Iemīļots darbs – kā medus dvēselei

2017. gada 7. decembris 07:00

1037

Laimīgus cilvēkus viegli atpazīt pēc dzirkstoša spīduma acīs un tā, cik aizrautīgi viņi runā par savu nodarbošanos. Tāda ir arī sportistu un fiziskās kultūras entuziastu aprindās pazīstamā Ilona Jēce, kura paralēli treneres darbam turpina izglītību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. “Vēl nedaudz jāpamācās, un būšu sporta fizioterapeite,” gandarīta par savu izvēli ir liepājniece.

Padziļina zināšanas, lai nekaitētu
Vaicāta par profesijas izvēli, I. Jēce neslēpj, ka līdz tam nomainījusi daudzas darba vietas. “Bērnībā nesportoju, bet, kad sāku trenēties, viens paprasīja palīdzēt, vēl kāds, un beidzot kāds paziņa jautāja, kāpēc neeju mācīties par treneri, ja tas tik ļoti patīk. Nospriedu, ka tā ir laba doma, un tā arī izdarīju. Grupas treniņi fitnesā man ir kā medus dvēselei, meiteņu sniegtās emocijas pietiek visai nākamajai dienai, un ar lielu gandarījumu vēroju progresu viņu izskatā un dzīves uzskatos.”
Darba gaitā jaunā speciāliste sapratusi, ka tomēr pietrūkst dziļākas izpratnes, ar trenera izglītību nav iespējams pilnībā palīdzēt, jo daudzi sūdzas par muguras, ceļu sāpēm, traumām un citām problēmām. Studēt fizioterapiju nolēmusi arī tāpēc, lai fiziskās aktivitātes nenodarītu kādam pāri.
“Bēdīgi un nepareizi, bet ne viens vien ar tām pašām muguras sāpēm, spondilozi vēršas nevis pie mediķiem, bet pie treneriem. Ļoti ceru, ka viņi visi zina, kādus vingrinājumus drīkst un nedrīkst veikt, kur jābūt slodzei, kur – ne. Piemēram, ja cilvēkam nesen ir bijusi kuņģa čūlas aktīvā fāze vai diska trūce, ir ļoti daudz kontrindikāciju. Katram jādara darbs, kas nes prieku, tāpēc nestrādāju ar bērniem, kuri paši neko negrib. Ir taču starpība, vai cilvēks darbojas labprātīgi vai piespiedu kārtā.”

