Dzīves filozofija liek atgriezties

2017. gada 23. novembris 07:00

185

Lai arī jauniete ir ļoti apmierināta ar ārvalstīs sniegtās izglītības saturu un gūtajām dzīves mācībām, tomēr pārliecība likusi atgriezties dzimtajā Latvijā.

Kad mūzika līdz kaklam
Liepājniece ar mūziku un kultūru ir burtiski saaugusi. “Dziesmas es rakstu, kopš iemācījos rakstīt. Šāda sevis paušana man palīdzējusi tapt par cilvēku, kas esmu šodien.” Viņa absolvēja Liepājas 2. mūzikas skolu, vidējo izglītību ieguva Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā. Studēja Klavieru klasē, pēcāk – Mūzikas vēstures un teorijas nodaļā. Viņa spēlē arī ģitāru un tautas mūzikas instrumentus – kokli un stabuli. “Kokli, ko šobrīd saucu par savu, nesen izgatavoju pati savām rokām meistara Riharda Valtera vadībā,” teic mūziķe.
Mūzikas vidusskolā mācījusies klasiskās mūzikas kompozīciju, taču vairums mūzikas sarakstīts ārpus studijām. “Klasiskās mūzikas kompozīcijas stundās es līdz galam neizpratu, kas tiek sagaidīts. Mūžīgi centos pievilkt sevi pie kaut kā jau esoša. Šķita, ka tas ir tāds kā rāmis, kurā es nespēju izteikt savas domas. Šādi iekšējie konflikti un laušana ļoti kavēja manu attīstību šajā mākslas žanrā. Šis laiks un piedāvātā izglītība bija pilnībā nolīdzinājusi manas spējas domāt pašai. Es domāju savu skolotāju vārdiem un viņu vārdiem spriedu par savu vērtību,” stāsta jauniete.
Nolēmusi ar mūziku kādu laiku iepauzēt un iestājusies Liepājas Universitātē, lai studētu kultūras vadību. “Nebiju gatava no kultūras aiziet, bet mūzika tobrīd man bija līdz kaklam,” viņa pamato izvēli. Pusotru gadu garais periods kultūras vadībā bijis tāds kā ārstēšanās posms no rāmjiem, viedokļiem, no “pareizi” un “nepareizi”. “Pusotrs gads, un mūzika mani atkal vilināja. Jautāju sev – kāpēc vispār sāku studēt mūziku? Jo man tā patīk, tā mani aicina. Mēs bieži sev uzdodam jautājumu, par ko vēlamies kļūt, ko dzīvē darīsim, ko mācīsimies, bet nepamanām, ka atbilde jau dzīvo. Laiku pa laikam iezagās doma par studijām ārzemēs, par to, ka jātiecas pēc kārotā, ne jāsamierinās ar piedāvāto.” Un tā abi ar draugu nolēmuši rīkoties.

Grib būt pati
Iesākumā plāns bijis doties uz Braitonu, bet nonākuši Londonā, kur trīs gadus dzīvots režīmā ar maršrutu “mājas–skola–darbs–mājas”. Drauga vēlmes attiecībā uz studijām bijušas konkrētas un pamatotas, taču meitene bijusi pārliecināta tikai par to, ko nevēlas. “Skaidrs bija viens – negribu klavierklasi. Ko drīkst vēlēties, nezināju.”
Vispirms spēki izmēģināti vokālajā nodaļā, taču iestājeksāmenos ātri vien sapratusi, ka tā nebūšot pa ceļam. “Manam tembram un izpildījuma stilam sāka piemeklēt slavenus mūziķus, kuriem es līdzinos, un sakritību gadījumā tas nozīmētu apstiprinājumu, ka no manis var “uztaisīt produktu”, nemaz nepieņemot, ka es varētu gribēt izklausīties pēc sevis,” mūziķe dalās pieredzētajā. Kad sākusi uzstāt uz vēlmi izpildīt tikai oriģinālmūziku, piedāvāts iestāties songwriting nodaļā. Šim saliktenim esot grūti atrast precīzu tulkojumu latviešu valodā. “Tā principā izvērtās modernā un tehnoloģijām pārpilnā mūzikas komponēšanā,” precizē L. Dudare.
Dzīvojot Latvijā, priekšstats par šo nodarbi bijis diezgan miglains. Minot komponēšanu, prātā nākuši skaņdarbi no agrākās studiju pieredzes. “Iepriekš nebiju domājusi, ka dziesmu rakstīšanu varētu arī mācīties. Likās, ka mūziķi to vienkārši dara. Studējot Liepājā, ātri vien sapratu, ka nav jēgas sēdēt solā un kolekcionēt augstas atzīmes, studējot par kultūru, ja pats “esi kultūra” un tava dzīve tevi māca kā neviens – ir tikai jārīkojas!”

