sakoptā vidē un infrastruktūrā!
Iela gaiša visā garumā, liepu rindas smaržo! Liepājā veloceliņu garums – ap 50 kilometru. Kur vēl tā ir? Pie manas mājas turpinās komunikāciju būvniecība, veloceliņa pagarināšana. Tarkšķi pie luksofora brīdina vājredzīgos, plašas ielas bez sastrēgumiem. Pie “Metalurga” ieraudzīju tramvaju galapunktā stāvam… zālītē.
Nemitīgi fotografēju, Rožu laukumā vēroju un bildēju, kā meitenes sagatavo stādījumus ziemai, un, lūk, man iedāvina rozes! Un tie zīmīgie atgadījumi! Iebraucu auto stāvvietā pie vēl ziedošajām rozēm, un tobrīd radio ieskanas dziesma “Rožu laukums”. Tas nozīmē, ka izvēle ir pareiza. Nenormālā tempā iedzīvojos Liepājā. Vietējie brīnās, kā te visu zinu, bet man ir interese iet, piedalīties, būt. Pamanu smalkas nianses Liepājas kultūras dzīvē, arhitektūrā, pilsētvides sakārtošanā, patīk, kā šeit viss notiek ātrāk nekā citviet mūsu zemē.

Tagad jādomā, kā nodrošināt iztiku?
Lēnām top ļaužu grupa, kuri vēlas apgūt astroloģiju brīvdienās. Būs arī darbdienu grupa, kā tas jau ir vairākās vietās Vidzemē.
Pēc izglītības esmu ainavu arhitekte. Patīk veidot dārzus un parkus, arī iekštelpas – svarīgi, lai valdītu savstarpēja harmonija. No bērnības šuju, pārveidoju apģērbu. Šobrīd pasaulē ir populāra kustība Recycled (no veca jauns). Man ir bijušas vairākas modes skates, pagājušajā pavasarī piedalījos pasākumā “Lielvārde var!”.
Liepāja vienmēr bijusi ļoti kreatīva, padomju laikos šeit izdzīvoja citādi domājošie, tieši caur mūziku tika pateikts viss. No Rīgas bija slinkums braukt viņus pieskatīt. Citur Latvijā ir izšķīdis “es lepojos ar savu tautu”, bet Liepājā tas vēl ir dzīvs. Liepāju nākotnē redzu vēl brīvāku, vēl interesantāku.
Daudzus gadus nostrādāju pašvaldībā – attīstības daļā. Ņemot vērā tehniskās zināšanas, redzu pilsētvides attīstību, viegli skenējas situācijas, jo īpaši būvniecībā.
Rāmā plūdumā padaru ļoti daudz. Pazušanas sajūtas vispār nav. Ja būs iespēja, droši varu rast vietu arī Liepājas Universitātē, veidot jaunu mācību programmu. Man ir vairākas augstākās izglītības, sanācis apgūt arī zināšanas mārketingā.

Vai Lielvārde ir Jūsu dzimtā vieta?
Nē, esmu igauņu meitene. Linda un Kalevipoegs ir viņu nacionālie vārdi, un maniem vecākiem šis vārds iepatikās, jo dzīvojām Igaunijā. PSRS laikā dažādiem varasvīriem nācās rotēt pa visu Padomju Savienību, un mani vecāki bija tādi. Sākumā mācījos igauņu skolā, valodas padodas viegli. Zinu četras, ieskaitot skandināvu valodu grupu.
Esmu optimiste, degunu nekad nav bijis jānokar. Pat bēdās ne. Jādzīvo šeit un tagad. Savulaik Andris Račs “apsolīja” dzīvi kā uz kruīza kuģa, pilnīgā šokolādē. Labticīga, droša dzīve man ir.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ierauga citādu Liepāju

Kategorijas