Latviešu valodas patriote

2017. gada 14. decembris 07:00

152

Kazdangas pagasta nominācijas “Pensionārs” saņēmēja Māra Tamsone sarunai piekrīt uzreiz un pati izvēlas sarunas vietu – Kazdangas muzeja telpas, kas viņai vienmēr, kamēr mācījusies un dzīvojusi šeit, bijušas svarīga dzīves daļa. Muzeja ēkā, kur kādreiz bijis tehnikums, sācies M. Tamsones Kazdangas periods, un Kazdangā pavadīta lielākā mūža daļa. Aktīva sabiedriskā dzīve turpinās – tikai citā kvalitātē.

Māra Tamsone pēc Kuldīgas rajona Rendas septiņgadīgās skolas pabeigšanas izglītošanos turpināja Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, kur saprata, ka vēlas Kazdangā atgriezties un palikt. “Esmu kazdandzniece ar diviem piegājieniem,” viņa iesāk savu stāstu par dzīvi un tās laikā gūtajām atziņām. “1954. gadā iestājos tehnikumā un pabeidzu 1958. gadā, mācījos zootehniķos. Bet otrajā kursā sapratu, ka no manis nekāds zootehnikas speciālists nesanāks. To arī pateicu saviem audzinātājiem. Kāpēc tāds lēmums? Jo sapratu, ka nedabūšu darbu zirgu jātnieku bāzē,” pirmo ierašanos Kazdangā un izglītības pieredzi atklāj sieviete.
Ar zirgiem M. Tamsone vienmēr esot labi sapratusies, kas nav katram pa spēkam. “Ar zirgu jāju kopš septiņu gadu vecuma, pratu arī to iejūgt viena pati. Man patika zirgi, un es arī viņiem patiku. Bija gadījumi, kad zirgi nepakļāvās vīriem, bet mani gan klausīja un manā klātbūtnē nomierinājās. Bija jauns ērzelis iegādāts, taču viņš neļāva pie galvas ķerties, bet man gan ļāva. Man patīk sarunāties ar dzīvniekiem, man tas vienkārši padodas. Varbūt daudziem tādēļ liksies, ka es esmu jocīga. Piemēram, kad bija cālīši, iesaucos – čučēt, čučēt! Un viņi visi rindiņā uz kūti prom,” par savu neparasto spēju stāsta M. Tamsone.
Tikusi norīkota strādāt kolhozā “Imants Sudmalis”. Tad Vecpilī dabūjusi sekretāres darbu ciema padomē. Tur nostrādājusi līdz 1967. gada janvāra beigām. Pēc deviņiem Vecpilī pavadītiem gadiem M. Tamsoni ceļš atvedis atpakaļ uz studiju laikā iemīļoto Kazdangu. “Gribēju atgriezties Kazdangā, bet citā kvalitātē. Man patika Kazdangas varenais parks, kultūras dzīve. Laimīgas nejaušības dēļ tajā gadā biju atbraukusi uz Kazdangu. Tobrīd bibliotekārei bija 70 gadi. No viņas uzzināju, ka neviena kazdandzniece viņas vietā nevēlas strādāt, jo darbā esot jāpavada ilgas un vēlas stundas un diezgan maz maksājot. Un tad es nodomāju – nu man vienreiz būs īstā vieta!” atceras sieviete, kurai Kazdangas bibliotēka izrādījās mūža darbavieta. “Tur nostrādāju līdz 1995. gada septembrim, kamēr mani aizsūtīja pensijā. Tolaik nemaz nevajadzēja 60 gadus līdz pensijai gaidīt, tad varēja ar 55 iet,” viņa atgādina.
Neklātienē pabeigusi Liepājas pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras nodaļu. Paralēli bibliotekāres darbam strādājusi tehnikumā par skolotāju. “Uz darbu bibliotēkā gāju kā uz svētkiem – cik ļoti man patika tur!” uzsver M. Tamsone.

