Artis Pabriks: ““Vienotības” problēma – ambīciju trūkums”

2017. gada 21. decembris 07:00

14. decembrī Eiropas Parlamentā (EP) Strasbūrā pēc debatēm par “Brexit”, migrāciju Eiropā un Saharova balvas pasniegšanas Venecuēlas brīvības cīnītājiem “Kursas Laiks” iztaujāja EP deputātu no partijas “Vienotība” Arti Pabriku. Politiķis pauda, ka “Vienotība” iekšējās nesaskaņas pārvarējusi un bez grūtībām iekļūs Saeimā, novēlot partijai gribēt vairāk.

Vai Eiroparlamenta vēlēšanās startēsit no “Vienotības”?
Mana pozīcija nekad nav bijusi mainīt politisko spēku vai partiju. Vienmēr esmu mēģinājis šos spēkus savilkt kopā un brīžiem nesaprotu, kādēļ viņi ilglaicīgi spurojas pretī. Tas, ko patlaban varu pateikt par partiju “Vienotība” – tajā ir dzirdīgākas ausis maniem piedāvājumiem. Šobrīd neredzu iemeslu kaut ko mainīt.

Priekšā ir Saeimas vēlēšanas. Kādas izvēles priekšā ir Latvija?
Tiešām izvēle ir liela, ir daudz partiju. Politisko stāvokli varu komentēt kā bijušais politologs. Mums šobrīd nedraud tieša Krievijas agresija. To ietekmē gan Ukrainas karš, gan mūsu NATO veiktie mājasdarbi. Apziņa un sapratne par mūsu drošību ir labāka nekā pirms trīs gadiem. Tā nav simtprocentīga drošība, bet armijai nauda tiek atvēlēta, attīstās valsts, un ekonomiskie parametri uzlabojas. Tajā pašā laikā ir jālūkojas apkārt, kas notiek citās valstīs, un izvēle daudzviet ir viena un tā pati, piemēram, Turcijā, Ukrainā. Redzam to arī citās bijušajās padomju bloka valstīs. Gribas pieminēt mūsu komponistu Imantu Kalniņu. Visu cieņu viņa mūzikai, bet apgalvojums, ka nepatīk Rietumi un patīk tas, kas ir Krievijā, Ķīnā vai arābu valstīs, ir latviešu mazohisms. Šādā gadījumā vajadzētu apmeklēt psihoterapeitu. Mēs esam Rietumi. Šī ir mūsu kultūra. Tā ir līdzīga visā Eiropas Savienībā. Tā nav identiska, bet tā ir eiropeiskā kultūra visās tās izpausmēs.
13. Saeimā izvēle būs par ceļu, kuru mēs iesim. Vai nu vēlamies eiropeisko ceļu, vai Bizantijas jeb Austrumu ceļu. Šajā gadījumā ir runa par valsti, kur manā vietā kāds lems, skaitīs pātarus, runās, noteiks, kā dzīvot, utt. Nevajag man tādu politisko sistēmu! Vēlētāji balsos un izvēlēsies no piedāvātā, un tādēļ es aicinu centriskos, eiropeiski domājošos cilvēkus apvienoties un domāt kopā. Nevaram atļauties sadrumstalotību. Imantam Kalniņam novēlu turpināt rakstīt mūziku, nevis tulkot Korānu un nodarboties ar politiku.

Kā šīs Jūsu idejas par apvienošanos ar citiem politiskiem spēkiem tiek uztvertas?
Atbalsta, bet pie praktiskās realizācijas viss izskatās citādi. Bieži vienoties traucē tīri emocionālas lietas. Šis ne tā paskatījās, tas ne to pateica, un viss ir slikti. Tas ir primitīvi. Idejiski ir jāvienojas, jārunā, un to saprot, bet pagaidām darbu ir maz.
Es ticu, ka “Vienotība” arī šobrīd pārvarētu 5% slieksni vēlēšanās, tomēr uzskatu, ka ir jāmeklē sabiedrotie, jāspēj konsolidēt, jo jācīnās ir par 15 vai 20 procentiem balsu. Tuvākie mums ir Latvijas Reģionu apvienība, kas arī pieļauj apvienošanos, tomēr savos lēmumos ir pateikuši, ka visi, kas grib savienību, var vienkārši iestāties viņu partijā. Tā tas nevar notikt.

