Dabu mīlošais klasikas piekritējs

2017. gada 30. novembris 07:00

Par mākslas radīšanas izmaksām daudziem bieži rodas maldīgs priekšstats un jēdziens “māksla” saistās ar attieksmi – uzvelk trīs svītras, izdomā bildei savu filozofiju, un māksla gatava. Taču ir jauni mākslinieki, kuri pieturas pie klasiskajām vērtībām. Liepājniekam Jānim Judinam ir tuva tieši tradicionālā glezniecība. Viņš joprojām vismaz reizi nedēļā gan vasarā, gan ziemā dodas plenēros jeb zīmē un glezno pie dabas, turklāt to visbiežāk dara vienatnē, ceļu līdz zīmēšanas vietai mērojot ar autobusu.

Atsakās no mācīšanas
J. Judins “Kursas Laika” sarunas biedrs bija pirms četriem gadiem, kad Durbē notika viņa pirmā personālizstāde. Jautāts, kas šajā laikā dzīvē noticis, 30 gadus vecais mākslinieks atbild: “Nepārtraukti turpinu pilnveidoties un neesmu iegrimis pašapmierinātībā.”
Ikdienā viņš strādā un maizi pelna iegūtajā profesijā – ir kokamatnieks un veic namdara darbus. Trīs gadus bijis Nīcas Pieaugušo izglītības centra gleznošanas studiju vadītājs. Šogad šo darbu tur vairs neturpina. “Mums bija feina sadarbība. Interesanti, ka man pašam vēl nebija 30, bet kundzes, kurām jau 50–60 gadi un kuras nāca mācīties pie manis gleznot, es par savām audzēknēm saucu,” pasmaida mākslinieks. Viņš esot no tiem, kas uzskata: ja cilvēkam ir gribēšana, tad gleznot iemācīties var jebkurš, tikai nedaudz dotībām ir jābūt. “Ja cilvēkam ir Dieva dotais talants, bet viņš ar to nedarbojas, ir slinks, nav motivācijas, tad no gleznošanas nekas nesanāks. Ja ir liela gribēšana, bet iedotais talants mazāk, cilvēks spēj panākt vairāk nekā tas, kuram ir dotības, bet neko ar tām nedara. Talants ir divi procenti, bet darbs – 98 procenti. Lielākais mākslā ir darbs un gribēt pašam to darīt,” uzskata J. Judins.
No gleznošanas studijas vadītāja darba atteicies, jo lielās aizņemtības dēļ vairs nav bijis laika gleznot pašam. “Māksliniekam pašam visu laiku ir jāmācās, jāstiprina sava meistarība. Kad mācīju citiem gleznošanu, man pašam galvā sakārtojās ļoti daudzas teorētiskās mākslas lietas. Dienu nedēļā veltu saviem plenēriem, kad braucu un taisu pats savas gleznas.”

