Gūtmaņa māja Bātā

2017. gada 14. decembris 07:00

1774

Gūtmaņa mājas Bātā vairs nav. Tā savu mūžu nodzīvojusi un nolīdzināta līdz ar zemi. Vien betonētie pakāpieni uz kādreizējo verandu palikuši. Košs uzraksts vēstī, ka šeit no 1949. līdz 1964. gadam bijusi pirmā Vaiņodes vidusskola, blakus iestādīts ozoliņš Latvijas simtgadei. Mazliet sērīgi, ka zudusi vecā māja, kas manā dzīvē bijusi tik nozīmīga, taču saglabātie pakāpieni nu ir savdabīgs piemineklis.

Izsūta visu ģimeni
Gūtmaņa māja Raiņa ielā bija mana pirmā dzīvesvieta, kad es 1948. gadā piedzimu. Tā kādreiz, iespējams, 20. gadsimta sākumā, celta kā īres dzīvokļu māja ar diviem divistabu un četriem vienistabas dzīvokļiem. Māja piederēja Teodoram Gūtmanim. 1940. gada telefonu grāmatā redzams, ka viņa mājā bijis dzīvoklis Vaiņodes pagasta jaunākajam policijas kārtībniekam. Gūtmanis pats ar savu ģimeni dzīvoja sētas mājā, kas patiesībā bija gara saimniecības ēka ar vāgūzi, kūti un dzīvojamo daļu ziemeļu galā. Plašo pagalmu vēl ierobežoja neliela mūra mājele, kur dzīvoja skolas apkopēja Šmitene ar dēlu Imantu, un uz Vaiņodes pusi dārzs ar ābelēm un ogu krūmiem. Šo dārzu iedomājos, kad mamma dziedāja “Āvu, āvu baltas kājas”, jo tur bija leknām gārsām aizaudzis grāvis un tam pāri laipiņa. Iztēlojos lēkšanu ar baltām zeķēm.
Īres mājā maniem vecākiem bija dzīvoklis. Mans tēvs Juris Bahs 1947. gadā sāka strādāt Vaiņodes-Bātas septiņgadīgajā skolā, kas tika pārveidota par Vaiņodes vidusskolu. Gūtmaņa mājā bez mums vēl augšas stāvā dzīvoja mācītājs Freibergs ar sievu, bet pārējās telpas bija skolas rīcībā. Augšā bija arī internāta istabas, pirmajā stāvā – mūsu dzīvoklis, bet pārējie dzīvokļi bija pārtaisīti par klasēm, salaižot virtuvi un istabu kopā.
Es, protams, saimnieku Gūtmani tikai iztēlojos no manu vecāku stāstiem. Viņš bijis diezgan asas dabas. Kad nācis iekasēt īres maksu, pieklauvējis pie durvīm, pabāzis pa šķirbu roku un, pirkstus kustinādams, saucis: “Naudiņu!”
Gūtmaņu ģimenes liktenis bija bēdīgs – 1949. gadā viņus izveda. Tas bija stāsts, ko bērnībā vairākkārt dzirdēju no pieaugušo sarunām. Toreiz nelietoja vārdu “deportācija”, bet gan runāja par izvešanu vai izsūtīšanu. Tēvam toreiz šķita, ka viņam tādas briesmas nedraud, jo vienu sodu jau bija izcietis. Pēc dienesta leģionā krievi viņu aizsūtīja uz Vorkutu (teiciens bija “pie baltajiem lāčiem”), kur viņš gadu pavadīja lēģerī un raka ogles. Bet 1949. gada 25. marta naktī mani vecāki pamodušies no neparasta trokšņa sētā, bijušas dzirdamas sieviešu vaimanas, savāda rosīšanās. Vējluktura gaismā bijis saskatāms iejūgts zirgs, un vezumā krauti kaut kādi saiņi. Izveda visu Gūtmaņa ģimeni: abus vecākus, 25 gadus veco meitu Edīti un 19 gadus veco dēlu Oskaru.
Par Edīti vēl bija stāsts, kā viņa vācu laikā gājusi uz Vaiņodes garnizonu pie leģionāriem. Kā redzams deportēto personu sarakstā, Gūtmaņu ģimene 1957. gadā atbrīvota, bet, kur viņi dzīvoja atgriezušies, man nav zināms. Gūtmaņa īpašumus nacionalizēja, un viņa dzīvoklī iemitināja skolotājus. Kādu laiku tur dzīvoja skolotāji Anna un Jānis Grendzioni.