Kā saredzat šo vienošanās procesu? Ar ko tad būtu jāvienojas un kā tas izskatās?
Latvijā ir daudz partiju, politisko spēku un grupu. Nevar vienkārši matemātiski summēt visus, kurus iedomājamies, un iegūt rezultātu. Ja cilvēki redzēs, ja biedri redzēs, ja jaunie, kuri vēlas uzsākt politisko karjeru, redzēs, ka šeit veidojas nopietnāka politiskā kustība, tad būs pavisam cita vilkme.
Rīgā mēs redzam, kādi spēki ir. Ir “Vienotība”, Latvijas Reģionu apvienība, Jaunā Konservatīvā partija, “Par!” un citi. Ja palūkojam reģionus, tad visus pat grūti nosaukt – Liepājas partija, Ventspils partija, Kuldīgas partija, Latgales partija, Valmieras partija, Vidzemes partija utt. Tas, protams, ir labi, ka katra partija ir tuvāk savam vēlētājam un zina, kas katrā vietā notiek.
Šeit, Eiropas Parlamentā, NATO vai Saeimā nav pagastu politikas. Mīļie cilvēki – kuru tad liksim par finanšu ministru, kuru par ārlietu ministru, kuru sūtīsim uz Eiropas Parlamentu? Šī nav augstprātība, bet aicinājums parādīt spēju un gatavību darīt. Mums pašvaldībās ir populāri un spēcīgi mēri, bet vai viņi ir gatavi nolikt to malā un nākt lielajā politikā? Latvijas mērogā ir visas valsts politika, nevis viena vai otra reģiona politika. Es pats esmu no Vidzemes un varētu kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Vidzemes partijas, bet tā negribu. Es vēlos pārstāvēt visu Latvijas valsti, nevis Vidzemi vien.

Vai politiskā sadrumstalotība un nespēja vienoties ir vienīgā Latvijas politikas bēda?
Pirmkārt, bēda ir, ka politika sabiedrības uztverē ir nonivelēta līdz līmenim, kad neviens saprātīgi domājošs cilvēks tur vairs nevēlas iet. Tad, kad cilvēks aiziet politikā, viņu sauc par dumju, korumpētu un sazin vēl kā. Šie stereotipi atbaida. Tā ir mūsu sabiedrības traģēdija, jo no vienas puses mēs gribam labus politiķus, bet no otras puses izdarām visu, lai viņu tur nebūtu. Var iet privātajā biznesā, akadēmiskajā dzīvē, tikai ne politikā.
Otrkārt, stāsts ir par centriskajām partijām, tostarp par “Vienotību”. Visas lielās Latvijas reformas pēdējos 25 gados ir iznesušas tieši centriskās partijas – “Latvijas ceļš”, Tautas partija un “Vienotība”. Pārējās ir izdarījušas daudz, daudz mazāk. Pirmās divas ir nogrimušas, pēdējā grimst. Vēlētāji sit tos, kuri kaut ko dara. Protams, ka ir kļūdas, bet ir arī panākumi. Pārējie pajūgā vienkārši brauc līdzi. Šī arī ir mūsu bēda, ka sodām tos, kuri uzdrīkstas darīt.

Vai šobrīd pats esat gatavs kandidēt Saeimas vēlēšanās?
Jautājums ir par agru. Neesmu gatavs atbildēt. Darbs Eiropas Parlamentā nav mans vienīgais politiskais izaicinājums. Man nacionālā politika vienmēr ir patikusi, tomēr konkrētas atbildes uz jautājumu patlaban nav.

Reģionos, tostarp Liepājā, partijas “Vienotība” panākumi bijuši vāji. Kā Jūs to skaidrotu?
“Vienotības” problēma pēdējā laikā ir ambīciju trūkums. Tas mani ir padarījis par partijas iekšēju kritiķi. Ir novēlota reakcija uz dažādiem procesiem. Šādā veidā partija nonāk tādās kā iedzinēja pozīcijās. Ja partija vēlas kaut ko panākt un iegūt vēlētāju cieņu, ir jārīkojas kā kanoe airētājam – jāairē ātrāk, nekā straume nes. Ir jābūt skaidrai rīcībai. Reģionos, ja nav skaidru direktīvu, kā darīt, tad arī dara, kā māk. Cilvēkiem zūd cerība. Zūd dzirkstele acīs, un, ja tās nav, tad nav jādarbojas politikā. Viss ir atkarīgs no cerības un vadības.

