Liene Eltermane: “Ar citādāku skatu uz dzīvi ir interesantāk”

2017. gada 21. decembris 07:00

176

Liene Eltermane: “Ar citādāku skatu uz dzīvi ir interesantāk”

“Kursas Laika” nolūks tikties ar mākslinieci Lieni Eltermani viņas darbnīcā šoreiz neīstenojas. “Kas attiecas uz darbnīcu, joprojām esmu tās meklējumos. Agrāk darbi tapa dzīvojamās telpās, pirms pāris gadiem sāku īrēt mazu namiņu. Kad nu tur pabeigts remonts, varētu ievākties, izrādās, ka lielās lietas – presi un papes šķēri – nevar pa šaurajām durvīm dabūt iekšā. Tāpēc šobrīd, ja ir pasūtījums, improvizēju. Darbnīcu paredzēts iekārtot ēkā, kuru atjaunojam, kurā atrodas salons “Mākslas lāde” un kurā arī dzīvojam. Kāds mans kolēģis teica, ka gleznot var jebkurā vietā. Bet lietišķajai mākslai darbnīca ir vajadzīga.”

Vecai ēkai – jaunu elpu
Ēka F. Brīvzemnieka ielā 58, kas atrodas pašā Liepājas centrā, pilsētas pirmajos plānos atzīmēta 17. gadsimta otrajā pusē. “Namu ieguvām, kad atgriezāmies Liepājā un meita sāka iet 1. klasē.” Radošam cilvēkam cipari nav svarīgākie, liek noprast kolorītā nama saimniece. “Likās, ka katram cilvēkam šajā pasaulē kaut kas jāizveido, jāiekārto, jāsalabo, lai būtu patīkami sev un citiem. Gribēju vienā istabā izlikt sava tēta Jāņa Eltermaņa gleznas. Viegli ar veco māju negāja, un viss vēl nav īstenots, jo vēstures pieminekļa atjaunošanā ir jāievēro zināmi nosacījumi.”
Radušos ideju, ka mājā jāizveido mākslas galerija, praksē realizēja meita Līna ar dzīvesbiedru Gustavu, izveidojot salonu “Mākslas lāde”.
“Mana līnija ir lietu taisīšana, bet pa veikalu saimnieko Līna ar Gustavu. Mana māsa Zane piedalījās un gan jau piedalīsies atkal, jo katrs taču meklē savu ceļu,” skaidro L. Eltermane. Viņa ir beigusi Mākslas institūtu Tallinā, pēc studijām strādājusi par kompozīcijas un praktisko darbu pasniedzēju Ādas nodaļā mākslas skolā un kopš 2000. gada strādā Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā par vizuālās mākslas skolotāju.

Valdzina darbnīcas gaisotne
Eltermaņu dzimta mākslas aprindās ir labi zināma. Māsas Zanes Eltermanes vārds daudziem asociējas ar keramikas darbnīcu “Pods”, tikmēr citiem atmiņā dziļi iespiedies viņu vecāku Annas un Jāņa Eltermaņu veikums. Muzeju naktī tekstilmākslinieces A. Eltermanes gobelēni bija apskatāmi vienā no viesnīcas “Fontaine Royal” zālēm. Šobrīd tie atkal gaida laiku un vietu, kur varētu tikt izrādīti.
“Kaut kādā mērā mana ceļa izvēli vecāki ietekmēja noteikti. Redzēju, kā mākslas darbā pārtop viss, ko redzam dabā, piedzīvojam, bet tiešs mudinājums “ej un to mācies” nav bijis. Kad biju maza meitene, mamma strādāja mākslas skolā un bija kombinātā “Māksla” mākslinieciskajā padomē. Drīkstēju pasēdēt pie ādeniecēm, vērot, man pat ļāva padarboties. Atceros, tur bija ādas cimdiņi, štancītes, varēju ar āmurīti uzsist rakstiņu, izkrāsot. Tika kaut kas veidots arī keramikā, austs un zīmēts. Kad mamma taisīja ofortus, kodināja plates un atspieda, mēs ar māsu bijām klāt. Tētis strādāja par mākslinieku noformētāju kinoteātrī “Dzintars”: zīmēja, krāsoja lielus reklāmas plakātus. Turpat arī gleznoja. Eļļas krāsu smaržā un darbnīcas gaisotnē ir liela burvība! Gribējās tajā noskaņā dzīvot. Pēc 8. klases beigšanas 1. vidusskolā devos uz mākslas skolu. Āda nav vienīgais materiāls, taisu lietas gan tekstilā, gan keramikā, arī gleznoju. Tas viss ir saistīts un vajadzīgs gan manai radošajai darbībai, gan skolotājas darbam. Ja pati daru, varu labāk iemācīt skolēniem.”