Katrs plenērs – piedzīvojums
J. Judinam tuva ir gleznošanas tehnika ar eļļas krāsām, ar tām strādā kopš 2011. gada. Paša gleznojumus viņš pielicis mājas viesistabā pie sienas. Ja esot kāda glezna aizceļojusi uz izstādi, tukša vieta nepaliek – tiek atrasta cita. “Man nepatīk tukšas, plakanas sienas. Ja man pašam ir bildes, tad jāpieliek, bet, godīgi sakot, nevaru pats savas gleznas izbaudīt. Ja man būtu iespējas, kolekcionētu citu mākslinieku gleznas,” viņš prāto.
Gleznas, skices un izbrāķētās bildes, ko mākslinieks sauc par “slīcinātajiem kucēniem”, atrodas mājās iekārtotajā darbnīcā. “Tagad darbnīcā var normāli ienākt. Ja nav izstādes, tad te viss ir piekrauts ar darbiem.” Omulīguma efektu dod arī uzmūrētā podiņu krāsns. Vienā plauktā iekārtota bagātīga mākslas bibliotēka. Darbnīcā viņš strādā un gleznas pabeidz reti, parasti gleznojums top vienā piegājienā un āra apstākļos.
Pašreiz Nīcā var apskatīt J. Judina gleznu izstādi “Ainavas un ziedi”. Tajā lielākā daļa gleznu tapušas ārpus Liepājas – apkārtējos novados, kur ķēris kadrus dabā. Gleznot ārpus pilsētas liepājniekam ļoti patīk, tāpēc sevi sauc par dabas mākslinieku. “Latvija ir bagāta ar māksliniekiem – Purvītis, Rozentāls, Ubāns. Viņi man ir gana tuvi, jo gleznojuši plenērā. Mani saista mākslinieki, kuriem ir tuvāki akadēmisma un reālisma principi. Autori, kuru darbos izpaužas patiess gleznošanas aicinājums un pozitīvisms, kā arī dabas mīlestība,” par sevi un iedvesmotājiem saka J. Judins.
Viena no pēdējām viņa radītajām gleznām ir tapusi septembra beigās Vārtājas upes senlejā pēc lielo lietavu radītajiem plūdiem. “Tas ir vesels stāsts, kā glezna tapa. Visapkārt ūdens, bija jābrien gar vienām mājām, negribēju iet caur pagalmu, tādēļ lavījos tām apkārt. Kājās man garie gumijas zābaki, zāle līdz padusēm un slapja,” ideālā gleznošanas kadra atrašanas ceļu apraksta J. Judins.
Zīmēšanas un gleznošanas ekspedīcijās viņš ņem līdzi visu savu mākslinieka ekipējumu un dodas ar satiksmes autobusu. Agrāk braucienos devies ar auto, taču sapratis, ka tas prasa milzu ieguldījumus. Tā kā patlaban daudz laika un līdzekļu jāiegulda no vecmāmiņas mantotās mājas atjaunošanā, nolēmis, ka mašīna nav vajadzīga. “Kad nav auto, brauciens laikus ir jāplāno un jāorganizē. Un īstenībā tas nemaz nav tik vienkārši, jo pastāv iespēja doties uz visām četrām debespusēm. Taču vietu izvēle veidojas organiski – kur esi bijis, ar ko un kā tev kāda vieta saistās.”
Gleznošanas tūrēs viņš ievēro regularitāti, visvairāk sanākot braukt tajos virzienos, kur ir laba autobusu satiksme. Secinājis, ka vislabākā ir no Liepājas Ventspils, Priekules un Nīcas virzienā. Šajos maršrutos vairāki objekti un vietas ir kļuvušas ļoti mīļas. “Ir gadījies, ka esmu pie Vārtājas upes ielejā, zinu, ka tikos un tikos būs autobuss. Taču glezna jāpabeidz, pēdējais triepiens vēl jāuzliek. Sagadījās, ka pēdējais autobuss, “rīdzinieks”, kas iet caur Vaiņodi, bija ļoti vēlu vakarā.”
Katra gleznošana esot vesels piedzīvojums. Vairākkārt saticies ar meža zvēriem – briežiem un aļņiem –, kā arī medniekiem, kuri J. Judinu gleznojam vienā un tajā pašā vietā ievērojuši un jau pieraduši pie mākslinieka klātbūtnes, paši netraucēti turpinājuši medību procesu. “Kamēr es pie meža malas gleznoju, viņi turpat netālu atrodas slēpnī, ar ieročiem gaidot no meža izskrienam dzinēju izbaidītos zvērus. Vienreiz mednieks manu rīcību komentēja – es laikam būšot mežu no visām pusēm uzmālējis, jo pagājušo nedēļu esot redzēts meža otrajā pusē,” smejas mākslinieks. Saskāries arī ar privātīpašnieku dažādo attieksmi pret mākslas radīšanu. Viens ieteicis uzģērbt kaut ko spilgtāku, lai varētu pa gabalu pamanīt un nerastos pārpratumi.

Uzsver izglītības nozīmi
J. Judins sarunas laikā uzsver, ka īstam māksliniekam jebkura ar mākslu saistīta izglītība ir ļoti svarīga, neatkarīgi no tā, vai apgūst to iestādē vai pašmācības ceļā, vai apmeklējot kursus pie lieliem, zināmiem māksliniekiem. “Esmu absolvējis Liepājas Mākslas vidusskolas Kokamatniecības nodaļu. Tur bija ļoti daudz jāmācās, manī ielika spēcīgus, noturīgus pamatus gleznošanā, zīmēšanā, kompozīcijā. Glezniecības pamati jebkuram māksliniekam ir ļoti svarīgi,” secinājis J. Judins. Tolaik kursā mācības uzsākuši ap 30 studentu, taču pēc pirmā gada bijis vērienīgs atbirums – nav spējuši izturēt slodzi. “Ja gribi ko sasniegt mākslā, daudz ir jāmācās pašam. Ir mākslinieki, kuri tikai tā vien ir kļuvuši par māksliniekiem. Piemēram, Liepājā bija tāds Diņģelis, kurš bija dzelzceļa strādnieks, bet savu interesi par glezniecību nostiprināja dažādos kursos un privāti pie gleznotāja Konrāda Ubāna. Svarīga ir gan paša vēlme mācīties, gan arī daudz no svara ir laba skola un pedagogi. Ja ir labi skolotāji, to uzreiz var redzēt – mākslinieks ir kārtīgi iedresēts, viņam ir roku veiklība un nervu jušana, darbojas prāts, lai atrastu lielisku kadru, ko uzlikt proporcionāli pareizi uz sava darba lauka – kartona vai audekla. Tā ir absolūtā redze! Tā ir māksla, ja proti proporcionāli pareizi salikt gleznu. Man pašam pieredzē bija gadījums, kad domāju, ka gleznošu ieliņu, bet sanāca tā, ka tam, ko tiešām gribēju gleznā ielikt, vairs nesanāca vietas. Atliek tikai vienu objektu nepareizā lielumā ielikt, līdz glezna vairs nesanāk. Ir jāpārvalda proporcionālie lielumi, tumšie un gaišie toņi.”