Rīt Eiropas Parlamentā balsosit par rezolūciju, kuru izvirzījusi Tatjana Ždanoka. Tā paredz balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem (balsošanā 15. decembrī EP nobalsoja par rezolūciju ar četru balsu pārsvaru – red.). Jūsu komentārs?
Tur mēs arī redzēsim, cik daudz Eiropas Parlamenta deputātu ir gatavi padoties Krievijas propagandai un tās ruporiem šeit, Eiropas Parlamentā. Pati rezolūcija nav saistoša, pats balsojums ir vairāk formāls. Protams, ka Mamikinam un Ždanokai tā ir gatavošanās gaidāmajām vēlēšanām. Man izdevās panākt, ka balsojums par šo konkrēto jautājumu ir personīgs, tātad nevis paceļot roku, bet spiežot pogu. Pēc tam var redzēt, kurš ir kā nobalsojis. Tas, manuprāt, ir svarīgi.

Šodien notika “Brexit” debates. Jūsu redzējums?
Visi zīlē, kā būs. Galvenais ir padarīt visu sarežģīto vienkāršu. Šobrīd par “Brexit” jautājumu esmu optimistiskāks nekā pirms mēneša. Sarunas ir divos posmos un pirms mēneša vēl nebija skaidrības par pirmo posmu. Baiļojos, ka daļai mūsu eksportētāju vajadzēs meklēt citas iespējas, ja būs cietais “Brexit”. Tas nozīmētu muitu, robežu slēgšanu un citas lietas. Tas radītu problēmas gan Lielbritānijai, gan ES dalībvalstīm. Šobrīd pirmais sarunu posms noslēdzies veiksmīgi. Tas nozīmē, ka briti piekrīt trīs lietām – Eiropas pilsoņu tiesību ievērošanai, robežu šķērsošanai un maksājumu turpināšanai. Tas paver durvis otrajam etapam, kas paredz tirdzniecības līguma apspriešanu, Īrijas robežjautājumu un citas lietas. Īsāk sakot, pirmais etaps bija – kā mēs šķiramies, bet otrais etaps ir par to – kā mēs dzīvojam pēc šķiršanās. Otrā etapa veiksmīga noslēguma gadījumā varam tuvoties maigākam “Brexit”, tādā kā Norvēģijas izskatā. Tomēr nevēlos būt pārāk optimistisks. Vissmagākais jautājums ir Ziemeļīrijas jautājums, kur abās pusēs ir būtiski, kāda būs robeža.

Vai latviešu viesstrādniekiem Lielbritānijā ir jāsatraucas?
Domāju, ka šobrīd sociālajās un pilsoņtiesību lietās vairs nav jāsatraucas. Kamēr Eiropas Savienības valstis turas vienoti, Lielbritānija ir lūdzēja pozīcijās.

Vai Lielbritānijas līdzmaksājumi ES budžetā paliks iepriekšējie?
Izmaiņas ir iespējamas, tomēr nelielas, jo pamatā visi līdzmaksājumi ir Lielbritānijas iepriekšējie solījumi. Tas ir gluži, kā mēs sanāktu restorānā, pasūtītu kopā pusdienas un tad es vienkārši pieceltos un aizietu prom. Tā nedara. Samaksā savu daļu, un vari iet ātrāk prom no galda.
Pēc 2019. gada maksājumi arī paliek?
Daļa, ne visi. Tur vēl būs sarunas. Visur ir runa par saistībām, un dažas Lielbritānija ir uzņēmusies ilgākam laikam.

Otrs jautājums, kas līdztekus “Brexit” debatēm notika, bija migrācijas jautājumi. Tieši migrācijas jautājums bija Anglijas vēlētāju galvenais iemesls, kādēļ nobalsot par izstāšanos, tomēr debatēs to pieminēja maz. Šis ir būtisks jautājums visām ES dalībvalstīm, tostarp Latvijai. Jūsu komentārs?
Tieši tā. Lielbritānijas vēlētāji balsoja migrācijas jautājuma dēļ, lai arī tas uz Angliju nekādi neattiecas. Tas uz Lielbritāniju vispār neattiecas. Runājot par kaut kādu pārdali vai solidaritāti – tas jau sākotnēji nebija Lielbritānijas politikā. Pat ja Vācija 1,5 miljona migrantu vietā būtu saņēmusi piecus, tas neskartu Lielbritāniju. Te mēs redzam, ko var iegūt no populisma.
Mani šodien priecēja Donalda Tuska paziņojums, ka būtu jāpiebremzē ar to valstu nosodīšanu, kuras nevēlas automātisko migrantu pārsūtīšanu. Es viņam piekrītu, jo, šādi rīkojoties, mēs tikai samazinām iespējas ES valstīm sadarboties. Nevar saistīt bēgļu lietu ar ES maksājumiem. Tā var panākt daudz plašāka mēroga “Brexit”.

