Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Liepājas aviokatastrofa mainīja likteni arī izdzīvojušajiem

GAITIS GRŪTUPS
Laikraksta arhīvs

2017. gada 21. decembris 07:00

2122
Liepājas aviokatastrofa mainīja likteni arī izdzīvojušajiem

Jūrnieks Igors Vinokurovs meitu nosauca ārstes Ērikas Zaķes vārdā

Gandrīz piecdesmit gadu pagājuši no tās 1967. gada 30. decembra dienas, kad ļaužu sarunās pusbalsī Latviju pāršalca ziņa par aviokatastrofu Liepājā, kur gāja bojā 43 cilvēki. Pēc upuru skaita tā ir lielākā aviokatastrofa Latvijas vēsturē. Tā notika padomju okupācijas laikā, kad sabiedrība tika barota ar ļoti ierobežotu informāciju. Katastrofas un pat dabas stihijas notika kaut kur citur pasaulē. Padomju Savienībā, kur bija inkorporēta arī Latvija, viss it kā ritēja pilnīgā saskaņā ar kompartijas pieņemto piecgades plānu.
Žurnālists Ints Grasis žurnālā “Liepājas Vēstules” raksta, ka tūlīt pēc katastrofas 1967. un 1968. gadu mijā Liepājas avīzei “Komunists” tikai ļoti ierobežotā skaitā bija atļauts pieņemt bēru sludinājumus. Tā tomēr ziņoja gan par jaunās Freibergu ģimenes (māte, tēvs un trīs gadus vecais dēliņš) “pēkšņo nāvi”. Taču citi bēru sludinājumi “Komunistā” izpalika. Par katastrofu informēja Rietumu raidstacijas “Amerikas balss” un “Brīvā Eiropa”, kas tajā laikā raidīja arī latviešu valodā.
Vidējās un vecākās paaudzes jelgavnieki līdzīgu situāciju atceras divus gadus vēlāk – 1969. gada janvārī, kad Raiņa ielā daudzdzīvokļu mājas gāzes sprādzienā gāja bojā 39 cilvēki. Toreiz gan starp savējiem no rokas rokā gāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – LLU) laikraksts “Plēsums”, kur bija publicēti nekrologi bojāgājušajiem LLU mācībspēkiem un darbiniekiem.

Pēc iespējas ātrāk jūrā
Ozolniekos vēl aizvien mundri dzīvo bijušais jūrnieks Igors Vinokurovs. Viņš bija viens no sešiem pasažieriem, kas pārdzīvoja lidmašīnas katastrofu. Tagad vīram ir 78 gadi. Dzimis viņš Ukrainā, Kirovogradas apgabalā, taču ģimene drīz pārcēlās uz Odesu, un jau no 17 gadu vecuma Igors sāka iet jūrā. Sākumā par matrozi, kurinātāju, tad izmācījās par kuģa mehāniķi. Izveidojās arī ģimene. Reiz iegadījās tā, ka Igora kuģis izgāja jūrā bez viņa. Jūrniekam bija dilemma – gaidīt astoņus mēnešus līdz nākamajam reisam vai meklēt darbu uz cita kuģa? Kolēģi ieteica: “Lido uz Latviju! Tur tagad ir pieprasīti kuģa mehāniķi.” Igors izšķīrās par labu darbam, nevis gaidīšanai.
“No Liepājas paspēju iziet vienā vai divos reisos, kad gandrīz nositos ar lidmašīnu. Tā es arī paliku Latvijā,” stāsta I. Vinokurovs. Pasmaidot viņš piebilst, ka ir pa pusei latvietis, jo Rīgas Traumatoloģijas institūta nodaļas vadītāja Ērika Zaķe viņu ne tikai vairākkārt operējusi, bet ir arī tiešā kontaktā pārlējusi savas asinis. 1992. gadā Igora ģimenē piedzima meita, kurai tika dots Ērikas vārds. Tagad viņai ir 25 gadi, dzīvo Beļģijā, taču ar tēvu ir pastāvīgā saziņā.

