Pesteļi un kapeņu stāstiņi gara norūdīšanai

2017. gada 30. novembris 07:00

Sensenos laikos vēla rudens un ziemas vakaros cilvēki iztika bez šovu, trilleru un seriālu vērošanas dažādu ierīču ekrānos. Pārdzīvot tumsas bedri palīdzēja kopīga darbošanās skalu, sveces vai petrolejas lampas gaismā, klausoties veco ļaužu pieredzē, stāstos par dīvainiem atgadījumiem, ticējumiem un pesteļiem. Un kur tad vēl fantāziju rosinošie kapeņu stāstiņi! Gan jau šī ar mistikas plīvuru piesegtā mutvārdu folklora, pārnesot no paaudzes uz paaudzi, tika piepušķota, apaudzēta ar izdomas augļiem, taču diez vai tā pastāvētu, ja neietvertu racionālo kodolu. Bērniem krēslas zonas sarunas ļāva dzirdēt ne jau iebiedēšanai, bet gan lai viņus norūdītu pret neparastām dzīves situācijām.

Notiek tas, kam tici
Neviens īsti nevar pamatot seno ticējumu, kādēļ pēc sabīšanās jāspļauj pār kreiso plecu vai jāpiesit trīs reizes pie koka. Tikpat neizskaidrojams ir padoms kādam no vecākiem izčurāt caur slotu, kad bērns stipri sabijies. Jau nopietnāka pieskaņa ir tagadējo senioru morāles kritērijiem. Viņu senči, pat tie, kuri ar baznīcu bija “uz jūs”, mācīja pēctečiem baušļus, piemēram, nedarīt otram to, kas pašam nepatīk.
Otaņķniece Ingrīda Dima kopš bērnības ielāgojusi, ka maizīte jāmīca lielā niknumā un, lai mīkla nenoplaktu, šaujot kukulīti krāsnī, visām durvīm jābūt ciet. Būdama zootehniķe, I. Dima pieturas arī pie senču ticējumiem, paražām. Piemēram, ka sivēni no cūkām nošķirami vecā mēnesī – tad aug apaļi un veselīgi. Gotiņa jāizvēlas pēc ausīm: jo netīrākas un spalvainākas, jo ražīgāks lopiņš būs. Un vēl – jo baltāki govij ragi, jo treknāks piens. Ja tici, tas notiek, uzskata lopu pārraudze.
I. Dima ņem vērā, ka saimnieks nedrīkst govij apcirpt asti slaukšanas laikā, citādi norauj pienu. Pirms sēklošanas gotiņai jāiebaro sālīta siļķe, lai process veiksmīgs. Daļējs izskaidrojums – zivī esošais fosfors. Vēl I. Dima pēc savas pieredzes zina: ja govij liela tūska, jāuzslauc uz maizes šķēles krusts, ar šo riku jāapiet lopiņam apkārt un tad jāiedod gotiņai to apēst. Ja ir aizdomas, ka lopiņiem ļauna acs uzlikta, vai arī profilaksei pie staļļa durvīm jāiesprauž apses miets, govij krusta veidā jāpārkaisa sāls un jānoskaita tēvreize. Par apses brīnumaino spēku zootehniķe pārliecinājusies savās ganībās: aizvedusi pie šiem kokiem lopus, noskaitījusi maģiskos vārdiņus: “Skauģi, skaudiet, raganas, buriet, vienalga, man labi ies!”, un viss bijis kārtībā.
Cilvēka dvēselei un mantai nelabvēļus klāt nelaižot Jāņos pie mājas durvīm piesprausts pīlādža zars. Derot arī iztēloties virs durvīm uzrakstītu otrādi apgrieztu M burtu. Tomēr visdrošāk sargājot izvairīšanās no negatīvām domām. Jo domas, ka kāds tev nevēl labu, ir spēks, kas piespiež pie zemes. Otaņķniece neslēpj, ka rozi noņemt arī viņai esot pa spēkam, bet abpusēju plaušu karsoni savam mazdēlam trīs dienās izārstējusi ar ārstniecisko dēli un īpašā veidā iebarotiem govs mēsliem.
Senču novērojumi vēl šobaltdien ļauj paredzēt laika apstākļus, piemēram, jo vairāk pīlādžu un kartupeļu rudenī, jo slapjāks rudens un bargāka ziema gaidāma. Par to liecina arī lapu biršana uz koku saknēm. Turpretī kurmja aktivitātes vēlu rudenī liecina, ka ziema nebūs auksta: visi kukaiņi uzturas tuvāk augsnes virskārtai.