Kā tad ar tēzi par darbaspēka nepieciešamību, ko vēl nesen plaši izmantoja kā migrācijas politikas attaisnojumu?
Bija runas. Nepārprotiet, kaut kādai solidaritātei būs jābūt, tomēr citādi tam jānotiek. Katram var rasties problēmas – arī mums var rasties bēgļi no Ukrainas vai Baltkrievijas. Negribēsim 200 tūkstošus turēt, piemēram, Krāslavā. Tomēr galvenais, ko gribu uzsvērt – bēgļus nevajag jaukt ar darbaspēka trūkumu Eiropā un Latvijā. Tās ir divas dažādas lietas. Ne jau Brisele izlems, kā Latvijā ielaist vai neielaist darbaspēku. Tā ir mūsu darīšana. Šī problēma mums būs jārisina, jo Latvijas uzņēmējs nevar attīstīties bez darbaspēka. Mūsu problēma ir, ka padomju laikā esam saskārušies ar nekontrolētu koloniāla tipa migrāciju no Krievijas, tādēļ ir automātiskas bailes no jebkura iebraucēja. No tā baidīties nevajadzētu. Nereti tie, kuri iebilst pret ārvalstu darbaspēku, norāda arī, ka Kārlis Ulmanis uztaisīja nacionālu valsti. Tikai neviens nesaka, ka Ulmaņa laikā bija desmitiem tūkstošu viesstrādnieku. Mēs varam uzstādīt noteikumus un pateikt, kurās nozarēs un kāpēc mums vajag viesstrādniekus. Ja redzam, ka varam atrisināt kādu problēmu ar saviem resursiem, tad tas ir nekavējoties jādara.

818 eiro pirms nodokļu nomaksas ārvalstniekam – tāds Latvijas valsts noteikums. Uzskatāt, ka šo normu vajadzētu atcelt?
Es saprotu, ka latvietim vajag nopelnīt, tomēr ir nozares, kur nav konkurences un darbaspēka. Pieņemt normu, kas iecirsta akmenī, nav pareizi. To var mainīt katru gadu, ja nepieciešams. Katrā ziņā es neredzu ilglaicīgu Latvijas valsts attīstību ar esošo demogrāfiju, darbaspēka trūkumu un vienlaikus paziņojumu, ka neko neņemsim. Kā tad mēs strādāsim?

Reemigrācijas jautājums šajā aspektā nereti tiek pieminēts. Cik reāli ir atgriezt kaut daļu latviešu dzimtenē?
Precīzi. Reāli ir dabūt kādu daļu atpakaļ. Maksimums – 40 procenti. Vairāk nav iespējams. No otras puses ir labi, ka mums šādas kopienas citās valstīs veidojas. Mums ar šiem cilvēkiem ir jāuztur cita veida sakari. Ir viņi jāizmanto tajās valstīs, kurās dzīvo. Viņi var palīdzēt nodibināt kontaktus, tirdzniecības sakarus, var palīdzēt jaunu uzņēmumu dibināšanā. Tie, kurus nevaram dabūt atpakaļ, vēl nav zuduši. Drīzāk ir jādomā, kā saglabāt saikni ar viņu bērniem un bērnu bērniem. Domāsim radoši! Nav tā, ka ir tikai viena iespēja – vai nu viņi paliek tur, vai nu ir te, Latvijā. Ir arī citi ceļi. Piemēram, Grieķijā dzīvo mazāk grieķu nekā ārpus tās. Īrijā dzīvo mazāk īru nekā ārpus tās. Visi dzīvo kaut kur citur, un tas ir pasaules process. Ja gribam tam stāvēt pretī, tad atliek aizliegt izbraukt no valsts. Nestudēsim ārzemēs, nestrādāsim ārzemēs, lasīsim ogas tepat!

Strādājāt arī pie Eiropas kopējās drošības jautājumiem. Kas šajā jomā mūs sagaida? Celsim žogus, būs speciālās vienības, kopēja Eiropas robežsardze?