Bez biksēm pāri sētai
Pirmās atmiņas man varētu būt no 1951./52. gada. Manas pasaules viena mala bija Raiņa iela, kas veda gar māju, un šī robeža nebija pārkāpjama. Ielas otrajā pusē bija vecās Bentenes māja, viņa salīkusi rosījās pa savu dārzu. Vēlāk viņai tika dota atļauja izceļot uz Ameriku pie meitas. Padomju laikos tas šķita neaptverami, ka kāds no Bātas var aizbraukt uz Ameriku.
Blakus bija tirgotāja Novožeņeca nams. Pats ebreju tirgotājs kara laikā bija pazudis, viņa vārdu neviens nepieminēja, bet viņa namā skola iekārtoja ķīmijas kabinetu, skolas virtuvi un ēdamtelpu – kopgaldu, kādu istabu internātam un dzīvoklīti skolotājai Veltai Graudiņai.
Šodien blakus Gūtmaņa mājas vietai, iepretim tagadējai internātskolai, slejas krietns egļu mežs, bet manas dzīves iesākumā tur bija klajums ar celmiem. Vācieši kara laikā steigā bija nozāģējuši mežu, atstādami augstus celmus. Tie jau bija sākuši trupēt, un apkārtējie iedzīvotāji gāja tos plēst malkai. Tur tika iestādīta jaunaudze. Tagad redzams, cik dižas egles var izaugt cilvēka mūžā.
Pa ielu reizēm brauca krievu armijas mašīnas, un no karavīriem man bija bail. Viņi mēdza apturēt mašīnas pie dārziem, nolauza zarus ar visām ogām un brauca tālāk. Bija redzēts, ka viņi pamanījušies izrakt pat veselu jāņogu krūmu un iecelt to mašīnas kabīnē.
Mana jaukā pasaule bija plašais pagalms, kur vidū parasti bija grants kaudze kādiem būvdarbiem, zālienu šķērsoja iemītas taciņas uz kūti un dārzu. Interesanti bija iegriezties kūtī, bet it sevišķi vāgūzī, kur bija visādi krāmi un zirglietas. Kad pieaugušie garāmejot man jautājuši, ko es darot (Mana vecāmāte jautāja: “Ko tu dzievā?”), es esot vienmēr atbildējis: “Es darbojos.”
Reiz es ieklīdu mājas koridorā un pavēru vienas durvis, tur bija klase un notika stunda. Atceros, ka skolotāja bija laipna, bet lielās meitenes apvaldītā jautrībā skatījās uz mani un droši vien bija iepriecinātas par mazo starpgadījumu stundā. Uzjautrinoties man vēlāk tika stāstīts arī cits notikums, kad spēlējoties man gadījies misēklis un bikses bija slapjas. Es esot tās novilcis, pārmetis pār plecu un nesteidzīgi devies uz māju, taču taka veda gar klases logiem, kur paps noturēja stundu. Viņam tobrīd laikam gan nebija jautri. Pats atceros citu gadījumu, kad mūsu brūnā govs Daile bija tikusi vaļā no ķēdes un lēkšoja pa Raiņa ielu pāri uz kaimiņu dārziem. Ūmammai, kā es saucu vecomāti, nu bija jāsteidz govi atgriezt vietā, bet es viņai pinos pa kājām. Viņa aši apmeta šņori man ap vidu un piesēja mani pie pīlādža Šmitenes mājas priekšā un pati traucās pakaļ Dailei. Es brēcu, ko spēju, un no mājas iznāca labsirdīgā Šmitene un glāba situāciju. Atceros arī tumšu rudens vakaru Gūtmaņa mājā, kad aiz logiem gaudoja stiprs vējš. Mamma teica, ka ārā plosās viesulis. Tāds vārds man bija svešs, un manā iztēlē tas bija gaišbrūns bullis uz augstām kājām un spiciem ragiem, kas draudīgi skrien riņķī ap sētu.
Dzīvojot Gūtmaņa mājā, man gandrīz vienmēr apkārt bija vecāko klašu skolēni, kuri man pievērsās un pajokojās. Es varēju ilgi sēdēt mājas galā un skatīties, kā viņi spēlēja volejbolu.
Drīz vien mums ierādīja dzīvokli citā mājā un mūsu istabās, kur biju pavadījis savas dzīves pirmos četrus gadus (tur bija arī piedzimusi mana māsa), tika iekārtots fizikas kabinets, bet virtuvē – caurstaigājama skolotāju istaba.

