Ģimene kā neliela klase

2017. gada 21. decembris 07:00

833

Šogad iedegt Ziemassvētku egli pie Prezidenta pils kopā ar vēl 19 Latvijas daudzbērnu ģimenēm bija Gunta Gerule, Aldis Ronis un astoņas viņu atvases. Kad “Kursas Laiks” apciemo Dunalkas pagasta “Burtniekus”, mājās ir tikai māmiņa, bet viņas stāsts galvenokārt vijas ap un par bērniem – Sintiju, Agitu, Arturu, Baibu, Madaru, Emīlu, Edvardu un Martu. “Man te kā vesela klase mazā pamatskoliņā – katrs ar saviem niķiem un stiķiem, cits par citu gudrāks.”

40 gadu vecumā – vecmāmiņa
Ģimene dzīvo A. Roņa dzimtas mājā, kas iepriekš piederējusi viņa vectēvam, bet, skaitot no tālākas pagātnes, viņa bērni tajā esot sestā paaudze.
Kādreizējā Dupļu ciemā “Burtnieki” palikusi vienīgā apdzīvotā māja. “Katram bērnam pa mājai, un ciems atkal atdzims,” ar smaidu saka G. Gerule. No astoņiem bērniem pašlaik tikai vecākā meita – 24 gadus vecā Sintija – dzīvo atsevišķi, bet netālu kaimiņos. Viņai pašai jau divi dēlēni. G. Gerule par vecmāmiņu kļuvusi 40 gadu vecumā.
Dienas vidū viņa mājās ir viena. Apdara ikdienas soli un sagaida visus. Pārējie – darbā, skolā un bērnudārzā. A. Ronis jau vienpadsmito gadu brauc uz darbu Liepājā – strādā SIA “UPB”.
Māmiņa slavē Durbes bērnudārzu. Bažījusies, kā jaunākais dēls tajā iejutīsies, jo pieradis tikai māsu un brāļu pulkā, bet pāris nedēļu laikā audzinātājas puisēnu pieradinājušas pie dārziņa vides. Bērniem, braucot uz skolu un bērnudārzu, ceļā sanākot pavadīt stundu, jo autobuss met lielu loku. Vecākie bērni mācījušies Rāvas pamatskolā, bet, kad tā likvidēta, izlēmusi pārējos sūtīt skolā Durbē, nevis Dunalkā. “Ja nu to arī aizslēdz? Tad būtu lēkāšana. Žēl, ka Rāvas skolu aizslēdza, tur bija cits kolektīvs, cita domāšana. Liela skola ir citādāka, bērni vairāk pa gaisu. Laikam tāds laikmets.”

Lielais brālis komandē
“Nevaru sūdzēties, nav jau tik grūti,” par kuplo saimi saka G. Gerule. Trīs vecākie bērni jau pelna paši. Sintija strādā Dunalkas veikalā, Agita un Arturs – privātfirmā Aisterē. Sākumā uz darbu 12 kilometrus abi braukuši ar velosipēdiem, tad iegādājušies automašīnas. “Neviens neiet prom, visiem tepat ir labi. Kur viņi brauks? Ja grib strādāt, tepat var atrast labu darbu. Viņi ir apmierināti, nesūdzas nevienu vārdu.”
Piemājas saimniecība norakstīta uz vecākā dēla Artura vārda, tikko viņam palikuši 18 gadi. Māte slavē deviņpadsmitgadīgo Arturu – “viņš ļoti daudz ko prot”. Pats taisa istabā remontu, būvē šķūni bez speciālas mācīšanās. “Vajag tikai saprašanu un domāšanu.” Viņam patīk saimniekot, iesējis arī labību. Taču strādā visi kopā, arī mazākie bērni pieliek rociņas, nevienam neesot bail no lopiem. Divas slaucamās govis dod iztikšanu pašiem, pārdošanai aug bullēni. Vairāk slaucamo govju saimniece negrib. Citos laikos turējuši daudz lopu, tirgojuši cūkas. Eiropas maksājumiem gan nav pieteikušies, saimniecību uz priekšu virza “lēnām un pamazām”.
G. Gerule piekrīt: liela nozīme ir tam, ka bērni jau no mazotnes raduši pie darba. “Sestdienās nevarēja gulēt līdz desmitiem, vienpadsmitiem. Bija jāceļas deviņos un jāiet uz mežu malku zāģēt, žagarus lasīt.” Tik daudz pie darba nav likti vidējie bērni, viņi pieraduši, ka vairāk padara vecākie. “Bet, kad lielais brālis nokomandē, tad ir jāiet, nevar vairs televizoru skatīties. Citādāk nevar – jāmāca pie darba no mazotnes. Kaut vai malkas pagale jāienes.”