Sajūsmina rezultātu dažādība
Sākums studijām, kā saka absolvente, bijis gana šokējošs. “Likās, ka viss ir pārāk vienkārši, studijas ir kā domubiedru klubs. Nespēju noticēt, ka mācības var būt patīkamas, uzdevumi interesanti un tas vēl joprojām skaitās darbs. Attīstība notiek, teju nemanot. Daži gan drusku apmaldījās šajās sajūtās un paņēma to visu pārāk viegli. Ja neuzķēri momentu, ka daudz jāstudē un jāmācās pašam, tad varēji daudz ko palaist garām,” vērtē bijusī studente. Tieši tādēļ pēc pirmā gada daudzi atbiruši – “netika pāri, jo nenovērtēja, ka brīvība prasa pēc stingras pašdisciplīnas un laika organizēšanas”. “Man šķiet, šeit bija svarīgi noķert to sajūtu, ka skolā esi ieradies kā sevi pārstāvošs mākslinieks un tavai sevis un savas darba kultūras prezentēšanai ir nozīme, jo tavs skolotājs vai studiju biedrs drīz vien var kļūt par tavu kolēģi. Pasniedzēji pārsvarā bija lieli industrijas spēlētāji, bet skolotāji tikai brīvajā laikā.”
L. Dudare tikusies aci pret aci un studējusi pie Gerija Hinda (Gary Hind), neskaitāmu mūziklu autora. Teorētiskās mācības un meistarklases bijušas attiecībā 50 pret 50. Bijis sevi jāprezentē ar dziesmu vai muzikālo materiālu, kas izpildīts ar specifiskiem norādījumiem vai konkrēta uzdevuma ietvaros. “Tas ļoti uztrenēja spējas rakstīt pēc pasūtījuma, un šādi izaicinājumi mani ļoti aizrauj. Pat ja viss topošais materiāls tiek uzdots sakomponēt uz divu akordu bāzes, rezultāti studentu grupā ir satriecoši atšķirīgi un interesanti,” sajūsminās jauniete.

Atklāj savu mūziku
Absolvente atklājusi, ka viņai patīk rakstīt mūziku animācijas filmām, filmām, atklājusi arī teātra mūzikas žanra un mūziklu pasaules skaistumu. “Studiju ietvaros rakstīju mūziku kustīgai bildei – filmu scēnām, reklāmām, videospēlēm, kā arī skatuvei – mūzikliem, teātrim. Apguvu mūzikas rakstīšanu kā tādu – grupām, solomāksliniekiem un sev.”
Pagaidām bakalaura grādu ieguvusī mūziķe aktīvi strādā pie mājaslapas, lai radītu ieskatu, ar ko viņa nodarbojas un ko var piedāvāt. “Šo trīs gadu laikā sarakstīts daudz materiāla. Tas viss jāsaliek pa plauktiņiem un jāapstrādā. Mana izvēlētā joma nozīmē daudz strādāt pašai, strādāt mājās – tas lielākoties ir projektu darbs. Mūziklu jomā lielāku sadarbību redzu ārvalstīs, kur tas ir pastāvīgs un aktuāls žanrs, bet ideja par animācijas studiju Liepājā prasa lielus materiālos un finansiālos ieguldījumus,” idejas klāsta mūziķe.

