Amatā notur vēlētāji

2017. gada 7. decembris 07:00

447

“Aktīvā darba mūžs man ir beidzies. Daudz darbu esmu padarījis – paspēju nolikvidēt skolu, paspēju nolikvidēt pagasta suverenitāti,” ar smaidu un humoru saka bijušais Vecpils pagasta vadītājs Mārtiņš Bite.

Neļauj sevi komandēt
Vecpils nav M. Bites dzimtā puse, viņš dzimis un audzis kā Liepājas zēns. Mācījies Kandavas tehnikumā, studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Sadalē izsūtīts uz Grobiņas “Lauktehniku”, kur nostrādājis 23 gadus, bijis šā uzņēmuma pārvaldnieks. Pagājušajā gadā gribējis izstaigāt “Lauktehniku”, apskatīties, kā tur strādā tagad. Vienas tur saimniekojošās firmas pārstāvji dzinuši ārā – ko jūs te staigājat!
Tad septiņus gadus darbojies Grobiņas konservu cehā. Kad manījis, ka “zaptenē” palikšanas nav, kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Lācis piedāvājis nākt uz Vecpili, kur jau no 1983. gada M. Bites ģimene dzīvojusi “Dzirnavniekos”.
Kā mājas un zemes īpašnieks varējis balotēties vietējās pašvaldības vēlēšanās. Ievēlēts un ticis par priekšsēdētāju. Ar savu atvilinātāju P. Lāci gan diemžēl sagājis ragos, kolhoza priekšsēdētājs esot gribējis viņu komandēt kā mazu puišeli. M. Bite atzīst, ka pārsvarā ar cilvēkiem spējis saprasties, paturot prātā, ka visiem labs nekad nebūsi. Iedzīvotāju uzticība izpaudusies, arī turpmākajās vēlēšanās balsojot par viņa sarakstu. Ne velti M. Bite pagasta vadītāja krēslā pabijis 19 gadus. “Esmu pēdējais Vecpils pagastvecis.” Pēc sekretāres apkopotajiem datiem, viņš esot ilggadējākais šajā amatā pēcpadomju laikā.

Lielākā bēda – nav cilvēku
Bijušais priekšsēdētājs atzīst, ka ne vienmēr iets oficiālais ceļš, lai lietas nokārtotu, bet “jāzina, ar kādiem cilvēkiem to var darīt”. Lēmumus sēdēs pieņēmuši koleģiāli, paša lēmumus no citiem deputātiem neesot slēpis. Pirmajos gados nav kautrējies prasīt padomus. Vairākus tā laika Liepājas rajona spices vīrus gan joprojām “labāk redzu ejam nekā nākam”.
“Cīnījāmies, lai no nelaimēm būtu mazākā,” M. Bite teic par nepopulārajiem lēmumiem slēgt Vecpils pamatskolu un pievienoties Durbes novadam. Viens no projektiem paredzējis piesaisti Grobiņas novadam. Mazam pagastam vienam pastāvēt tiešām bijis grūti, štatā nav bijis cilvēka, kurš rakstītu un vadītu projektus. “Tagad tas ir atrisinājies. Uzskatu, ka darbi labi iet.” Skolā, kur tagad saieta nams, lielus remontdarbus ar savu mazo budžetu pagasts nav spējis veikt. Tagad gan bažas, kā novada domes ieguldījumi saieta namā sevi atpelnīs. Iecerētajām nometnēm te esot pārāk dziļš nostūris, turklāt pat visā novadā netiek piedāvāta ēdināšana. Vecpils varētu būt laba vieta klusuma mīļiem.
Pagasta lielākā bēda – nav vairs cilvēku. “Sociālā nevienlīdzība ir tik liela, ka visiem pirksti tā kustas (rāda virzienā uz sevi), nevis par kopējo. Piemēram, elektrības obligātā iepirkuma komponente ir iedzīvotājiem vēl viens nodoklis.”

