Ar sirsnību pie pastkastēm un katliem

2017. gada 14. decembris 07:00

731

Nemaz citādi nemāku dzīvot un strādāt, laikrakstam atklāj divas Rucavas novadniekiem pazīstamas sievietes – Rucavas pagasta pastniece Dzintra Sedliņa un Sikšņu skolas pavāre Anita Tauriņa. Viņu mīlestību pret darbu un novada ļaudīm iedzīvotāji novērtējuši, un gada nogalē abas saņēmušas pašvaldības Pateicības.

Uzticības persona
Dz. Sedliņu “Kursas Laiks” sastop darba pienākumu rīta cēlienā, kad viņa ar automašīnu piegādā žurnālus, laikrakstus, vēstules, paziņojumus Rucavas novada Ķāķišķes iedzīvotājiem. Viņa pati nav Rucavas novada iedzīvotāja, viņas dzīvesvieta ir Nīcas novada Kalnišķi. “Jā, jā, es dzīvoju svešā novadā,” viņa smejas. Agrāk Kalnišķi bijuši Rucavas pagasta teritorija. Tur arī sākušās pastnieces darba gaitas. “Pastā sāku strādāt 2002. gadā. Mācījos par zootehniķi, bet kam gan tāda profesija vairs vajadzīga, turklāt tagad? Nekam un nevienam!” dzīves pieredzi stāsta Dz. Sedliņa. Kalnišķos bijusi pasta priekšniece. Līdz brīdim, kad 2008. gadā apdzīvotajā vietā pasta nodaļu likvidēja. Pastniece atnākusi uz Rucavu.

Tad kā pastniece vadājusi sūtījumus Kalnišķos un nelielu gabaliņu pa Rucavas apkaimi.
Bijis laiks, kad viņas darba transporta līdzeklis bijis divritenis, taču tagad uzdevumus veic ar automašīnu. Dz. Sedliņa ik dienas savā maršrutā, kas ir apkārt visai Rucavai, nobrauc 130 kilometrus. Darbs pastniecei patīk, un bieži viņa ir vienīgais cilvēks, kuru iedzīvotājam gaidīt. “Cilvēki grib aprunāties, bieži nākas būt uzticības personai, jo nav, ar ko parunāt. Taču pienākumi man sadalīti pa laikiem, diemžēl nevaru atļauties ilgi kavēties,” teic pastniece. Lielā kvantumā iedzīvotāji pasūta žurnālus, taču laikrakstus pasūta ļoti maz vai nemaz. “Pa pagastu kopumā ir kādas 300 pastkastītes, taču klientu ir nedaudz virs 100. Ir iedzīvotāji, piemēram, Nidas un Papes galā, kas ar pasta starpniecību dažas reizes saņem paziņojumus un rēķinus,” situāciju raksturo Dz. Sedliņa.
Pastniece stāsta, ka nekad nespēj pabraukt garām cilvēkam, kurš mēro kājām lielus ceļa gabalus. “Iet ar lielām somām no Rucavas uz Ķāķišķi. Es taču nebraukšu viņam garām! Ņemu mašīnā un vedu mājās. Man tas liekas pilnīgi normāli – tā rīkotos jebkurš cilvēks,” viņa stāsta. “Nezinu, kādēļ mani izvirzīja apbalvojumam – tas man bija liels pārsteigums. Daru to, ko jebkuram būtu jādara. Bieži man piezvana ar lūgumu – atved man to no ambulances, to no veikala, naudiņa būs pastkastītē. Esmu cilvēks, tādēļ otram jāpalīdz,” smaidot saka Dz. Sedliņa.
Sikšņu pamatskolā Anita Tauriņa par pavāri strādā 17 gadus. Pielāgošanos katra vēlmēm un neviltoto sirsnību pavāre apguvusi, daudz strādājot ārpus darbavietas. “Tas ir tā iegājies, darbojoties pasākumos, banketos, galdu klāšanā, izpalīdzot cilvēkiem godos un svētkos. Eju uz visām pusēm, lai gan nedaudz viss tā pieklusis,” viņa vērtē. Par apbalvojumu A. Tauriņa jutusies apmulsusi. “Man ir bijuši apbalvojumi skolas mērogā, bet tik liels apbalvojums pirmo reizi,” saka pavāre.
Šajos gados A. Tauriņa novērojusi, ka skolēnu ēdienkartēs maizes zupas un ķīseļi ir noiets etaps, piena zupas vēl daudzmaz ēdot. “Garšo vistas fileja ar dārzeņiem. Tā kā esam lauku skola, pieturamies pie pamata – kartupeļiem. Gribam kā mājās gatavotu ēdienu, taču tam tiek piemērotas prasības. Uzskatu, ka tās ir labas un pareizas, bet mazliet aiziet otrā grāvī. Piemēram, nedrīkst pievienot vairs vaniļas cukuru, ir garšvielu ierobežojumi. Nākamgad vairs nevarēs žāvētos augļus, jo to apstrādes procesā izmanto kaitīgas vielas,” skaidro A. Tauriņa.
Ikdienā viņai jāsagatavo ap 80 porcijām ēdiena – pie tā tiek skolasbērni, skolotāji un arī pirmskolas grupas mazuļi.
“Lauku skolā strādāt ir ļoti interesanti un darba ir gana pietiekami. Mūsdienās pavāram ir jāpielāgojas likumiem, lai garšotu un vienlaikus būtu paēduši,” savu darbu apraksta pavāre. Viņa novērojusi, ka pakāpeniski bērni iemācās ēst svaigu dārzeņu salātus. Darba gaitās bijuši kuriozi. Bērni rabarberu ķīselī banānu gabaliņus noturēja par gaļu, bet citā saldajā apelsīnu gabaliņi bērnu izpratnē bijuši jēlas olas dzeltenumi. Un tad virtuves darbiniekiem jāpastāsta.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar sirsnību pie pastkastēm un katliem

Kategorijas