Visa alga aiziet istabas īrei
“BIMM ir internacionāla un multikulturāla – tādi pati kā Londona. Studentu rindās ir cilvēki no visas pasaules – Zviedrijas, Francijas, Vācijas. Britu studenti ir aptuveni 40 procenti,” raksturo L. Dudare un pastāsta, ka “BIMM London” ir privāta skola ar filiālēm visā Eiropā, kura ik gadu investē miljoniem mārciņu skolas attīstībā. Visvairāk augstskolā pārstāvēta bijusi Zviedrija, jo tur mūzikas tirgus ir plašs, valsts motivē studentus mācīties ārzemēs, noslēdzot sadarbības līgumus, kas ļauj iegūt kredītus ne tikai studijām, bet arī dzīvošanas izmaksu segšanai.
L. Dudarei ar draugu situācija bijusi citāda – naudu dzīvošanai pelnījuši paši, pēc studijām strādājot. “Trīs gadu laikā nomainīju piecas darbavietas. Strādāju veikalos un kafejnīcās, meklēju darbus, ko iespējams savienot ar pilna laika studijām. Esmu ieguvusi kafijas bārmenes jeb baristas sertifikātu. Ātrā laikā vien, sevi pierādot, ieguvu paaugstinājumus, taču darbs bija grūts un nokausēja,” par darba pieredzi prombūtnē dalās L. Dudare. Mēnesī viņa nopelnījusi ap 800–900 mārciņu. “Ar šādu summu tik tikko pietika, lai nosegtu maksu par dzīvesvietu – īri, komunālos maksājumus par vienu istabu.”

Maldās mājokļu “mūžamežos”
“Istaba mūsu pirmajā dzīvesvietā bija vien daži kvadrātmetri. Tajos ietilpa gulta ar pliku matraci, skapis un pa vidu var vēl nostāvēt uz kājām,” stāsta jauniete, atzīstot, ka devušies uz Londonu ar domu, ka viņi uz turieni pārceļas. “Ja mēs brauktu ar domu tikai studēt, nejustos labi, būtu grūti pilnvērtīgi uzņemt kultūru, sabiedrību.”
L. Dudare smejas, ka par dzīvesvietām varētu grāmatu sarakstīt. Pirmajā dzīvoklī bijušas desmit istabas, dzīvojuši kopā ar vēl padsmit dažādu tautību cilvēkiem, visiem bijusi kopīga virtuve. “Tā bija netīra, tur mājoja peles – tajā bija nepatīkami uzturēties,” atminas meitene. Izbaudījuši arī dzīvi hosteļos jeb kopmītņu tipa viesnīcās, kas izmaksu ziņā ir pat uz pusi lētāki nekā viena nakts īrētā istabiņā. Taču hostelī parasti neesot atļauts uzturēties ilgāk par 14 dienām, turklāt daudz lētu hosteļu Londonā nav. Dzīvesvietu jaunieši izvēlējušies tā, lai nebūtu daudz jābraukā ar sabiedrisko transportu, lai varētu paspēt izskriet uz skolu un darbu, netērējot lieki laiku ceļā. “Londona ir sadalīta zonās. Mēs dzīvojām otrajā un trešajā zonā, kur atradās mūsu skola. Lai nokļūtu no vienas zonas otrā, ceļā var nākties pavadīt no divdesmit minūtēm līdz pat divām stundām. Ārpus Londonas dzīvesvietas nav tik dārgas, algas gan tādas pašas, bet braukāt ir sarežģīti milzu sastrēgumu dēļ, grūti izbraucamā Londonas centra un sabiedriskā transporta izmaksu dēļ,” infrastruktūru raksturo L. Dudare.
Nekustamo īpašumu jautājumu pārsvarā uzņēmušās risināt aģentūras, tas stipri apgrūtinājis un paildzinājis apmešanās vietas meklējumus. Sākotnēji šie sludinājumi šķituši kā zaļie mūžameži – piedāvājumu daudz un bezgalīgi, taču katram savi neskaitāmie nosacījumi, mainīgās izmaksas un kaimiņi, ja līdz istabas apskatei vispār izdodas nokļūt. Bieži tikuši lietoti tādi termini, kas latviešiem nav izteikuši neko. Piemēram, “kitcheneta” (no kitchen – virtuve). “Praksē tā parasti bija istabas stūrī novietota izlietne un mikroviļņu krāsns,” uzzinājusi L. Dudare.