Vārdu un ticējumu spēks
Teju katrā apdzīvotā vietā agrāk mitis kāds, sauksim to par būrēju, vārdotāju, pareģi vai zintnieku, kurš pratis un spējis krietni vairāk par līdzcilvēkiem. Piemetoties neizprotamai kaitei, cilvēki paslepus meklējuši ceļu pie zāļu tantiņām, viedo vārdu zinātājiem un tamlīdzīgiem speciālistiem. Savu darbību viņi, protams, nereklamēja: pārāk liels bija risks nonākt konfliktā ar Baznīcu, tikt pie raganas vai burvja birkas un nokļūt uz sārta. Vai kļūt par apsmiešanas, izstumšanas objektu.
Mūsu dienās daudzi preses izdevumi publicē vāji pamatotus, pat apšaubāmus ieteikumus, programmas “laimīgai un veselīgai dzīvošanai”, kas dažkārt izriet no cilvēka fizisko un mentālo spēju, kā arī dabas spēku diletantiskas interpretācijas. Tomēr, kad dakteri bezspēcībā noplāta rokas vai nepietiek līdzekļu dārgiem izmeklējumiem, medikamentiem, cilvēks joprojām meklē palīdzību pie dziedniekiem, kuru vidū ir arī šarlatāni.
Durbes muzejā saglabājusies kāda lapiņa no Bībeles, kas dāvināta Jēkabam un Ilzei Dreijai kāzās 1890. gadā. Viņus laulājis Durbes Dienviddraudzes mācītājs Augusts Proktors. Uz lapiņas ir viena praktiska recepte “govij pie atnešanās”, vārdi, kas skaitāmi “pie asins apturēšanas”, “rožu vārdi”, kā arī “vīveļu vārdi” un “ugunsvārdi”. Kurš buramvārdus rakstījis vai lietojis, nav zināms. Varbūt jau minētā Ilze, varbūt viņas bērni. Katrā ziņā vārda spēku mūsu senči turējuši augstu.
Austras kundze (vārds mainīts) no Vaiņodes smej, ka piedzīvoto brīnumu publiska apspriešana pat tagad viņai kantes varot rīvēt, padomju gados bērni skolā par to pat ieminēties nav drīkstējuši un pieaugušiem pirksts pie deniņiem ticis rādīts, lai gan daudzi zinājuši, ka novadā dzīvo pesteļotāji un tantītes, kuri burvestību grāmatas nodevuši no paaudzes paaudzē. Pūšļotāja, saukta par Skrāmeni, spējusi noņemt gan rozi, gan melno pūti, ko pavada augsta temperatūra un no kā diennakts laikā cilvēks varējis aiziet pie tēviem. Savukārt vecā Dobeļtante pašai stāstītājai izārstējusi jostas rozi, skaitot īpašus vārdus un velkot krustus uz zila papīra.
Ārēji vaiņodnieki centušies no māņticības norobežoties, tomēr katra jaunkundze zinājusi, ka Ziemassvētkos vajag, sēžot uz grīdas, mest kurpi pār galvu. Uz kuru debespusi apavs aizkrīt, no tās meitai brūtgāns ieradīšoties. Ļaudis ticējuši arī mistiskām parādībām, piemēram, Austras vecaistēvs Ziemassvētku naktī arvien gājis uz stalli ar savu ķēvīti aprunāties.
Tikai nesen Austrai, nu jau sešdesmitgadniecei, mammīte, kurai pāri deviņdesmit, atklājusi noslēpumu. Staigājot ar Austras brālīti vēderā, viņa mocījusies ar drausmīgu toksikozi. Izglābusi vecā Grošenīte, kura ieteikusi: tu, meitiņ, paņem un uzēd atlikumus no cūkas siles – nelabums pāries, bērns izaugs stiprs kā ozols, zobi visu mūžu nekritīs ārā. Grūtniece tā arī izdarījusi, mokošā vemšana kā ar roku noņemta, un puika tiešām padevies ņiprs, ar veseliem zobiem.
Jaunībā piedzīvotais Austrai licis ielāgot atziņu, ka nedrīkst “runāt pa gaisu”. Viens kaimiņš bieži mētājies ar teicienu “sūdu pilns” un prasti pajokojis, paziņam sacīdams, ka tas laiž pasaulē tikai bērnus ar diviem caurumiem (meitenes). Jau pēc gada balamute par to dabūjis bargi ciest, jo paša sievai piedzimusi meitiņa ar neattīstītu dibena izeju. Mazulītei nācies pārdzīvot smagas operācijas. “Dikti jāfiltrē, ko otram saki,” brīdina kundze no Vaiņodes.