Iesien Raiņa “Krauklīti”
Padomju laikos populārākie ādas izstrādājumi bija pasu un grāmatu vāki, kā arī somas. Vai šodien māksliniekam viegli uztaustīt patērētāju vajadzības? “Reižu reizēm cilvēkiem vajag kādas grāmatas, albumus, kādu somu un jostu arī. Citi, kas ražo, tirgu izpēta, bet mani tās lietas interesē dziļāk un sarežģītāk. Latvijā mums ir Grāmatsējumu un ādas dizaina asociācija, šajā jomā specializējušies mākslinieki rīko izstādes. Pērn Viļņā viesojās zviedru mākslinieks, grāmatu sējējs Pērs Anderss Hibners, kurš pasniedza meistarklases. Mēs, mākslinieku grupa, izgatavojām vākus viņa grāmatu sējumā un Rīgā Dizaina muzejā rīkojām izstādi. Viena grāmata par mitoloģijas tēmu tika taisīta izstādei Pēterburgā.”
L. Eltermane pamatoti lepojas ar grāmatsējēju paveikto uz Raiņa jubileju. “Katrs mākslinieks iesēja pa vienai Kopoto Rakstu grāmatai. Es sēju 12. sējumu – kurā ir luga “Krauklītis”. Vēlāk Kopotos Rakstus izlikām izstādē Nacionālajā bibliotēkā un tai uzdāvinājām.”
Savulaik daži liepājnieces grāmatu sējumi bijuši izlikti salonā “Mākslas lāde”. “Vienubrīd man šķita, ka grāmata novārtā pamesta, jo informāciju sniedz elektronika, dažādi saziņas līdzekļi. Kaut ko var arī internetā apskatīties, diemžēl ir cilvēki, kas grāmatas vispār vairs nelasa. Bet grāmatā taču balstās visas mūsu zināšanas! Labi, ka vēl ir daļa sabiedrības, kam papīrs, burti un sējums patīk.”

Izpaužas vispusīgi
Radošākais gada periods L. Eltermanei bijusi vasara, kad lietas top citu mākslinieku sabiedrībā. Darbnīcā ar piemērotu aprīkojumu – galdiem, ūdeni, krāsnīm – notiek strādāšana keramikā un tekstilā. Meistarklasēs tiek apgūtas jaunas tehnikas. Ar ādas gabalu iegādi mūsdienās nav problēmu, tos var nopirkt gan Rīgā un Kauņā, gan Liepājā veikalā “Poga”.
Liels projekts bijis Meža enciklopēdijas pirmais sējums: “Mēs, visi ādenieki, to sējām, tas nozīmē, ka visas lapas ir burtnīcās, ko sašuj, apgriež un taisa vākus. Izstāde notika Jaunmoku pilī, atklāšanā bija klāt viss radošais kolektīvs – enciklopēdiju sarakstītāji un izdevēji, atbrauca arī toreizējais premjerministrs Indulis Emsis. Citā reizē Andersenu iesējām un ādenieku kolektīvam bija liela izstāde Jelgavā.”
Ar L. Eltermanes darbiem interesentiem bijusi iespēja iepazīties ne tikai izstādēs un ģimenes izlolotajā “Mākslas lādē”, bet arī Rīgas galerijā “Apsīda”. Katru gadu jūnija sākumā viņa ar kolēģiem un ģimeni dodas uz ikgadējo Brīvdabas muzeja amatnieku gadatirgu.
Lienei ļoti patīk izpausties vispusīgi. Fantastisks atklājums bijusi cimdu adīšana: “Ir daudz lietu, kas jāzina un jāņem vērā – cimda konstrukcijas tehniskā puse, dizaina pieeja, rakstu pārklāšanās. Tieši sarežģītais aizrauj, tad ir interesanti.”

Uz vienas takas
Ar dzīvesbiedru Ēriku Freimani satikušies, kad Lienes lauku mājās pie Durbes ezera vajadzējis skursteni būvēt. Vēlāk Ēriks izstudējis datordizainu un ieguvis maģistra grādu mākslā. Pašlaik viņš strādā Pāvilostas mākslas skolā, kur māca zēniem koka darbus, un piedalās arī mājas atjaunošanā. Meistara roku darbs ir glītais pildmūris ēkas ziemeļu galā.
Vīra patika uz motocikliem šobrīd piebremzēta. Liene labprātāk rušinās dārzā, mežā sēņo, fotografē un glezno.
Abu pirmā atvase Līna ir pabeigusi Apģērba dizaina nodaļu Liepājas mākslas skolā, apguvusi tetovēšanu, izgatavo un apglezno oriģinālus apģērbus un aksesuārus. Dēls Reinis Liepājas mākslas skolā apguvis koka izstrādājumu dizainu un Liepājas Universitātē – interjera dizainu. “Bet tagad jau mākslinieki vairs nekotējas. Pati es esmu skolotāja un māksliniece vienā personā. Šīs jomas viena otru papildina un bagātina. Ar daudzpusīgu skatu uz dzīvi ir interesantāk.”
Ja burvis ļautu mūžu restartēt, L. Eltermane pieļauj, ka varbūt mērķtiecīgāk pārvarētu dažu grūtību, bet kopumā viņai patīk tas, ar ko nodarbojas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liene Eltermane: “Ar citādāku skatu uz dzīvi ir interesantāk”

Kategorijas