“Kaut kā strauji sēžamies!”
No liktenīgā 1967. gada 30. decembra rīta I. Vinokurovs atceras to, ka gandrīz līdz pašām beigām lidojums ritējis mierīgi. Lidmašīnā sēdējis blakus matrozim Ļevam Novikovam, kurš gāja jūrā uz zvejas kuģiem (Igors strādāja uz tirdzniecības kuģiem).
Pirmais lidmašīnas satricinājums bijis vēl gaisā. Pēc tam lidmašīna strauji zaudējusi augstumu. No ātrās gaisa spiediena maiņas aizkritušas ausis. Tajā brīdī Igors blakus sēdošajam kolēģim teicis: “Mēs kaut kā strauji laižamies lejā.” Ļevs atbildējis: “Jā.” Tieši tajā brīdī lidmašīna pirmo reizi atsitās pret zemi. Taču tad virs arumiem apmēram divu metru augstumā ar sākuma ātrumu ap 200 kilometriem stundā nojoņoja vēl 1270 metru, līdz apstājās pavisam. Pa ceļam tā vēl ar labo spārnu trāpīja Grobiņas–Otaņķu ceļa malā novilktās telegrāfa līnijas stabam. Tas spārna galu nogrieza kā ar nazi.
“Tajā brīdī, kad lidmašīna pēc pirmā atsitiena pret zemi sāka jukt, atvērās borta siena un es, kas biju sēdējis pašā malā pie loga, iekritu sniegā. Tur arī atguvos no bezsamaņas, kurā biju varbūt mazu mirkli,” stāsta I. Vinokurovs. 
Viņam blakus sēdošais Ļ. Novikovs katastrofā gāja bojā. Igoru glāba tas, ka viņš nebija piesprādzējies un tādēļ arī izkrita no brūkošās lidmašīnas. “Pēc tam, cik esmu lidojis, nekad neesmu sprādzējies. Es zinu, ka tas nav pareizi. Ja cilvēks piesprādzējas un lidmašīna kaut kāda iemesla dēļ tricinās, tas glābj. Taču, ja lidmašīna pilnīgi jūk ārā, tad piesprādzēšanās var nepalīdzēt,” secinājis pasažieris. Toreiz nebija piesprādzējusies arī skolotāja Ludmila Metla, kura šajā profesijā nostrādāja 44 gadus.

Medicīna ir arī māksla
Runājot par pateicību mediķiem, Igoram ir stāsts par Liepājas slimnīcas vecāko māsu Ausmu Blikerti. Raksta autoram bija gods intervēt šo izcilo cilvēku pirms 18 gadiem, kad tapa grāmata “Gadsimta katastrofas Latvijā. Cēloņi, liecības, mācība”. Toreiz viņa bija arī Liepājas Medicīnas skolas (tagad tā ir Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiāle) pasniedzēja un izglītoja jaunās kolēģes. Intervijas sākumā Ausma Blikerte runāja profesora Paula Stradiņa vārdiem, ka medicīna ir amats, zinātne un arī māksla. Saistībā ar trešo – cilvēciskās saskarsmes mākslu – viņa stāstīja par Igoru Vinokurovu.  
1967./1968. gadu mija Liepājas slimnīcas ārstiem, īpaši ķirurgiem Teodoram Eniņam, Ilgonim Pīram, pagāja pārcilvēciskā darbā operāciju zālē. Pēc I. Vinokurova apskates ārstiem bija skaidrs, ka 28 gadus vecajam jūrniekam nāksies amputēt kājas, pretējā gadījumā tas draudēja ar bīstamu organisma saindēšanos. Ausma Blikerte atzīst, ka amputēšanu varēja veikt arī Liepājas slimnīcā, taču augstāka priekšniecība uzstāja, ka Vinokurovs jāved uz Rīgu.
Taču pacienta sagatavošana amputācijai bija medmāsu ziņā. “Nē! Nekādā gadījumā!” kliedza staltais vīrietis, nevarēdams pieņemt domu, ka paliks bez kājām. “Viņš plēsa sev drēbes, meta sanitārei pakaļ traukus ar ēdienu, atgrūda zāles. Tomēr man izdevās, it kā pakļaujoties šīm kaprīzēm, saskatīt viņā stipru, vīrišķīgu cilvēku, kurš ārkārtīgi cieš. Es teicu: “Igor, nevajag! Tici ārstiem!” Noglāstīju roku, pat vaigu pieliku klāt un apkampusi turēju, kamēr ārsti skatīja sašķaidītās kājas, mainīja gumijas caurules, pa kurām gāzās ārā strutas,” stāstīja A. Blikerte. Viņa Igoru ātrās palīdzības mašīnā pavadīja arī ceļā uz Rīgas Traumatoloģijas institūtu. Šķiroties Igors, visiem apkārtējiem dzirdot, skaļā, smagu ciešanu izmocītā balsī slavēja savu palīdzi un glābēju un teica: “Mēs ar tevi, Ausma, vēl valsi dejosim.”