Katram – individuāla pieeja
Pirms treniņu procesa uzsākšanas I. Jēce ar katru pārrunā mērķi, ko indivīds grib sasniegt, un diezgan smalki iztestē viņa veselības stāvokli. Ja nepieciešams, trenere rosina doties pie ārsta, lai veiktu papildu izmeklējumus.
“Cilvēkam ar veselības problēmām uzreiz neķeros klāt. Katru otro palūdzu atnest asins analīzes, ja sen nav taisītas. Tikpat svarīgi ir zināt par vitamīnu un minerālvielu balansu organismā. Pēc tam izstrādājam programmu un vingrojam, sākot ar mazāko slodzīti un visvienkāršākajām kustībām. Ja papildus nepieciešamas fizikālās terapijas procedūras, nosūtu pie speciālista vai iesaku nodarbības baseinā, bet līdz peldēšanai ziemā katram jānonāk pašam.”
Uz ārstnieciskās vingrošanas nodarbībām nāk dažādu profesiju pārstāvji: skolotāji, biroja darbinieki, armijas cilvēki un profesionāli sportisti, novērojusi trenere. Pārsvarā nodarbība ilgst no 45 minūtēm līdz stundai. Dažam pēc treniņa vajag ilgāk pastaipīties, izrullēties, treneri arī to pieskata ar vienu aci un nevienu no zāles nedzen ārā.
Un kāds ir optimālais nodarbību skaits nedēļā? “Vienalga, vai tas ir krosfits, bokss vai cita aktivitāte, ikvienam būtu jākustas katru dienu, jo vienīgā un lielākā vērtība ir veselība. Taču cilvēki mēdz taupīt gan laiku, gan naudu. Biežāk vien pēc izvingrošanās zālē uzdodu mājas darbu, ļoti cerot, ka tas tiks pildīts. Jau nākamajā nodarbībā varu to manīt pēc acīm un pēc tā, vai ir progress. Lielākā daļa šurp nāk, lai gūtu pozitīvas emocijas.”
Reizi nedēļā – draņķīšu diena
Kad dāmas slaidajai trenerītei jautā par diētām, viņa nesastāda konkrētu uztura programmu, bet cenšas iemācīt pareizas ēšanas paradumus: process ilgāks, toties paliekošs.
“Ja cilvēkam noliek priekšā gatavu programmu, viņš nedomā, bet es rosinu domāt: piemēram, kāpēc vakariņās nedrīkst ēst to, kas jāēd brokastīs. Septiņdesmit procenti no panākumiem veidojas virtuvē. Brīžiem kopā ar klientu dodos uz veikalu iepirkties, izspriežam, kas vērtīgs, kam labāk paiet garām. Noteikti tie ir čipsi, kečups, gatavās mērces un desas. Tam, kurš apgalvo, ka ēd normāli, bet nespēj atbrīvoties no liekā svara, lieku rakstīt dienasgrāmatu. Tad pats ierauga nepareizības. Nedrīkst tirgū nopirkt pilnu maisiņu ar virtuļiem un pierīties! Ēdiens ir jābauda lēni un skaistā atmosfērā.”
I. Jēce uzskata, ka jāļauj sev reizi nedēļā arī pagrēkot. Viņas ģimenē to sauc par draņķīšu dienu, kad tiek ēstas neveselīgas lietas, piemēram, kūciņa, pica, konfektes. Galvenais – saprast, cik daudz un cik bieži tu tā ēd!
Saviem klientiem speciāliste skaidro tieši: “Gribi braukt uz sacensībām? Nē, bet gribi labi izskatīties. Kāre kaut ko pagrauzt, sēžot pie televizora, ir vissliktākais no ieradumiem. Jo smadzenes īsti nesavieno ēšanu un skatīšanos ekrānā. Neapzināti liekot roku bļodā ar našķiem, nejūtam, cik daudz apēdam. Tā var nodzēst sporta zālē gūtos panākumus. Labāk vakarā nomizot pamelo: auglī nav daudz kaloriju. Nekaitē arī tēja, kefīrs ar zaļumiem, veselīgs kokteilītis. Ir jāuzliek prioritātes: mirkļa baudījums no ēdiena vai ilgstošs no laba izskata.”

Paliks dzimtajā pilsētā
“Ballistic Boxing Club” ir I. Jēces darbavieta jau otro gadu. Iepriekš viņa strādājusi sporta klubā “Lāčplēsis” un vasarā kā fizioterapeite sadarbojusies ar futbola komandu “Liepāja”. Tā bijusi pilnīgi citāda pieredze, kas lieti noder studējot.
“Pati esmu liepājniece kopš dzimšanas. Mēģināju dzīvot Rīgā, bet vienmēr kaut kas velk atpakaļ. Gribu šeit palikt un attīstīt jaunu piedāvājumu. Visu neatklāšu, bet pamazām uz mērķi eju.”
Pabeidzot 9. klasi Liepājas 2. vidusskolā, meitene sapratusi, ka tur vairs negrib mācīties, un, īsti labi nezinot latviešu valodu, 2. septembrī aizgājusi uz 6. vidusskolu. “Pirmajā gadā bija ārprāts, latviešu valodas stundā sēdēju ar lielām acīm, jo nesapratu, par ko runā. Bet bija forši klasesbiedri, kas atbalstīja un palīdzēja. Tagad man darbā un ģimenē viss notiek latviešu valodā. Man pat sacīts, ka krieviski runāju ar akcentu.”
Šogad I. Jēce pievērsusies garo distanču skriešanai, nesen Minskā pieveikusi pusmaratonu, pirms divām nedēļām pārbaudījusi izturību Varšavas patriotiskajā skrējienā. Tuvākajā nākotnē viņa plāno doties pieredzes apmaiņā uz Krieviju un Vāciju, kur sporta fizioterapija ir ļoti spēcīga.
“Ir stimuls strādāt, ja cilvēki tev uzticas, ja neesi viņiem bargs treneris, bet draugs. Katru rītu mostos ar lielu prieku, katru dienu man ir smaids līdz ausīm, jo ļoti mīlu savu darbu!” rezumē trenere.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Iemīļots darbs – kā medus dvēselei

Kategorijas