Atdarina vecākos
Vecākā meita 10 gadu vecumā pratusi izvārīt zupu. Kad vecāki pārnākuši no meža darbiem – malka sanesta, vakariņas gatavas. Mātei atlicis vien iepriekš pateikt, ko vajag darīt.
Sešus un piecus gadus vecie Edvards un Marta noskatās, ko un kā dara lielie, un to atdarina smilšu kastē. Piemēram, sasprauž puļķus kā elektrisko ganu buļļiem, saliek mantas un uzmana, vai kāda nav izmukusi. Kad lielais brālis remontējis traktoru, jaunākais visu saklausījies, un tāda pati vaina uzradusies viņa spēļu traktorītim. “Stāstīja māsai, ka viņš nevarēs zemi kultivēt, jo salūzuši zari.” Mazo ļoti interesējot, ko lielais dara.
Vidējiem tomēr tīkot darbošanās ar viedtālruņiem. Televīzijā skatoties seriālus, un māte brīnās, kas gan viņus tur saista. Pati pārraides televizorā skatoties ļoti reti. Vakaros māmiņa labāk ko ada un padarbojas ar jaunākajiem bērniem, kurus deviņos radina iet gulēt.
G. Gerules dzimtā vieta ir Dunalka, ģimenē viņas augušas divas meitas. Kuplas dzimtas bijušas agrākajās paaudzēs. Mācības par veterinārfeldšeri Saldū nav pabeigusi, taču iegūtās zināšanas un prasmes tagad noder savā ganāmpulkā. Strādājusi arī pie zirgiem, kas viņas sirdslieta, pastā, Rāvas skolas internātā par auklīti.

Vairāk nekā pilna slodze
G. Gerule lasījusi, ka nedrīkst atstāt mazuļus vecāko bērnu uzraudzībā, ka tas jādara vecākiem pašiem. Viņa par to brīnās, taču atzīst, ka katra paaudze ir citādāka. Pašus mazākos viņu rakstura dēļ tomēr nav uzdrīkstējusies atstāt vienus, kad devusies uz kūti, ņēmusi līdzi. Nevarot arī mierīgi ko mājā darīt, jāiet skatīties un uzmanīt, ko katrs ārā dara. “Varbūt tāpēc, ka esmu vecāka. Jaunībā nebija bail atstāt.” Visur līdzi ņemta, arī mazā Marta zina visus darbus. Reiz, kad māte izbraukusi, Marta lielākajai māsai norādījusi: malka jāsanes, ūdens un kartupeļi jāienes. Kūtī mazā ņem rokās dakšu un grib palīdzēt.
Kad arī mazākais bērns devies uz bērnudārzu, sieviete pirmo reizi pēc 25 gadiem mājās palikusi viena pati. “Domāju – visi būs ārpus mājas, varēšu atpūsties. Bet šķiet, ka darbu ir vēl vairāk, un ne domas par citām lietām.” G. Gerule ar smaidu teic, ka ir “mājsaimniece uz pilnu slodzi un vēl bišķi vairāk”. Visu ir jāpaspēj izdarīt.
Kad pārrodas bērni, tad “spēj tikai sagremot visu informāciju, ko katrs man pasniedz”. “Vienam dienasgrāmatā tas, otram – tas, viens par otru sūdzas, ka nemāk autobusā uzvesties. Tad paspēj sakašķēties savā starpā, un man tas viss jāuzņem. Toties sabiedrībā ir mierīgi un klusi.” Pašlaik spurainākie ir trīs pusaudži, un māmiņa no vecāko bērnu pieredzes zina, ka vēlāk būs citādāk. Agita un Arturs tagad kopā darbojoties, “domāšana un runāšana pavisam citādāka”. Ar lielajām atvasēm māmiņa visu izrunājot kā ar līdzīgiem, ne vairs bērniem. “Varam izsmieties un visādi izjokoties.”