Deja pēc pusotra gada
Pēc pusotra gada šī deja arī notika. A. Blikerte atceras: “Tieši manā vārda dienā 1968. gada 26. jūnijā kāds piezvanīja uz slimnīcu un teica, ka grib satikt nodaļas vadītāju Ilgoni Pīru un mani. Noskaņojāmies, ka droši vien būs kāda pārbaude darba jautājumos. Bet tad pa slimnīcas durvīm ar rožu klēpi rokās ienāca Igors. Darbabiedri viņam Rietumos bija pagādājuši labas protēzes, un viņš uzmanīgi varēja iet.”
Tālāk visi trīs devās uz Igora kuģi, kur viņus sagaidīja kapteinis un komanda. Bija uzklāts svētku galds, pie kura tika teiktas pateicības runas mediķiem. Tad Igors sacīja: “Visa komanda zina, ko tev, Ausma, esmu solījis, un tagad tas laiks ir pienācis.” Nez no kurienes atradās Rietumos pirkta augstas kvalitātes magnetola, un atskanēja valsis. Igors paklanījās, uzlūdza Ausmu. “Igor, tu varēsi?” jautāja medmāsa. “Ko tu runā!” jūrnieks attrauca, un viņi lēni, uzmanīgi dejoja. Visa komanda piecēlās kājās.
Pēc aviokatastrofas I. Vinokurovs no kuģa mehāniķa pārkvalificējās par radistu. “Es vēl šodien ietu jūrā, bet 1994. gadā mainījās jūras sakaru sistēma, un radisti vairs nebija vajadzīgi. Jaunākie kolēģi pārkvalificējās uz citām specialitātēm, bet es aizgāju,” stāsta bijušais jūrnieks. Rezumējot vīrs teic, ka jūrā nogājis 40 gadu, no tiem 27 bez kājām. Viņš nenoliedz, ka, protams, izņēmuma kārtā medicīniskā komisija trīs reizes viņu ir atzinusi par derīgu jūrnieka darbam, kur vispārējā kārtībā invalīdi netiek pieņemti. Divas reizes komisiju vadījusi ārste, kurai pašai vīrs bija jūrnieks. Viņš draudējis ar šķiršanos, ja Vinokurovu nelaidīs cauri. Beidzamajā reizē jauns ķirurgs, kurš bija kļuvis par komisijas vadītāju, pateicis, ka cilvēks ar protēzēm tomēr nevar staigāt pa viļņos šūpojošos kuģa klāju. “Kā nevar?! Skatieties!” sacījis Igors. Viņš meties ārā, piegājis pie pretējās piecstāvu mājas, kuras galā atradās ugunsdzēsības metāla kāpnes, ko no ārsta kabineta loga varēja redzēt. Jūrnieks pa tām uzkāpis līdz jumtam, kur, vēl atspiežoties uz margām, pacēlies stāvus uz rokām. Medicīniskās komisijas vadītājs iznācis ārā un teicis: “Es tevi nevis jūrā laidīšu, bet nodošu policijai.” Tomēr atļauju iet jūrā parakstījis.
Ausma Blikerte tagad ir pensionāre un mierīgi dzīvo Liepājā. Viņa priecājas par to, ka Igors Vinokurovs vēl aizvien ir možs un vesels.
Kategorijas

Kategorijas