Rekurzeme.lv ARHĪVS

Apskaut Jēkabu

ANITA KANTĀNE

2017. gada 16. novembris 07:00

328
Apskaut Jēkabu

Portugāles ugunsgrēki, svētais Jēkabs un pāri visam draudzība – šāds dažos vārdos ir raksturojums ceļojumam, kurā devos kopā ar trim draudzenēm.

Ugunsgrēki Portugālē bija iemesls iepriekšizplānotā maršruta maiņai. Tas ļāva dažas dienas izbaudīt Porto un tad veselu nedēļu mesties ceļā.
Mēs bijām nolēmušas ar kājām pieveikt kādu no svētā Jēkaba ceļiem, izvēle krita uz tā saukto angļu ceļu, kas sākas Spānijas pilsētā Ferrolē un noslēdzas Santjago de Kompostelā. Mēs – draudzenes, kuras cita citu atradušas 1990. gados, studējot Liepājas Universitātē un dzīvojot blakus istabiņās kopmītnēs. Varējām pirmdienas vakarā izdomāt, ka ar stopiem jādodas uz Rīgu izdejoties toreiz populārajā klubā “Ola” un, ilgi neprātojot, doties ceļā.
Šim ceļam briedām un gatavojāmies ilgāk. Visām ir ģimenes, darbi, pienākumi un tūkstoš sīkumu, lai atliktu došanos ceļā. Taču ir tikai viens iemesls, lai dotos – visām viens, bet galu galā katrai savs. Dodamies kopā, bet noejam katra savu ceļu. Tāda arī ir ceļa būtība – būt vienam, kad vēlies, bet saņemt atbalstu, kad tas vajadzīgs.

Ješka
Drīz vien svētajam Jēkabam dodam savu mīļvārdiņu un nokristām par Ješku. Paļaujamies uz viņu it visā – ka vakarā mums būs naktsmītne oficiālajā svētceļnieku viesnīcā, ka aiziesim pa pareizo ceļu, ka mums pietiks ūdens, ka vakarā būs laba maltīte, ka nelīs lietus.
Esam izņēmušas svētceļnieku pases. Tās uzrādām svētceļnieku naktsmītnēs un varam nakšņot, iztērējot vien 5–7 eiro. Vietas šeit nevar rezervēt – kurš pirmais nāk, tas guļ. Pārējiem jāmeklē kāda viesnīca. Par laimi, angļu ceļš nav tūristu iecienīts, it sevišķi oktobrī, un valsts naktsmītnēs tiekam visa pārgājiena laikā. Mēs secinām, ka oktobris ir ideāls – mums pietiek ar plus 21–23 grādiem, ko šeit piedzīvojām.
Pienāk diena, kad mēs Ješku jau saucam par Jēci. Pa ceļam satiktie iedzīvotāji ir ļoti draudzīgi un Ješkas pavalstniekiem novēl labu iešanu. Pa šo ceļu svētceļnieki nākuši un gājuši jau simtiem gadu, un nu mēs esam tajā ierakstījušās.