Burvība pazūd biznesā
J. Judinam laiku pa laikam ir jāizpilda arī pasūtījuma darbi. Iemācījies sevi pārāk zemu nevērtēt. “Ir mākslinieki, kas īpaši iet uz to, ka pelna, tikai pildot pasūtījumus. Purvītis un Rozentāls jau pauda, ka pārtikt no glezniecības nav veselīgi, jo tad mākslinieks sāk palikt atkarīgs no pasūtītāja gaumes. Pasūtītājs tad būs ieinteresēts nospiest lētāk. Bet, ja es noturu savas prasības, varu gleznot to, ko redzu, un neesmu atkarīgs no solītās summas. Man nav intereses pārdot gleznu par gadatirgus cenu. Ir bijis, ka cilvēki saka – kā tad jums tik dārgi, bet tur par pārdesmit eiro glezna? Tad es atbildu – vai tad kādā grāmatā rakstīts, ka māksliniekam mūžīgi jābūt pēdējam nabagam? Cik bilžu man tad būtu jāpārdod, lai saņemtu pienācīgu atalgojumu? Kādas trīs četras pa gadu nopērk, bet, ja es glezniecību gribētu kā peļņas avotu, daudz bilžu būtu jāpārdod mēnesī. Kad ar mākslu ieej biznesā, pazūd glezniecības burvība,” ir pārliecināts jaunais otas meistars.
Šovasar bijis pasūtījums – sieva gribējusi vīram uzdāvināt skatu ar dzirnavām, kas ir pie viņu viesu mājas kompleksa. Reiz ar pasūtītāju piedzīvojis kuriozu un reizē pamācošu gadījumu. J. Judins piedalījies Aivara Kleina rīkotajā plenērā. Gala izstādē kāds vecs vīriņš skatījies darbus un, pienākot pie jaunā mākslinieka, sacījis, ka novērtē viņa darbus un grib izdarīt pasūtījumu. “Viņš teica, ka grib lielu bildi, kur Lāčplēsis ar Melno bruņinieku cīnās: gribu lie-e-elu bildi, nu tā-ā-ādu! Cik varētu maksāt? Atbildēju – ja gribi lielu, tad tas arī maksās! Nosaucu 500 eiro. Uzreiz pretreakcija: ko? Tik dārgi? Skaidroju, ka tā ir glezniecība, ne ikdienišķs pasākums. Tad vīriņš teic, ka dēls tik daudz naudas nedos, uzmālēju par 300 eiro. Bet viņam nepatika, ka bruņinieka kāja gleznā izskatās līka, vajagot taisnu,” piedzīvojumu atstāsta mākslinieks. Nācies saskarties arī ar iedzīvotāju izbrīnu, kad viņš no pasūtījumiem atsakās. Tas notiekot tad, kad palūdz uzzīmēt kaut ko abstraktu. “Jautā – kurš tad tādā stilā glezno? Visi pārējie varbūt glezno, bet es ne – ir mana atbilde.”