Visiem vajag reizē
Agrāk par to nav domājusi, bet tagad G. Gerule secina, ka bērni pilnībā atbilst savai horoskopa zīmei. Piemēram, karalienei Lauvai daudz jādod – tad viņa daudz dos pretī. Vēžu meitene – mierīga un prātīga, bet ar savu raksturu. Abas Zivis esot spītīgas un klusi “aizpeld”, lai izvairītos no tā, ko negrib. Turklāt Emīls nezin kāpēc pilnībā atbilstot populārās filmas varoņa raksturam, viņa vārds visbiežāk izskanot aizrādījumos. “Kas man lika dot viņam tādu vārdu!?” Grūtāk bijis izvēlēties vārdu pirmajai meitai, pārējiem tie nākuši paši par sevi. Pastarītei Martai vārdu izvēlējusies māsa Agita.
Vēl kuplāku saimi G. Gerule gan nevēlas. “Teicu, ka tagad pāris gadus mazbērnus arī nepieskatīšu.” Piekususi ne tik daudz fiziski, cik morāli. “Kad vasarā uz lauka ravēju, nevienam manis nevajag. Tikko atnāku mājās, apsēžos iedzert kafiju, momentā visi klāt un visiem kaut ko steidzīgi vajag.” Līdzīgi esot vakaros, kad G. Gerule atnāk no darbiem kūtī. Viņas māte sakot: “Kā tev nervi tur?” “Kā neturēs? Brīžiem nepievēršu uzmanību, bet, kad vajag, riktīgi sarāju.”
Vecāki oficiāli nav sarakstījušies, bet bērni ir tēva uzvārdā. G. Gerulei tas nešķiet svarīgākais: “Vai tad obligāti jābūt papīram?” Nereti oficiāla laulība izjūkot ātrāk. Sabiedrības negatīva attieksme pret kuplo ģimeni nav justa. “Mēs te savā stūrītī, klusumā, neviens jau mūs daudz neredz. Centrā varbūt būtu citādāk.”
Pilsētā būtu jāsēž istabā vai jāstaigā pa parku. Laukos bērni var izbradāt visas peļķes, slidināties un izstaigāties plašā teritorijā. Gandrīz katru dienu ceļa galā pietur autoveikals. Nedēļas nogalē ģimene cenšas aizbraukt uz pilsētu, kur var iepirkties lētāk.
G. Gerule šaubās, vai maz varētu atkal doties algotā darbā. Turklāt tuvumā darba nav, būtu kaut kur jābrauc. Jau tagad, pārbraucot no pilsētas, jūtoties nogurusi. Pierasts pašreizējais dienas ritms. “Ja iešu strādāt, kas te būs? Māja auksta, vakariņu nav. Visi būs neapmierināti.”

Pārtika – pašu dārzā
Pabarot lielo saimi nemaz neesot tik grūti, jo māte neņem vērā atvašu kaprīzes. Ja kādu izvārīto ēdienu negribi – neēd! Pusdienas skolēni paēd arī skolā. G. Gerule spriež, ka pirmie trīs bērni ēduši dūšīgāk. Mājās tad bijis paradums, ka pie galda sēžas, kad no darba pārbrauc tētis, bet, saimei pieaugot, tas mainījies.
Daudz kas no pārtikai nepieciešamā iegūstams pašu sētā. Siltumnīcā izaug tomāti un gurķi, vistas sadēj olas. Mājasmāte pagatavo krājumus ziemai.
Valsts atbalsts ģimenei bijis mainīgs un nestabils. Kādulaik par pieciem bērniem māmiņa saņēmusi 56 eiro mēnesī. No pagājušā gada daudzbērnu ģimene saņem 250 eiro. Kad vecākajiem bērniem vēl nav bijis darba. G. Gerule prasījusi ģimenei maznodrošinātās statusu. Bet nav pienācies, jo viņiem ir zemes īpašums.
“Ir labi, ka apkārt klusums, nevienam netraucējam.” Pērn gan dabūjusi cīnīties par mežinieku izdangātā ceļa atjaunošanu, palīdzējusi pašvaldība. “Citādi mēs neko daudz pašvaldībai neprasām, tiekam paši galā.”
Pavasarī piedzīvojuši satraucošu notikumu un no degošas mājas izglābuši kaimiņu. Nākuši mājās no meža, kur tīrījuši grāvjus, un ieraudzījuši, ka no vecā vīra mājām ceļas dūmi. Paspējuši aizskriet un vīrieti izvest ārā pēdējā brīdī.

Rūķīši Prezidenta eglē
Gaidot Ziemassvētkus, G. Gerule pagatavojusi Adventes vainadziņus ne tikai pašiem, bet arī pārdošanai. Pašas un bērnu priekam izgatavoti mazi rūķīši, svētku noskaņai izdekorēta veranda. Ziemassvētkos tiks aizdegta arī tā svece, kas kopā ar dekoratīvu svečturi saņemta dāvanā no Prezidenta Raimonda Vējoņa.
G. Gerule atklāj, ka agrāk, dzirdot par ģimeņu viesošanos pie Prezidenta, kādu reizi iedomājusies: varētu mūs arī uzaicināt. Šogad ielūgums saņemts. “Norunājām – brauksim!” G. Gerule spriež, ka mazākie bērni varbūt nav īsti aptvēruši, kurp dodas, bet nākotnē noteikti to atcerēsies. Līdzi vajadzējis ņemt eglītes rotājumu. Izgatavojuši dekoru ar astoņiem rūķīšiem – pieciem galvā sarkanas cepurītes, trim zilas, otrā pusē uzrakstījuši novēlējumu.
Uz Rīgu visi 10 devušies ar pašvaldības atvēlēto mikroautobusu. Baudījuši Laura Reinika koncertu un Prezidenta pilī sarūpēto cienastu. “Pārbraucām mājās, un jāstrādā atkal tāpat kā iepriekš.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ģimene kā neliela klase

Kategorijas