Ceļš
“Es varu,” šādus vārdus man sev vajadzēja atgādināt katru dienu pēc 15. kilometra. Šos pašus vārdus sev teicu pirms gada, lai celtos un ietu pēc smagas operācijas.
121 kājām pieveiktais kilometrs Spānijā bija tikpat grūts kā iepriekšējais gads. Tas ir unikāli, ka cilvēki dodas šajā svētceļojumā, kad neviens viņus nespiež. Atzīšos – ik pa laikam, ieraugot nomaļos apvidos autobusu pieturas, prātoju, ka varu taču iesēsties autobusā un dažus kilometrus pabraukt un neviens man neko nepārmestu.
Pārgājiena laikā katru vakaru kājas bija nogurušas visiem – gan jauniem, gan veciem, gan trenētiem, gan iesācējiem. Ap 17. kilometru ieslēdzās “autopilots”. Katru rītu secināju, ka kājas vairs nesāp un vēdera muskulatūra ir uztrenēta no smiešanās.
Sagatavoties Latvijā šādam gājienam īsti nemaz nevar, jo mums nav kalnaina reljefa. Kāpt kalnā un pēc tam lejā ir vienādi grūti, kad jānes līdzi smaga mugursoma. Biju nolēmusi, ka pārgājienam nepirkšu neko jaunu. Izmantošu visu no esošajiem krājumiem. Kopumā šāds lēmums bija pareizs, lai neapaugtu ar liekām mantām. Vairums ceļotāju velk speciālus apavus vai vismaz kaut ko botveidīgu. Man bija ādas puszābaciņi, ko meita divus gadus jau labi ienēsājusi. Noslēgumā secinu, ka dažus civilizācijas sasniegumus ir vērts iegādāties, piemēram, mikrošķiedras dvieli. Tas ir viegls un ātri žūst.
Vispār ceļš pa kārtiņai vien noplēš lieko, kā mizojot sīpolu. Ceļa sākumā pārspriedu ar meitenēm, kura būs tā diena, kad no rīta vairs nelietošu kosmētiku. Tā diena pienāca ļoti ātri.
Kad noslēgumā Santjago katedrāles kancelejā aizpildu sertifikāta anketu, ailītē pie ceļojuma mērķiem ķeksīti ievelku pie “reliģiozs”. Varēju ievilkt arī pie “garīgs”. Tikai noslēgumā meitenēm atzīstos, ka Tēvreizi un “Esi sveicināta, Marija” pārgājiena laikā esmu noskaitījusi neskaitāmas reizes. Bet meitenes zināja, ka eju šo ceļu, lai aiz muguras atstātu vēzi. “Esmu vesela,” saku sev, kad noslēgumā katedrālē esmu izstāvējusi rindu un apskāvusi svētā Jēkaba statuju. Par šādu rituālu uzzinu, kad esmu apskatījusi baznīcu. Apskauju Jēkabu, izpildu kolēģei Ingūnai doto solījumu aizdegt svecīti un pielieku punktu – šī nodaļa ir noslēgusies. Tālāk ceļš ved uz Santjago krodziņiem, kur vīns kopā ar bagātīgu uzkodu maksā tikai vienu eiro. Trīs vīni – trīs eiro, un esi paēdis un padzēris.

Dziesma
“Bēdu manu, lielu bēdu” pirmo reizi nodziedam kādā tunelī, kad saprotam, cik lieliskā akustikas “telpā” esam nonākušas. No skaņas pašām aizraujas elpa. Noreaģējam un ieskaņojam. Nu mums ir sava pārgājiena himna. Kad mums pārgājiena laikā kāds lūdz kaut ko latviski nodziedāt, laižam vaļā “Bēdu manu, lielu bēdu”.
Pārgājiena laikā sadraudzējamies ar spāni, vārdā Antonio. Arī viņš mūs nofilmē, un pēdējie vārdi ierakstā ir Antonio sajūsma par dziedājumu: “Fantastico!” To varētu teikt par visu ceļojumu.

Hortenzijas
Hortenziju krūmi augstāki par cilvēku un ziedi lielāki par cilvēka galvu – šāds ir vislielākais pārsteigums, ko sagādā daba. Nevis rūpīgi koptos apstādījumos, bet ceļa malā, un tas viss oktobra beigās!
Vēl pie netipiskas ainas pieskaitāmi kukurūzu lauki, vīnogulāji, lauru koki un ēzelīši ganībās. Šos dzīvnieciņus joprojām lauku apvidos izmanto lauksaimniecībā. Cūkas ir pašsaprotama lieta arī Latvijā, tomēr uz kalnainā reljefa rukši ganās brīvā dabā un izskatās tā karaliski.