Grūti pierast pie pārtikas
Iziešana cauri gana sarežģītam dzīves posmam svešumā tomēr likusi lemt par labu dzimtenei, nevis dzīvi un karjeru veidot Londonā. Metropole Latvijas jauniešiem ierakstījusies daudzās skaistās un siltās atmiņās un noteikti paliks mīļa vienmēr, taču sapratuši, ka Londona nav īstā vieta, kur dzīvot. Nepieķeroties šīm sajūtām, abi latvieši pat uztaisījuši sarakstiņu sev par atgādinājumu, kāpēc tur tomēr nedzīvot, ja uznāk vilinājums un vēlme atgriezties.
“Viens no spilgtākajiem punktiem šai sarakstā ir pārtika, kas ne reizi vien radīja sajūtas, ar kādām Latvijā nebijām pazīstami,” mīnusu izceļ latviete un raksturo piedzīvoto: “Sākumā bijām izsalkuši, nejutām sātu. Nepārtraukti likās, ka pēc ēšanas jāuzēd vēl kas un tad vēl tas. Rezultātā vēders aug, bet spēka maz. Abi esam veģetārieši, un piedāvājums bija plašs un izsmeļošs, taču sajūtas paēdot vienmēr citādas nekā Latvijā.”
Angļiem “nacionālais” ēdiens ir frī kartupeļi ar panētu zivi vai vistas gaļu. Paciņās gatavos ēdienus, kas prasa minimālu gatavošanu, pāris neatbalsta. Tādēļ vecāki no Latvijas regulāri sūtījuši rupjmaizi un lauku labumus. “Ar rupjmaizi vien jutāmies paēduši. Tagad saprotam, kāpēc kādreiz maize nebija ēdiena piedeva, bet, ar sviestu apsmērēta, sildīja vēderu ilgi,” smejoties saka L. Dudare.
Pēc vairāk nekā gada abi latvieši aptvēruši šokējošu momentu – vietējo pārtika viņiem sākusi iegaršoties, ar to pieticis, bet sūtītā maizīte stāvējusi neapēsta arvien ilgāk.
“Otrkārt, Londona noteikti nav piemērota pilsēta, kur audzināt bērnus. Viņiem, šķiet, nav sāta uz neko un nekādu morāles principu. Bērni var staigāt pa kafejnīcas mīkstajiem krēsliem ar ielas apaviem kājās, pie vitrīnām kliedz, ka vajag tādus un tādus kēksiņus, apģērbu veikalā preci norauj un nogāž, bļaujot, ka viņiem vajag to un to, bet aizrādījums neseko,” novērojusi liepājniece.

Paklausa iekšējām sajūtām
L. Dudare atzīstas, ka pēc Londonas straujā ritma un daudzveidības ir ļoti grūti atgriezties Latvijas salīdzinoši nesteidzīgajā ikdienā. “Londonā dzīvojot, gaidīju to brīdi, kad sajutīšu, ka tiešām šeit dzīvoju. Pusgadu aizvadījusi, teicu sev – jā, laikam esmu iedzīvojusies. Pēc pusgada atkal teicu – nē, tagad ir tas moments. Pagāja gads, un jau atkal likās, ka iepriekšējais viedoklis bija maldīgs,” sajūtu pielāgošanu dzīvei apraksta jauniete.
Neskatoties uz iepriekšējiem apgalvojumiem, šķiet, tieši pēc triju gadu dzīvošanas Londonā pāris iejuties. “Runājām brīvi britu angļu valodā. Arī iepriekš it kā pratām angļu valodu, taču prast valodu un sarunāties ar britiem ir divas dažādas lietas,” realitāti apraksta L. Dudare. Arī lekcijas šķitušas kā neskaitāmas angļu valodas paraugstundas. “Tas ir feini. Līdz brīdim, kad visu uzmanība pievērsta tev un tavam viedoklim – kāds tev visnotaļ ir, taču loģiski un pamatoti izteikties, lietojot pareizo terminoloģiju, ir īsts izaicinājums.”
L. Dudare trīs gadu laikā uzņēmusi kultūras daudzveidību pilnu krūti. “Tā kā abi esam tādi, kuri sapņo par dzīvi kādā lauku nostūrī, saskaņā ar dabu un iekšējām sajūtām, kā arī mums tik tuvajām latviskajām tradīcijām, tas viss pasteidzināja vēl gluži neplānoto atgriešanos. Mūsu iekšējās sajūtas un pārliecības ir grūti savienojamas ar Londonas dzīvi,” pārliecināti saka liepājniece. Viņa gan pieļauj, ka studiju laika pilsētā varētu atgriezties darba jautājumos nākotnē, kā arī ciemoties skolā, kas interesējoties par saviem absolventiem, piedāvājot meistarklases un padomu no pasaules panākumus guvušajiem jomas pārstāvjiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīves filozofija liek atgriezties

Kategorijas