Sajūsmina kultūras dzīve
Īpaši M. Tamsonei siltā atmiņā ir sabiedriskās norises Kazdangā. “Kāda te bija kultūras dzīve! Kinolektoriji un lielas izstādes. Nebija tādas latviešu filmas, ko kazdandznieki nebūtu redzējuši. Un ne tikai redzējuši, bet arī kinolektoriju noklausījušies, tikušies ar režisoriem un aktieriem. Te ir bijusi Elza Radziņa, Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Jānis Streičs, Olga Dreģe. Tikšanos rīkoja skolotājs Jānis Kolns. Un kādas te bija izstādes skatāmas! Varējām skatīt mākslas muzeja krājuma gleznas, vietējā mēroga izstādes. Mēnesī sanāca pat vairākas. Bija Mākslas dienas un Dzejas dienas,” uzskaita kazdandzniece. Te paviesojies Imants Ziedonis, kad rakstījis savu “Kurzemīti”, Olafs Gūtmanis bija īsts kazdandznieku draugs, viņš šejieni bija iecienījis slēpošanai, Māris Rungulis, kad bija literāts iesācējs, tāpat Aina Pāvulīte. “70., 80. gados nebija tāda dzejnieka vai rakstnieka, ar ko mēs, kazdandznieki, nebūtu tikušies,” lepojas M. Tamsone.
Skolotājs Kolns, kurš mācījis arī estētiku, organizējis ekskursijas uz izstādēm, teātra izrādēm, pieminekļu apskatēm Rīgā un Liepājā. “Ne tikai gaidījām, lai mums ko piedāvā, paši daudz darbojāmies Grāmatu draugu biedrībā. Es vadīju jaunatnes sekciju ar nosaukumu “Auseklis”. Nečubinājāmies vien pa grāmatām, taisījām literāros vakarus, nodarbojāmies ar jaunradi. Iepazīstinājām ar tiem rakstniekiem, kā darbus lasījām,” atceras M. Tamsone un atzīst: “Nebiju jau nekāds grāmatu tārps, kā daudziem varētu šķist bibliotekāra profesijas pārstāvji. Ar sportu arī nodarbojos, piedalījāmies lielos sporta svētkos un sacensībās, ar ko Kazdanga bija populāra.”

Apkopo atmiņas par skolotājiem
Gana liels aicinājums kazdandzniecei ir arī rakstīšana un materiālu apkopošana. Rakstījusi laikrakstam “Kurzemnieks” par dzimto Rendu, skolu, skolotājiem. “Vienkārši savai skolai un skolotājiem kaut kādā veidā vajadzēja pateikt paldies par to, ko mācījuši, un reizē bija jāatvainojas, ka kādreiz esmu viņus sarūgtinājusi,” avīžu izgriezumos ieskatīties ļauj M. Tamsone.
Vākos iesiets paprāvs daudzums tekstu datordrukā – absolventu rakstīts krājums skolotājam Kolnam. Idejas autore bijusi M. Tamsone. “Aktīvākajā pensijas periodā daudz darbojos, domāju, kā saglabāt skolas laiku atmiņas, iedot otru mūžu skolotājiem. Kad skolotājam Kolnam tuvojās 80 gadu jubileja, tas bija 2008. gadā, domāju, kā viņu pārsteigt. Fotoalbumu dāvināt negribēju, bet rokdarbniece neesmu, ienāca prātā runāt ar tehnikuma absolventiem un Kolna kolēģiem, lai sarakstītu atmiņas no skolas laikiem. Uzrakstīju kādas pārsimt vēstules ar roku, zvanīju pa telefonu ar aicinājumu rakstīt savus iespaidus. Un tad nāca ieteikums – ko tad nu par Kolnu vien, par pārējiem skolotājiem arī vajag. Lūdzu, lai raksta un sūta fotogrāfijas. Par Kolnu sanāca visapjomīgākais sējums, kas tapa no 2008. gada janvāra līdz decembra sākumam. Eksemplāri atrodami bibliotēkā. Iznāca tāda dāvana – vērojumi, sirds domas un prāta spriedumi!” ar gandarījumu atceras M. Tamsone. “Cik man atsaucās, tik arī ir. Tas bija reāli apjomīgs un darbietilpīgs darbs. Absolventi, kuri varēja un cik nu spēja, finansiāli atbalstīja sējuma sagatavošanu, lai iesietu to vākos, drukātu. Kādreiz arī telefona sarunas maksāja, īpaši jau tālsarunas. Es kā detektīvs strādāju, lai atrastu telefona numurus un adreses, lai taptu šis vēsturiskais materiāls. Taču vēsture man nav tik tuva kā rakstīšana,” pie atziņām nonākusi pensionētā bibliotekāre un skolotāja, kura bijusi J. Kolna skolniece un pēcāk kļuvusi par kolēģi.
Vesels izaicinājums bijis iesūtīto materiālu pārrakstīšana datorrakstā. “Tajā laikā pa visu Kazdangu bija vien daži datori. Nebija kā tagad, kad ir brīva pieeja. Arī rakstītāju, kas prastu palīdzēt pārrakstīt no rokraksta datordrukā, bija maz,” nepilnus desmit gadus senu vēsturi moderno tehnoloģiju laikmetā atgādina kazdandzniece. Plānā vēl esot iesāktais darbs atmiņu rakstīšanā par tuviem un mīļiem cilvēkiem. “Esmu uztaisījusi savu atmiņu aprakstu par 22 Rendas kaimiņu mājām, kuras atceros pēc atmiņām. Varbūt kādreiz kādam noderēs ieskatīties,” cer rakstīšanas entuziaste.