Kapos – nerakstīti likumi
Ikviens ir dzirdējis brīdinājumu – neko nenest uz mājām no kapiem: ne puķes, ne sēnes, kas tuvumā aug. Citādi gaidāmas nepatikšanas – mirušās dvēseles varot atriebties līdz pat septītajai paaudzei.
No kapsētas iznākot, noteikti jānoklapē kājas un jāaizver aiz sevis vārtiņi – lai nepaņemu līdzi mirušo dvēseļu negācijas. Spēkā arī nerakstītais likums, ka uz bērēm nedrīkst iet bez zeķēm kājās.
Rucavas vēstures pētniece Ausma Padalka piefiksējusi kādas novadnieces stāstu iz dzīves: “Drēžu (Dreižu) kapi atrodas netālu no vecās muižas, uz ziemeļpusi. Pagasta vecākais Roga reiz diezgan vēlu pievakarē dodas mājup no pagasta darīšanām. Uznāk lietus. Viņš piestāj zem kapu vārtu jumtiņa. Pa ceļu garām iet viņam pazīstama sieviete. Bet tā viņu neredz, jo viņš pustumsā vēl piespiedies pie vārtu staba. Sieviete vecā tikumā sveicina mirušos: “Labvakar!” Tādu parašu – sveicināt mirušos – vēl tagad ievēro vecāki cilvēki, kapiem garām ejot. Roga atsveicina: “Labvakar, labvakar!” Šī nobijusies pasteidzina soļus. Sak, nu vairs nav labi. Bet Roga, nekā ļauna nedomādams, vēl uzsauc: “Neskrej, neskrej! Pagaidi, iesim reizē!” Nu šī sāk skriet kā negudra. Mājās pārskrējusi, spoka nobaidīta, saslimst nepajokam.”
Bet, lūk, kāds atgadījums saistās ar Vecpils Pilskalna kapiem. Netālu atradies krogs, kur rudens apkūlības puiši un meitas svinējuši vērienīgi, ar iedzeršanu un jautrām izdarībām. Viens no vecākajiem vīriem nolēmis ilgāk nepalikt un naktī doties mājup, pa taisno – gar kapsētu. Pilnīgā tumsā sareibušais labības kūlējs nav manījis takas malā izrakto kapa bedri un iekritis tajā. Tieši tovakar mājās neatgriezās arī krodziniekam piederošais kazbuks, kas allaž staigājis savā vaļā. Lopiņš klīdis gar kapiem un, mielodamies ar svaigām puķēm, arī ieslīdējis bedrē. Pierāvis sērkociņu, neveiksmīgais apkūlību svinētājs atskārtis, ka bedrē nav viens. Nekas, sagulēs ar kazbuku, viens pie otra piespiedušies – lai siltāk. Uz rīta pusi onkulis sadzirdējis, ka jaunieši pa to pašu celiņu klaigādami nāk uz mājām. Kad puiši pietuvojušies, vīrs uzsaucis, lai palīdz tikt ārā. Šie pārbijušies, bet pierunāti ar atgādinājumu, ka kopā taču labību kūluši. Vīrietis iedomājies, ka būtu godīgi vispirms izdabūt laukā nelaimes biedru, kurš naktī sildījis, bet jaunieši, satverot kazbuka nagus un ragus, nosprieduši, ka izvilkts velns, palaiduši lopiņu vaļā un ņēmuši kājas pār pleciem. Vecītim nācies gaidīt nākamos glābējus.