Krodziņi
Jau ceļojuma sākumā vienojamies, ka neiesim krodziņos, kuru skatlogos ir skaidrojumi tūristiem angļu valodā. Pieturējāmies pie vienošanās, kad vien iespējams. Visa ceļojuma laikā tikai vienu reizi sanāca vilties un tieši reizē, kad nebija iespēja izvēlēties, jo bijām vienīgajā ciema kafejnīcā. Cena bija superaugsta, un ēdiens varēja būt labāks. Secinājums – mūsu vienošanās ir bijusi pareiza, tā atmaksājās gan Portugālē, gan Spānijā – gan cenā, gan piedāvājumā. Iemesls šādai izvēlei – ja uzraksti ir angļu valodā, krodziņš strādā uz tūristiem, tātad ir dārgāks un vietējais kolorīts ir pazaudējies. Jēkaba ceļa daudzajos maršrutos ik gadu dodas vairāk nekā 200 tūkstoši tūristu. Vietējiem tā ir iespēja nopelnīt, taču ir vietas, kas nav komercializējušās. Mums izdevās tajās pabūt.
No visiem krodziņu apmeklējumiem jāizceļ viens gadījums. Mums bija pateikts, ka Portugāles pilsētā Porto noteikti jāpagaršo vietējais ēdiens – francesina. Tā ir dažāda gaļa, salikta kārtu kārtām, vēl maize, ola, kartupeļi un vēl sātīga mērcīte pa virsu. Iegājām no rīta kafejnīcā un katrai lūdzām šo ēdienu. Oficiante pārjautāja, vai tiešām katrai. Pēc apspriešanās ar pavāru mums paskaidroja, ka nevarēsim tās dabūt. Tikai vakarā uzzinājām, ka tas ir tradicionāls vakara ēdiens, ko no rītiem neviens neēd. Tas būtu tā, it kā Latvijā pulksten 22 vakarā kāds ieietu alus bārā un palūgtu porciju auzu pārslu biezputras.

Kataloņi
“Kā tad ar kataloņiem?” šādu jautājumu vairākkārt dzirdu, kad esmu atgriezusies Latvijā.
Jēkaba ceļš, kas ved cauri Galisijai, atrodas tālu no Katalonijas, taču notikušajiem nemieriem atblāzmas vērojamas arī tur. Atblāzmas – miermīlīgas. Daudzi galisieši pat daudzstāvu namos pār saviem balkoniem ir izklājuši Spānijas karogu. Tas ir kā atbalsts Spānijas vienotībai – no Galisijas līdz Katalonijai – zem viena karoga.

Pēcgarša
Pirmspēdējā dienā pirms gulētiešanas sēdējām krodziņā un malkojām vīnu. Meitenes sprieda, ka nākamgad atkal visām jādodas pie Ješkas. Es sacīju – nākamgad bez manis. Man tas ir par grūtu. Lai gan, sasniedzot Santjago de Kompostelas katedrāli, biju pirmā, kura meitenēm teica – nākamgad mums atkal kopā jādodas. Šis ceļš ievelk sevī atvērtus ceļotājus. Šajā ceļā nav zaudētāju, visi ir uzvarētāji, pat tie, kuri dodas bez mērķa. Jēga atnāk pati, tikai jādodas. Gribas turpināt. Tieši tāpēc daudzi ceļotāji pēc oficiālā maršruta beigām turpina ceļu, kas netiek uzskaitīts ceļošanas pasē. No Santjago – līdz Finesterai, kas pirms citu kontinentu atklāšanas Eiropā tika uzskatīta par pasaules malu. Dodas līdz Finesterai, lai saglabātu jauniegūto brīvības un viegluma sajūtu.
Pat pāris nedēļas pēc atgriešanās vērtēju, ka uz dažiem mēnešiem manas enerģijas baterijas ir uzlādētas – pat viskaitinošākais mani nekaitina, pat vismuļķīgākajā atrodu jēgu, tumšākajā – gaismu.
Ješka atvēris robežas – es varu visu!