Joprojām sabiedriski aktīva
Šogad M. Tamsone saņēmusi Kazdangas pagasta apbalvojumu nominācijā “Pensionārs”. Vietējie viņu pazīst un raksturo kā žiperīgu un aktīvu. “Apmeklēju Kazdangā notiekošos pasākumus, iesaistos, dodu izstādēm materiālus. Atbalstu vietējo kultūras dzīvi, kā to esmu vienmēr darījusi,” teic apbalvojuma saņēmēja, turpinot stāstu, kā kopā ar Kazdangas muzeja vadītāju Ilzi Holštromu krietni pastrādājušas pie trenera un publicista Alfrēda Lejas 90 gadu dzimšanas dienas svinībām. Arī par viņu veikts pamatīgs materiālu apkopojums. Tagad ir plānos sagatavot dzimšanas dienas kopsavilkumu aprakstos un fotogrāfijās.
“Labi, ka mans vīrs mani saprot un atbalsta. Un labi, ka mums ir tāda muzeja vadītāja, kultūras nama un tūrisma centra darbinieki – bez viņiem visiem kopā es neko nedabūtu tik ātri gatavu,” pateicību pauž M. Tamsone.

Pāri visam – latviskums
Brīdī, kad saruna ievirzās par viņai un dzīvesbiedram iemīļoto lasīšanas tematu, M. Tamsones runā par lielāko uzsvaru kļūst latviskums. Pašai mīļākie autori ir Māra Zālīte, Olafs Gūtmanis, Nora Ikstena. Tagad vairāk patīkot lasīt prozas darbus, dzeju vairs ne. “Dzeja, šķiet, palikusi daudz tehniskāka, tajā ir pārāk daudz negāciju, daudz ielas valodas – nu, negribu tās! Nav vairs tās aizrautības dzejā, bet lai aizrautība nepārvēršas, piemēram, par seksa tehnikas aprakstīšanu. Tā jau nav nekāda māksla, bet fizioloģija un anatomija. Sīrupaina rakstīšana man arī nepatīk, piemēram, par rozā blūzītēm un zilām puķītēm. Lūk, Vizma Belševica – tā bija spēcīga dzeja, tāpat viņas rakstītais romāns “Bille”!” vērtē pensionētā bibliotekāre un kultūras dzīves aktīvā darbiniece.
Viņa iecienījusi lasīt detektīvus, daudz nodarbojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. “Esam vairāki tādi aktīvie risinātāji – mums katram pa kādiem pieciem žurnāliņiem. Jaunatklātus atminējumus nepierakstu – ātri pazaudēju, tāpat nākas meklēt no jauna. Bet ir risinātāji, kuriem viss sarakstīts kladēs, sistematizēti aprakstīts,” par savu vaļasprieku stāsta M. Tamsone. Atminējumu meklēšanā daudz noder jaunās enciklopēdijas. Bez tām nu nekā.
“Patriotisms par Latviju manī ir no pašas agrākās bērnības. Mana grāmata, ar ko uzaugu, bija Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs”. Žurnāli “Atpūta”, “Sievietes Pasaule”, “Zeltene”. Man bija no tiem izgriezti latviešu romāni turpinājumos, kā arī dzejas,” ar smaidu atceras seniore.
Lasīšana un kultūras dzīve savā mūžā M. Tamsoni novedusi daudzās pieredzes apmaiņās. “Latvijā vienu nedēļu gadā ir ideālā Latvija. Tās ir “3×3” nometnes. Kādi tur ir cilvēki, ko var satikt, kādas nodarbības un ar kādām ievirzēm! Pašai bijis tas gods būt un piedalīties, dzirdēt cilvēku domas un viedokļus par savu dzimteni,” viņa novērtē.
Saruna ar “Kursas Laiku” noslēdzas uz latviešu valodas mīlestības nots. “Ir latviešu valodā skaisti vārdi. Kāpēc tajā ir jāienes modes vārdi? Ir taču skaista latviešu valoda, vienīgā visā pasaulē, kāpēc to tīšuprāt nīdēt? Vai tad nevar savā valodā sazināties? Kāpēc vajag tapināt kaut kādus sagrābstītus vārdus? Jauniešiem vienmēr bijuši žargonvārdi, bet, ja cilvēks runā par nopietnām, tostarp skaistām, svinīgām, lietām, kāpēc vajag to “forši”, kāpēc vajag “točna”, kāpēc vajag ieviest mēslu terminus? Kāpēc valoda jāpārsātina ar kaut ko pilnīgi lieku? Tik daudz sinonīmu ir latviešu valodā katram vārdam, mums ir ļoti bagāta valoda! Bieži saka, ka kaut ko latviešu valodā nemaz nevar pateikt. Un kā vēl var! Latviešu valoda ir svētums!” uzsver M. Tamsone, aicinot ikvienam aizdomāties par valodas saglabāšanu – gan domās, gan rakstos, gan sarunvalodā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Latviešu valodas patriote

Kategorijas