Sevi pilnveido, pētot citu darbus
“Ainava kādreiz nekotējās. To gleznošanas vēsture sākās pirms 200 gadiem. Impresionisti iznesa to, ejot gleznot ārā. Pēc senām tradīcijām vērtētu, ka ainavu zīmējumi ir tikai skices, nevis gleznas. Kādreiz mākslinieki nemaz neuzdrošinājās iziet ārā, reizē iesākt un pabeigt. Kādreiz gleznas glazēja vairākās kārtās, slāņos, tas notika mēnešiem ilgi. Glezniecībai piegāja kā pie arhitektūras vai būvniecības – tās nezīmēja, negleznoja, bet būvēja. Kad esi kādos muzejos un pieej pie, piemēram, Rozentāla diplomdarba – jūti, ka tā ir manta!” aizrautīgi stāsta mākslinieks.
J. Judins kā izglītības pamatu atzīst krievu mākslas skolu. Piemēram, Pēterburgas akadēmijā kādreiz mācījās mūsu pašu mākslas klasikas vecmeistari, kuri arī attīstīja Latvijas tēlotājmākslu. “Lasu krievu valodā grāmatas, kas iekļautas mācību vielā zīmēšanā un gleznošanā teorijas nodarbībās, saprotu, ka tas ir tas pats, ko mums mākslas skolā mācīja. Manuprāt, Krievijas glezniecības skola ir visaugstākā līmeņa visā pasaulē. Protams, nevar iet pret attīstību izglītībā, bet uzskatu, ka daudzas lietas aiziet mīnusā, atsakoties tieši no klasiskajām vērtībām,” viņš vērtē.
Lai sekotu līdzi mūsdienu tendencēm klasiskajā mākslā, J. Judins daudz apmeklē izstādes, lasa, skatās internetā mūsdienu māksliniekus. “Kad aizeju uz muzejiem, gleznas skatos ļoti tuvu, tad man aizrāda, ka tik tuvu neviens gleznas neskatās. Bet es pētu to, kāds gleznojums, kā glezna būvēta,” skaidro mākslinieks, norādot, ka gleznai ir apakšējais slānis, starpslānis un virsējā kārta, kur glezna sadalīta vissmalkāk. “Svarīgi – kā gleznā iesāc sākumu. Ja tas neveiksmīgs, tad var ilgi vicināties ar pindzeli un muļļāt, muļļāt, bet nekas nesanāks. Svarīgi – ka no sākuma ieklāj lielākus laukumus un pakāpeniski arvien sīkāk zīmējumu sadala.”
Viņš uzskata, ka visu laiku ir jābūt izaugsmei, ko novērtē citi. “Kādreiz glezniecība cilvēkiem likās kā brīnums – uz plakanas virsmas var uztaisīt dzīvu bildi tā, ka liekas, tur tūlīt kaut kas sakustēsies, ka tajā bildē varētu ieiet iekšā. Mūsdienās ir grūtāk pārsteigt ar glezniecību,” secinājis mākslinieks.

Nav lēts prieks
Lai arī liekas, ka veikalos klāsts un piedāvājums ir gana plašs, lai sāktu nodarboties ar gleznošanu, mākslinieks norāda, ka nopietnam hobijam gleznošana nemaz tik lēts prieks nav. “Kursanti ir prasījuši, kādās cenās viņiem jārēķinās, lai būtu starta ekipējums. Sarēķināju, ka pirmajai bildei jārēķinās ar 50 līdz 60 eiro. Vajag vismaz piecas pindzeles un pamatkrāsas,” viņš uzskaita un pastāsta, ka eļļas tehnikai piemērotākās ir cūku saru otiņas. Tām ir jābūt atsperīgām, tādām, lai krāsu var paņemt. Milzīgu ķēpu eļļas tehnikai sagādā arī krāsu šķaidītāju izvēle. Pašam sagādātas otas pāri par 100 eiro vērtībā, taču, kopumā ņemot, tās jau nemaz neesot tik dārgas.
“Gleznojot ar eļļas krāsām, pindzele gana dilst. Ietekmi uz to izdara šķaidītājs un grubuļains audekls, arī aktīvās roku kustības, ko prasa eļļas tehnika. Eļļas tehnikā ir tā – ko ar roku izdari, tik arī ir tā krāsa,” mākslas tehnikas īpatnības apraksta J. Judins. Viņš iecienījis krievu Pēterburgas krāsas, kurām ir 200 gadu sena vēsture, tās esot kvalitatīvas un par pieņemamu cenu. Visur gan nopirkt nevar, esot jāprot sameklēt. “Lētākās eļļas krāsas nav gleznojamas – tonis izšķīst, tām nav īstas konsistences, sajaucot tās aiziet dubļos. Īstai eļļas krāsai jāsmaržo pēc lineļļas. Bet kopumā materiāliem jābūt normāliem, jo par visu svarīgākā ir meistarība. Patiesībā ar lētiem materiāliem arī var uztaisīt šedevrus, ja būs labas zināšanas. Ja to nav, dārgie materiāli neko nedos.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dabu mīlošais klasikas piekritējs

Kategorijas