Talka vien nepalīdzēs
Vai nav skumji, ka daudz enerģijas ieguldīts, bet nav vairs to, kam paveiktais vajadzīgs? “Šeit tā nav. Zeme tiek daudz vairāk apstrādāta nekā tad, kad uz šejieni atnācu. Aizaugušu platību tikpat kā nav.”
Kopā ar dēlu M. Bite izveidojis taku uz līdzās esošajiem kaļķavotiem. Vasarā tā jāizpļauj, avoti divreiz gadā jāpatīra. Paša mājai nekad nav bijusi aka, pārtikai ūdeni ņem tikai no avotiem. M. Bite atzīst, ka tik daudz avotu vienuviet – ap 30 – citviet neesot redzējis.
Valstī un pasaulē notiekošajam viņš seko līdzi internetā un televīzijā. “Visi runā par sociālo nevienlīdzību, bet maz tiek darīts, lai to izlīdzinātu. Saka: nav pieklājīgi skatīties otra kabatā. Bet tā ir mūsu, nodokļu maksātāju, nauda.”
M. Biti satrauc dabas piegružošana. Dodoties medībās, ar dzinējiem savā zonā dažreiz grāvmalās salasot desmitos skaitāmus atkritumus. Pudeles atrod arī mežā, apsekojot bebru nedarbus. “Gružotāji ir tikai mūsu pašu cilvēki.” Depozītu sistēmas neieviešana, viņaprāt, esot tirgotāju lobijs. Reiz nav nocieties un piezvanījis radio raidījumam “Krustpunktā”, kad tur uz sarunu aicināts vides un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Ministrs atbildējis, ka par to tiekot domāts, esot jau iepazīta Lietuvas pieredze. Bet šī lieta Latvijā tā arī nav ieviesta. “Lielā talka nav risinājums, visas grāvmalas nesavāksi, bet atbildīga par tīrību savā teritorijā ir pašvaldība.” Arī atkritumu šķirošanā nav īstas kārtības. Ja cilvēks laukos vēlas atkritumus šķirot, tad viņš to var izdarīt centrā, piemēram, garāmbraucot iemest attiecīgajā konteinerā, bet par tā izvešanu pie savas mājas pilna cena jāmaksā tik un tā. M. Bite uzskata, ka cilvēki nekad nešķiros atkritumus tā, kā vajadzētu, un salīdzina: “Mums ir satiksmes noteikumi, bet cik ir pārkāpumu?!”

Vēro profesionāli
“Man te ir labi, ir daudz, ko darīt. Nav kā pilsētā – tur man divas dienas jau ir par daudz. Tur jāiet staigāt, bet es tādu prastu staigāšanu nemīlu. Gribu ko lietderīgu darīt.” Nelielās saimniecības apkopšanā talkā nāk jaunā paaudze – divi dēli, trīs mazdēli, mazmazdēls un mazmazmeita.
Turklāt M. Bite visu mūžu sportojis. Studiju gados bijis Lauksaimniecības akadēmijas vieglatlētikas izlasē. Liepājas pusē viņš pazīstams kā autosportists, savulaik, braucot vienā ekipāžā ar Mārtiņu Sesku senioru, piedalījušies Latvijas čempionātos. Kad M. Sesks vairs nav vēlējies startēt, arī M. Bite pārtraucis aktīvā braucēja gaitas.
Autosportā vairs neiesaistās arī kā organizators un sauc sevi par “stabilu profesionālu skatītāju”. Vecpils ātrumposms, kas esot viens no labākajiem Latvijā, ved gandrīz garām mājām, un M. Bitem ir sava vieta, no kurienes vērot sacensībās notiekošo. Viņš priecājas arī par netālo uz privātās zemes izbūvēto autotrasi, kuras saimniekam līdzējis ar padomu.
Iepriekšējā vakarā pirms tikšanās ar “Kursas Laiku” M. Bite bijis uz novada zolītes maču. “Cīnījos kā lauva.” Zolīti viņš spēlē prāta asumam, tā ir arī iespēja pabūt kopā ar citiem. Šo spēli piekopj arī mājai pievilktajā internetā. Savukārt mazmazmeita allaž vēloties ar vecvectēvu spēlēt šahu.
“Sestdien medības – atkal tikšos ar cilvēkiem.” Vasarās šī saskarsme vēl lielāka – pie dīķa sabrauc makšķernieki.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Amatā notur vēlētāji

Kategorijas