Akači un apslēptā manta
Jautāta par dīvainām vietām un atgadījumiem, Vecpils pagasta novadpētniecības centra vadītāja Dzintra Lāce vispirms min Elles gravu, kas atrodas netālu no Mazlāņu muižas. Izpētot vietu, atklājies, ka gravu gadsimtu gaitā izgrauzuši vismaz 13 avoti. Pie iztekas tie saplūst, veidojot diezgan spēcīgu ūdens straumi. Nostāsti vēsta, ka pirmās brīvvalsts un arī senākos laikos strauta ūdeni vietējie mēģinājuši izmantot saimnieciskām vajadzībām. Dzirdījuši lopus, ņēmuši ūdeni dzeršanai, kamēr pielavījušās visādas nelaimes. Bērniem, kuri pa strautu bradājuši, uz kājām nelāgi izsitumi radušies, lopi sākuši slimot un krist. Kāds turīgs saimnieks strautiņu aizdambējis un ierīkojis dzirnavas. Zīmīgi – dzirnavu palaišanas dienā vīrietis pēkšņi miris ar sirdstrieku. No tā laika dzirnavas nav darbinātas un vietējie tic, ka šis ūdens ir nolādēts.
Avotu nelabvēlīgo ietekmi apstiprinājis arī avotu pētnieks Māris Zvalnis, kurš spēcīgi izjūt enerģijas. Viņš pats tur fiziski ļoti slikti juties un arī vietējiem iedzīvotājiem devis padomu šiem avotiem netuvoties.
Vecpils pilskalna naudas avotu apvij ne mazāk iespaidīga teika. Avotā esot nogremdēta lāde ar zelta monētām, bet šī lāde neesot izceļama, jo, pieskaroties vākam, tā grimst arvien dziļāk. Savulaik salikušies kopā vairāki zemnieki un gājuši avotu rakt, taču tas nav izdevies. Runā, ka rakšana jāveic pilnmēness naktī tūlīt pēc pusnakts, turklāt vienatnē un ar pilnīgi jaunu lāpstu. Pavasarī, kad bijusī skolotāja Dz. Lāce kopā ar bērniem pastaigājusies pa pilskalnu, tur varējuši savākt jaunu lāpstu kolekciju. Racēju izbīlis acīmredzot nevienam nav ļāvis līdz zelta lādei tikt.
Ilmājas mežos baisa aura apvij divas piltuvveidīgas ūdenskrātuves. Vietējie pieļāvuši, ka tie ir meteorītu krāteri, taču vēlāk atklājies, ka savādās bedres ir kritalas. Viena arvien stāv tukša, bet otrajā ik pa laikam mēdzot ieslīdēt apmaldījušies sēņotāji un ogotāji. Bērni šai vietai tuvumā netiek laisti, jo brist ūdenī vilinot maldugunis un dzīvam tikt ārā no akača nevienam neizdodas. Dumbieris esot ar pazemes upi savienots ar Durbes ezeru. Līdzīgas īpašības piedēvētas arī akacim, ko vietējie iesaukuši par Stroķu aci. Kādam zemniekam šajā bezdibenī noslīkusī govs pēcāk uzpeldējusi Durbes ezerā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pesteļi un kapeņu stāstiņi gara norūdīšanai

Kategorijas