Hruščovs paliek vecajā skolā
Otru reizi savā dzīvē Gūtmaņa mājā atgriezos 1962. gadā, kad biju 8. klasē. Arī 9. klasē mācījos Gūtmaņa mājā līdz 1963./64. mācību gada beigām. Klasē pie sienas bija Hruščova bilde, bet koridora sienu rotāja stends “Russkij jazik maguč i veļik” (Krievu valoda ir varena un dižena). Mana klasesbiedrene Ērika, kura bija jauno korespondentu pulciņā un rakstīja rajona avīzei rakstiņus, uz Hruščova bildi norādīdama, atļāvās pateikt: “Tas būs cūkas prototips manā jaunajā romānā.” Bezkaunīgas anekdotes par Hruščovu skolēnu vidū bija izplatītas.
Gūtmaņa mājā bija tīri omulīgi. Mūsu skolotāji starpbrīžos bija spiesti staigāt no vienas ēkas uz otru, skolas vadība atradās baltajā mājā (galvenajā ēkā, kas bija vēsturiskā Bātas skola). Jāteic, ka katrs mūsu skolotājs savu priekšmetu mācīja atbildīgi, un viņi būtu īpaša tēma. Skolotājas tad vēl nereti ikdienā valkāja melnus, spīdīgus atlasa ķiteļus ar baltām apkaklītēm. Pa savas klases logiem labi varējām pārredzēt skolotāju kustību no un uz mūsu ēku. Arī pašiem uz atsevišķām stundām bija jāiet uz citām ēkām. Starpbrīžos valdīja visādas jautrības, bieži mētāšanās ar tāfeles lupatām. Apkopējas bija no savām noplīsušajām bumbierenēm apgādājušas klases ar lupatām tāfeles slaucīšanai, un trikotāžas materiāls ar vienu uzkārstu pusi kalpoja otru mūžu.
Vaiņodes vidusskola bija izvietota pa četrām, piecām ēkām, Gūtmaņa māja bija vecākajām klasēm. Reizēm vēl kāda jaunāka klase bija izvietota atsevišķi, tālu prom no citām skolas ēkām. Tā ceturtajā klasē mācījos zīmēšanas skolotājas Krasovas privātmājas vienā istabā.
Kad 1964. gadā atstājām Gūtmaņa māju, nekādu emociju nebija, tā vienkārši pagaisa no mūsu domām. Visas domas bija pie jaunās skolas, kur jau celtniecības laikā gājām kraut ķieģeļus. Ierāmētā Hruščova bilde, kas ilgus gadus bija pie sienas Gūtmaņa mājā, uz jauno skolu neaizceļoja, un citu arī nepaguva sagādāt, jo tā gada oktobrī Maskavā mainījās varas personāžs.
Pirms dažiem gadiem iekāpu pa logu pamestajā Gūtmaņa mājā, jo durvis bija aiznaglotas. Lai gan pēdējie mītnieki bija atstājuši pamatīgu postažu, vēl varēja nojaust kaut ko no vecās skolas. Koridora siena joprojām bija tanī pašā pelēkzaļajā krāsā ar kļavu lapu rakstu kā pirms pusgadsimta. Vaiņodniekiem esmu pateicīgs par oriģinālo piemiņas zīmi. Pa vecajiem pakāpieniem kādreiz daudzi tagadējie seniori kāpa savā zinību kalnā un ir sasnieguši arī augstas virsotnes.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Gūtmaņa māja Bātā

Kategorijas