Žogu celšana ir nacionālas valsts izvēle. Es strādāju pie Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūras “Frontex” izveides. Tas ir liels sasniegums Eiropā. Ir dažādas fantāzijas par kopīgiem spēkiem. Te ir konkrēts risinājums piecu mēnešu laikā – 1500 cilvēku liela vienība, kas ir gatava darbam. Panācām budžeta līniju – vairākus simtus miljonu eiro. Panācām gan ekspertus, gan ekipējumu, gan kopīgu apmācību. Ātrās reaģēšanas spēki nenozīmē desantnieki. Trīs līdz piecās dienās ir iespējama palīdzība jebkurai valstij. Šeit laikam nav tik lielas nozīmes.
Viens no “Frontex” pamatuzdevumiem ir risku plānošana un izpēte. Ja “Frontex” izpilda savus uzdevumus, tad tāda krīze kā Grieķijā pirms trīs gadiem nav iespējama. Pie nosacījuma, ka viņi izdara savu darbu. Kā bija – karš Sīrijā jau trīs gadus, Turcijā divi miljoni bēgļu un mēs sēžam Eiropā un it kā neko neredzam. Pēkšņi viņi atrod gumijas laivas un airējas un mums ir krīze. Tas bija zināms trīs gadus. “Frontex” pirmais uzdevums būs paredzēt risku no trešajām valstīm ārpus Eiropas Savienības un uz robežām. Viņiem būs jāprognozē, kur var palielināties bēgļu plūsma. Robeža pēc būtības ir katras dalībvalsts atbildība, un ātrās reaģēšanas spēki ierodas tikai tad, ja dalībvalsts netiek galā.
Otrkārt, attiecībā uz bēgļiem ir jābūt konkrētai izvērtēšanas politikai. Viņus nedrīkst uzreiz ielaist Eiropas Savienībā. Ja viņi sapratīs, ka uzreiz iekšā netiek, plūsma uzreiz samazināsies. Ja ir zināms, ka visi viņus gaida, tad kādēļ nebraukt?
Savulaik citēju kolēģiem Eiropas Parlamentā Rūdolfa Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”, kur igauņu zvejnieki uzņem piecus cilvēkus. Vairāk nevar, un tas ir humāni. Mums ir līdzīgi – mēs nevaram uzņemt visu Āfriku.

Ir prakse, ka Latvijā atbraukušie bēgļi, pat ar specialitāti, nespēj atrast darbu. Kādēļ tā?
Mēs esam spējīgi izturēt apspiestību, protam raudāt, sūdzēties un žēloties, bet, kad vajag integrēt savā sabiedrībā kādu citu, tad pietrūkst spēka pateikt, kā pareizi jādara, ka ir prasība runāt mūsu valodā, jāpilda šie likumi. Ar skolu programmām viss nav kārtībā. Kaut vai tās pašas krievvalodīgās skolas. Valoda nav jāmāca kā padomju laikā. Valoda ir jāmāca tā, lai pēc trīs mēnešiem cilvēks spētu elementāri sazināties. Citās valstīs tā notiek. Ir jāmaina sava domāšana. Te mēs atgriežamies pie tā, ko runājām sākumā. Vai nu mēs ejam bizantisko ceļu, vai esam moderna nācija, kas apzinās savu vērtību. Neviens mūs necienīs, ja paši sevi necienīsim. Mums ir jābūt nācijai, kas integrē, kas piespiež un asimilē. Sākums ir politiķos un līderu izvēlē.

Esam atgriezušies pie nacionālās politikas un izvēlēm, kā arī pie tā, kā būt turpmāk. Amerikā, piemēram, ievēlēja Donaldu Trampu un viņš ir prezidents. Liepājas pusē pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņā tika izmantotas aģitācijas metodes, kuras grūti nosaukt par populistiskām, tās drīzāk bija pretlikumīgas. Pieļaujat, ka arī Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā tiks izmantotas šādas cīņas metodes?
Pirmkārt, gribu pateikt: ja vēlētāju izvēle būtu par labu, piemēram, Artusam Kaimiņam, tā būs jārespektē. Ja cilvēki vēlas šādu politiku un, piemēram, valdības vadītāju, tad tā arī būs.
Savukārt par priekšvēlēšanu aģitāciju runājot – apšaubāmas metodes tiks pielietotas un tām būs gan iekšēji, gan ārēji avoti. Mēs dzīvojam sociālo mediju laikmetā. Cilvēkam ir ārkārtīgi grūti orientēties, grūtāk nekā pirms 20 gadiem. To var izmantot jebkurš. Nav vajadzīgs pārliecināt par kaut ko, pietiek sēt šaubas, un, ja tas izdodas, pretinieks jau pa pusei ir iznīcināts. Protams, ka tādas metodes būs. Te nav universālu zāļu. Vienīgais ir cilvēku modrība un izglītotība. Demokrātija jau kopš Senās Grieķijas laikiem nav varējusi pastāvēt ar neizglītotiem vēlētājiem. No populisma, meliem un šaubām glābj vienīgi spēja domāt.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Artis Pabriks: ““Vienotības” problēma – ambīciju trūkums”

Kategorijas